Rīt būs 1. maijs – diena, kad sāksies cerētais ceļojums pa Vidusjūru, esot starptautiskā jahtas komandā. Tādēļ šodien visi, kas jau nonākuši Spānijas austrumu krastā, vispirms nolaidušies Alikentes lidostā. Ceļš uz Spāniju mums bijis dažāds – no Baltijas valstīm un no Krasnojarskas Sibīrijā. Kosta Blankas piekraste, tātad Baltais krasts, ir kā nosēts ar jahtu ostām. Alikantē galvenā. Milzīgo jahtu ostu apskatām no kalna galotnes, kur augstu virs pilsētas cēli paceļas 16. gadsimtā celtā Santa Barbaras pils. Tagad, ejot gar jūru pa palmu iekļauto garo esplanādi, nav saprotams, kā jahtu biezoknī spēsim atrast īsto, kurā jāiekāpj.
“Pavasara ceļojumu pa Vidusjūru pagājušajā rudenī man piedāvāja draudzenes meita. Kopš viņas vīrs Oļegs Kanāriju salās mācījies un saņēmis kapteiņa diplomu, viņš pamatīgi aizrāvies ar kuģošanu,” tā, Spānijas krastā gaidot pietauvojamies jahtu, stāsta latviete Irina no Krasnojarskas. “Tagad divas reizes gadā Oļegs ar draugiem, kuriem tāda pati aizraušanās, no Sibīrijas pazūd uz nedēļām trim, lai izīrētu jahtas un ceļotu pa jūrām.”
Šoreiz vīriem burāšana sākusies Atlantijas okeānā, kur Spānijai piederošajās Kanāriju salās strādā un pārziemo “Alboran” firmas būvētās jahtas. Pavasarī tām laiks atgriezties Vidusjūrā, un Oļega vadītā komanda uzņēmusies atdzīt vieno tām. Ienākot Gibraltāra šaurumā, sacēlusies liela vētra, jahta tā mētāta, ka nav varēts pietuvoties Spānijas krastam. Burāšana šajā reizē bijusi visai dramatiska, tāpēc nācies griezties uz Āfrikas krastu un piestāt Marokā. Šovakar jahta pietauvojusies Alikantē – diennakti vēlāk, nekā domāts.
Jūras ceļojuma rīts atnāk brīnišķīgs, un tāda paliek visa kuģojuma nedēļa. Pirmajās dienās jahta slīd gar piekrasti un stundām ilgi iespējams jūsmot par skaisto krastu. Piestājam Kalpes ostā pie milzīgās Ifakas klints, kura burtiski iznirusi no jūras. Klints ir dabas parks, lai sargātu mājvietu vairāk nekā 300 savvaļas augu sugām. Mums kā ziemeļniekiem šokējoši ieraudzīt, ka 1. maijā lavandas noziedējušas. Latvijas laukā netālu no Rozulas tās ziedēs tikai jūlijā.
Augstu klints malā kāda meitene veras uz leju un parej kā suns. Mums neredzams uz klints šķautnes šīm rejām atsaucas “suns”. Pienākot tuvāk, redzams, ka meitene tā sarunājas ar kaijām. Tālāk aiz līkuma dzirdami ņaudieni, it kā kraujā dzīvotu vesela kaķu kolonija. Tam var ticēt tādā kraujā? Derībās uzvar tas, kurš teic, ka kaijas atdarina kaķus.
Pirmais vakars nedēļu ilgai dzīvei uz jahtas Vidusjūrā ir romantikas pilns. Jahtā, mūsu mājā, kas piestājusi Kalpes ostā, visi ir gatavi baudīt vīnu, ne tikai rumu. Tā būs burātāju tradīcijas ievērošana, ik reizi ruma glāzes saskandināt brīdī, kad veiksmīgi notikusi jahtas pietauvošana. Kapteiņa bērni arī piedalās, saskandinot ar tēti kolu bez ruma. “Ne tikai pilotiem, arī kapteiņiem paaugstinās asinsspiediens brīdī, kad jahta jāpietauvo ostas “skrejceliņā”. Nedrīkst kļūdīties ne par centimetru,” tiem, kas pirmo reizi kuģo, paskaidro kapteinis. Ja pašķielē aiz jahtas borta, tad citas, kā nojaušams, arī miljoniem vērtas jahtas no mūsējās ir vien kādu 50 cm attālumā.
Nākamajā rītā izgaist skats uz kontinentu un jāgaida jūrā parādamies aprises mazākajai no salām – Formentērai. Mierīgajā jūrā saule sēj sidrabiņu tā, ka acis žilbst. Kad vējš pietiekami nepūš burās, lietā tiek likts motors. Neviens no ceļotājiem par jūras slimību nedomā, bet svaigais gaiss iedarbojas kā miegazāles. Visu laiku jāžāvājas. Lai pasaule neliktos pārāk rožaina, kapteinis stāsta, kā spāņi ceļojuši pa jūrām, kā atklāta Amerika. Kādi bijuši kuģi, kā veidotas komandas un kā jūras un okeāni visos laikos likuši mocīties ar jūras slimību. Kapteinis iesaka to palasīt Džeka Londona grāmatās. “Ja man būtu tāds talants kā viņam, es arī rakstītu savus piedzīvojumus un kļūtu bagāts.”
Vēl pēc dienas par ceļojuma pieturvietu kļūst Ibizas sala. Irina izkāpj krastā un izsaucas: “Tad tāda ir šī Ibiza – trakulīgās vasaras naktsdzīves metropole jau no hipiju laikiem!” Tas, ka uzdzīves centri vecās ostas tuvumā ar bāriem, restorāniem, modes saloniem un mega diskotēkām nav izdomājums, apliecina arī salas apceļošanā ieraudzītās bronzas skulptūras. Ja pa Cēsu vecpilsētu iet salīcis Laika vecis, tad pa Ibizu ar paceltu galvu hipiju pāris.
4. maijā pretī iznirst Maljorkas sala. Kapteinis pirmo tajā izvēlas Andračostu. Burvīgo līci medusmēnesim reiz izvēlējies Monako princis Renē. Mums šinī vakarā uzreiz divas jubilejas. No Latvijas paņemtā vafeļu tortē tiek iespraustas 11 svecītes, un kapteiņa dēlēns ar prieku tās pūš kā jubilārs. Kārums uz jahtas baltā galdiņa starptautiskajai ekipāžai garšo un te – Vidusjūrā – liekas kā brīnums.
Mandeļkokiem bagātā ieleja uz jahtas liek latvietēm domāt vēl ko citu: “Vai bērnībā varējām sapņot, ka dzelzs priekškars reiz kritīs un zem baltām burām ienāksim tik skaitā līcī, kur dabas un arhitektūras skaistums dāvā neaizmirstamus mirkļus?” “Jums taisnība!” kapteinis paloka galvu. “Ja Gorbačovs, kā interesanti pasacījāt, neiesāktu to “šuri muri”, ne jūs, ne mēs nekad šo jūru un līci neredzētu.”
Komentāri