Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Daudzbērnu ģimene ir stāsts par sievieti

Iveta Rozentāle
09:31
10.03.2020
111
Gimene Zane 1

Cēsnieku Zanes un Artūra Rubiku ģimenē aug trīs bērni: Elizabete (14), Katrīna (6) un Kārlis Marks (2). Saruna ar Zani notiek brīdī, kad pavisam nesen ģimene atvadījusies no mīļās omītes Intas Sērmūksles. Ziemās omīte dzīvoja pie viņiem, tāpēc saruna vairāk ir par omītes un sievietes lomu daudzbērnu ģimenē.

Omītes stāsti un pasakas

Zane, lai arī strādā par projektu vadītāju, ir no tām mammām, kura vēlas būt klāt bērnu izaugšanā, tāpēc bieži strādā no mājām. Viņai ir svarīgi bērniem trīs reizes dienā pagatavot veselīgu un gardu maltīti un jau no rīta sakopt māju, tā pašai sagatavojoties dienai un arī sakārtojot vidi bērniem. Omīte palīdzēja ar bērnu pieskatīšanu. Pateicoties viņai, vidējā meita varēja neiet bērnudārzā, jo visu apguva mājmācībā. “Arī tas, kāda esmu izaugusi es, ir omītes audzināšanas rezultāts, jo mamma bija vēl jauna, kad es viņai piedzimu,” piebilst Zane.

Kad Rubiku ģimenē pieteicās pirmā meita, sākumā šķita, ka bērnu viņiem vairāk nebūs: “Bijām orientēti uz karjeru un izaugsmi. Bet pēc astoņiem gadiem kā absolūti negaidīts brīnums pieteicās Katrīna. Jutu, ka tas ir mans dzīves pavērsiens, jo otrais bērns ieviesa ļoti lielas korekcijas. Mēs pārgājām uz bioloģisko dzīvesveidu, mainījās attieksme pret daudzām lietām. Katrīna ienesa ļoti daudz jaunu vēsmu un papildus arī ļoti daudz mīlestības. Savukārt dēls bija kā mana dzimšanas dienas dāvana. Viņš pieteicās neilgi pēc svētkiem, kad izteicu vēlēšanos par dēlu. Ar trim bērniem ģimenē ienāk pavisam cita dinamika, jo mājās ir pusaudzis, pirmsskolas vecuma bērns un mazs bērns. Tagad jāstrādā trīs frontēs, kuras nav iespējams apvienot. Ļoti izjutu vecāsmammas atbalstu, jo, kā viņa man mēdza teikt, – vecs jau tāpat kā mazs, abi ļoti līdzīgi. Viņa atrada veidu, kā ar viņiem sarunāties.” Zane atzīst, ka omītes viesošanās ģimenē ir liels ieguvums: “Mēs nemākam stāstīt pasakas tā, kā to dara omītes. Viņa bērniem stāstīja gan pasakas, gan savu skarbo dzīves stāstu, arī par kara laiku. Mēs to izstāstīt nevaram.”

Dāvana – daudzbērnu ģimene

Zanei daudzbērnu mammas loma ļāva uz ģimeni paskatīties pavisam citām acīm: “Agrāk man daudzbērnu ģimene šķita apzīmējums sliktām ģimenēm. Tikai caur savu pieredzi redzu, ka daudzbērnu ģimene ir kas patiesi skaists, vērtīgs un īpašs. Protams, tas ir arī izaicinājums, jo man kā ekstravertai, uz āru vērstai sievietei ģimene liek atgriezties pie sevis, sazemēties. To apvienot ir ļoti grūti, lai nepazustu robeža starp bērniem un manis pašas dzīvi. Bet ģimene, tā ir sievietes misija, jo man ir uzticētas trīs fantastiskas dvēseles, kas jāaudzina un jālolo. Esmu izteikta cāļu mamma, ļoti par bērniem rūpējos, krūts barošana bijusi ilgāk nekā vairumam mammu, man ir svarīgas veselīgas maltītes, pastaigas svaigā gaisā. Man aug personības, no ieguldītā darba būs atkarīgs, kādas viņas izaugs.” Māmiņa atzīst, ka brīžiem brīnās, kur rod visam spēku un enerģiju. “Kādreiz daudzbērnu ģimene iedod to absolūto bezspēcības sajūtu, ka saproti, ka neesi visu varoša un ka ir kaut kas jāupurē, lai ģimene nejustu trūkumu pēc tevis,” teic Zane. Lai gan viņa nav cilvēks, kas iet uz baznīcu, Zane tic kaut kam augstākam un ir pārliecināta, ka daudzbērnu ģimene ir Dieva dāvana un ļauj saprast, ka attiecības ir pats galvenais dzīvē: “Bērni ir prioritāte, caur viņiem iespējams saprast dzīves jēgu un nozīmi. Jo bērni paliek pēc vecākiem un ir viņu turpinājums – labāka tevis versija.”

Mamma – meita – māsa

Ģimenes vecākā meita ir ļoti patstāvīga, bet mamma atzīst, ka līdz ar to viņai pietrūcis mammas uzmanības: “Tāpat redzu, kā vecākā meita audzina jaunāko, jo jaunākā vēlas līdzināties māsai, viņa ir Katrīnas paraugs un piemērs. Savukārt vecākā meita ļoti vēlas līdzināties man. Viņa redz manus talantus, viņai patīk, kā daru lietas. Elizabete man vienkārši tāpat mēdz teikt – mammu, tu esi ļoti skaista. Kad viņa man saka, ka esmu viņas elks, kam viņa grib līdzināties, tas man ir pagodinājums. Meitai vienmēr saku – atceries, ka tu esi par mani labāka. Tu esi mans skolotājs.” Zane atzīst, ka pati lēmumus pieņem ātri, savukārt meita ir pamatīga savos lēmumos un domās.

Lai arī Zane uzsver abu vecāku nozīmi ģimenes dzīvē, tomēr, tā kā vīrietis vairāk laika pavada darbā, bet sieviete ar bērniem, tad lielākā daļa rūpju par bērniem ir sievietei. Tāpēc mamma ar pārliecību teic: “Daudzbērnu ģimene, tas nav stāsts par bērniem, nav stāsts par vīrieti, bet ir stāsts par sievieti, kas vienmēr stāv pāri tam visam, vienmēr ir gana stipra, lai celtos neatkarīgi no tā, vai ir slima, saķērusi kādu vīrusu. Nav jau variantu. Arī mana omīte man teica – tev ir jābūt stiprai, jo tu esi ģimenes balsts. Tajā pašā laikā domāju, ka puiku kā vīrieti var izaudzināt tikai tēvs. Arī savām mazajām sievietēm sajūtu par vīrieti iedod tieši tētis – labākais vīrietis, kas viņām ir. Mans vīrs ir lielisks tētis. Vakaros, kad atgriežas no darba, viņš dod man atelpu, jo pārņem stafeti. Zinu, ka noguris, taču, neskatoties uz to, viņš rūpējas par mums ne tikai materiāli, bet arī par mūsu emocionālo labsajūtu.”

Atvadas fotosesijā

Tā kā Zanes darbs bieži ir saistīts ar mācību organizēšanu lauksaimniekiem, tad pagājušā gada nogalē viņa izlēma pievērsties kam radošākam – fotografēšanai: “Dzīvē viss tiek sakārtots tā, kā tam jābūt, pat ja mēs to neredzam. Pirmo reizi braucot uz mācībām, vēroju zīmes, piebraucot no mazākas nozīmes krustojuma uz galvenā ceļa, mani palaida balta mašīna – kā vēstījums, ka man tur ir jādodas.” Mācību noslēgumā Zanei bija jāizstrādā fotoprojekts: “Tā kā arī mācībās biju daudz par savu omi stāstījusi, pasniedzēja ieteica bildēt tieši viņu – kopā ar bērniem. Fotografējot biju klātesoša un fiksēju omītes un bērnu attiecības – stāstu par divām paaudzēm. Dienu pēc mana fotoprojekta aizstāvēšanas omīte aizgāja. Un tikai pēc tam sapratu, kāpēc tieši tagad apguvu fotografēšanas mākslu. Tā bija mūsu iespēja skaisti atvadīties,” pārdomās dalās Zane.

Viņa skaidro, ka omītes dzīve līdz tik sirmam vecumam, ņemot vērā viņas slikto veselību, vispār ir liels brīnums. Kārlītim piedzimstot, viņa teikusi: “Es tevi tik ļoti mīlu, jo mūsu mīlestības laiks ir ierobežots.” Tāpēc Zane ir pārliecināta, ka omīte zināja, ka viņas laiks tuvojas: “Tagad, atskatoties, kā tapa fotosērija, apjaušu, ka to zinājām mēs abas, tikai nebijām apzināti to sevī ielaidušas. Savu lielo misiju viņa dzīvē izpildīja, viņa zināja, ka tālāk es tikšu galā.”

Zane vērtē, ka arī fotografēšanas pieredze palīdz ieraudzīt sevi un pasauli:

“Mums netiek doti mūsu talanti tāpat vien, lai tērētu dzīvi bezjēdzīgām lietām. Foto pieredze man palīdz pievērsties lietām, kurām ir savs stāsts un vēstījums, bagātinot pasauli caur savu redzējumu un pieredzi. Ja arī kādu dienu būšu fotogrāfe, tad nebūšu klasiska fotogrāfe. Ar fotogrāfiju es varu iedot cilvēkiem to, ko viņi vēl nesaskata vai nesajūt, fotostāstus, no kuriem iedvesmoties.”

Zane ir iecerējusi sakārtot dzimtas māju. “Es redzēju sapni, omīte man bija atstājusi sarkanu džemperi ar adatām. Man jāturpina adīt. Par dzimtas māju sakārtošanu domāju, vai es to gribu, vai omīte to gribēja. Un, ja to izdarīšu, vai es piepildīšu kādu savu vai viņas sapni. Bet tas noteikti ir savijies un nav skaidri atdalāms. Es zinu, ka meklēšu savā dvēselē, savā bērnībā un parādīšu saviem bērniem, cik dziļi var iet caur kaut kā atjaunošanu, caur pamatīgumu,” pārdomas izsaka Zane.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi