Anna diezgan kreņķīga, ka vasara tāda jocīga – tad karsts, tad auksts, puķēm īpaši nepatīk. Pie mājas viss pagalms puķēs, arī ielas malā puķu dobes. Zied rozes, magones sakuplojušas, starp citiem ziediem izceļas lilijas. “Katrs zieds ir skaists. Tūristi iet garām, fotografē. Šovasar pagaidām mazāk nekā citus gadus, bet vēl jau būs,” saka Anna.
Turpat pretī mājai, gravas nogāzēs, Anna ierīkojusi vairākus mazdārziņus. Pati uzcēlusi siltumnīcas. “Nopirku malkai šāles, labākās noderēja par materiāliem,” viņa bilst. Siltumnīcās tomāti, visdažādākās šķirnes. Dārziņos kartupeļi, arī dažādu šķirņu, un ir tādi, kas sēti no sēklām, vareni saauguši kabači, ķirbji, pupiņas, sīpoli, burkāni, bietes. Rudens avenes, paslēpušās siltumnīcas ēnā, gaida savu ražas laiku. “Zemenes arī man dažādas šķirnes, ir arī Pūrē izaudzētā ‘Suitene`, ir tādas ar ķiršu garšu, ir vecās šķirnes, kuras audzē retais,” ar lepnumu saka Anna. Iedami garām, par viņas audzētajām ogām ieinteresējušies vācieši, nopirkuši. Bijuši pārsteigti, ka zemenes var būt tik saldas, sulīgas. Pēcāk, izstaigājuši pilsētu, atgriezušies vēl. Izaudzēt zemenes nebūt nav tik viegli, tām daudz kaitnieku. Virs dobēm kārtīs sakārtas spīdīgas pūces, tās atbaida putnus, apkārt dobēm nožogojums, jo ogas garšo arī vardēm. Ar lapsenēm gan cīņa nav iespējama, sabojā tieši tās skaistākās ogas. “Agrākos gados nāca arī meža cūkas. Tagad apkārt žogs, nav bijušas. Apkārt gan tās visu sarok,” stāsta līgatniete. Pavasaris pagājis nervozi, no salnām bija jāsargā viss agrāk iesētais un stādītais. Izdevās aukstumu apmānīt.
Anna dārziņā audzēto arī tirgo līgatniešiem gan tirdziņā, gan ogas tūristiem pie alām. Jau kaimiņi prasījuši, kad būs tomāti, pirmie Annas audzētie kartupeļi jau nogaršoti. “Zeme te švaka. Izmantoju tikai kūtsmēslus, pelnus, pērku Kano zemi, nekādu ķīmiju nelietoju. Karstajā laikā bija daudz jālaista, labi, ka ir aka,” stāsta Anna un atklāj, ka visu laiku krāj zināšanas. Salāti, piemēram, nepatīk maijvaboļu kāpuriem. Un vēl – sējot un stādot, Anna stingri ievēro Mēness fāzes un vadās pēc “Sējas Avīzes”. “Esmu pārliecinājusies, cik tas svarīgi, vairs neriskēju. Latvieši vienmēr dzīvojuši pēc dabas likumiem,” viņa atzīst un pastāsta, ka redzējusi sīpolus un ķiplokus, kas vagā sagriezušies, jo bija iestādīti, kad debesīs divi spīdekļi.
“Man no septiņu gadu vecuma bijis savs dārziņš, man patīk. Jau esmu izdomājusi, ko kur nākamgad stādīšu, kas darāms rudenī. Vēl viena siltumnīca jāuzceļ, vecā jānojauc,” domās dalās līgatniete. Viņa pati zemi safrēzē, ar trimmeri apkārt appļauj zāli.
Anna Līgatnes pusē dzīvo 36 gadus, teju pusmūžu. Strādāja saimniecības fermā, vēlāk papīrfabrikā. Pēc ugunsgrēka fabrikā palika bez darba. “Bija jādomā, kā dzīvot, ko darīt,” saka Anna. Viņa aizbrauca uz Angliju. Tur nostrādāja septiņus gadus, gan fasējot ābolus un bumbierus fabrikā, gan gatavojot ziedu pušķus. “Darbs bija smags. 12, 13 stundas, bieži vien vairākas nedēļas bez brīvdienām,” viņa piebilst. Pirms pieciem gadiem kā pensionāre Anna Ķilla atgriezās mājās. Ne jau, lai sēdētu rokas salikusi klēpī. “Vēl varu kaut ko darīt. Man patīk dārzs, kaut ko izaudzēt, un, ja tas cilvēkiem ir vajadzīgs, priecājos,” domās dalās līgatniete. Katrā gadalaikā savi darāmie darbi. Bet vissatraucošākais ir agrs pavasaris, kad zemē tiek liktas sēkliņas stādiem.
Komentāri