Pāris guļbūvju, pirtiņa, kurā pašlaik mitinās ārzemju viesi, jaunbūve ar perspektīvu tūrisma jomā, dīķi, seni ozoli un etiķkoks, tik kupls kā pasakā, mauriņš, kurā graciozām līnijām iezīmējas puķudobes, daži oriģināli dārza elementi no koka un metāla, kurus saimnieks Salvis izveidojis ar praktisku piegājienu. Tādu ainavu iespējams ieraudzīt Cēsīs, vecās Blusu muižas teritorijā, kur saimnieko Zēlu ģimene.
Pirms desmit gadiem Salvis Zēls izplānojis, ka uz vecmāmiņas dāvinātās zemes sliesies dzīvojamā māja, garāža atradīsies saimniecības telpas un pirts. Ģimenes māja, kurai nav nosaukuma, bet ir pamatīgā kokā izgrebta adrese – Cēsis, Meža iela 2 -, tagad ir miera osta Salvim, ģimenei un radiem.
Sagaidot mūs, Salvis norāda, ka mamma Dzidra atbildīga par ziedošo krāšņumu, taču sarunā atklājas, ka Salvis katrā dārza stūrītī ielicis savas izjūtas. Arī Dzidras mazmeita Bella Pundure ir liels palīgs dārza darbos. Viņa palīdz ravēt dobes, aplaistīt puķupodus. Bella arī zina, ka zāliena pļaušana prasa astoņas stundas, un nebūs melots, jo kopplatībā Zēlu īpašums aizņem hektāru.
Salvis māju būvējis no darba brīvajā laikā. Viņa pirmā izglītība un interese bijusi par veterinārmedicīnu, bet būvēšanas un koka darbu prasmes esot asinīs no tēva puses. Viņš veidojis dārza dizaina elementus un izdomājis, ka sētā jābūt arī akai ar vindu, kurai gan ir simboliska nozīme, bet izskatās labi, izmeklējis katru akmeni, kurus, kalējam apdarinot, pārveidot interesantā tēlā. “Jūs nevarat iedomāties, ko tik nevar atrast metāllūžņos! Atliek vien nedaudz uzkavēties, un rokā ir!” saka saimnieks, norādot uz paša meistarotu koka galdiņu, kuram piestiprināti metāla riteņi. Daudzi dārza dizaina objekti iemieso gan senatnes elpu, gan mūsdienīgo praktiskumu. “Ja jāpļauj, tad krēslu un galdu pabraucu maliņā, bet pēcāk nolieku atpakaļ. Arī to katlu atradu metāllūžņos,” viņš norāda uz lielu čuguna katlu, kas iekārts slietnī, tajā zied vasaras puķes.
“Tas ir tik jauki, ka mums ir savs pagalms. Es to saucu par parciņu. Es varu tajā justies pavisam brīvi. Ieraugu vietu, kur prasītos pēc kāda koka vai krūma, un to iedēstu, lai aug!” stāsta Dzidra un turpina: “Atceros, kā pirms desmit gadiem iestādījām pirmos skujeņus, etiķkoku, paskat, kādi tagad izauguši! Arī dobēs, kas tapušas pērn, pārziemojuši gandrīz visi augi. Stādi gādāti pie vietējiem audzētājiem. Līdz šim vērtīgākais ieguvums ir bonsai koks, kuru Salvim par visām varītēm kārojās! Meklēja un atrada.” Viņa smej, ka otrs dārgākais ir tas dīvainais stāds, kam kāts ērkšķains, taču pēc lapām atgādina kļavu: “Nezinu nosaukumu, Salvis ar Bellu to ieguva kādā izsolē. Uzsolīja 40 eiro, tagad vērojam, kāds nu būs.”
Īpašumā gar malu ir skaista grava, kurā atrodas kubls sakarsušiem pirtī gājējiem. Gravā Salvis plāno stādīt rododendrus: “Kurš izdzīvos, nenosals, tas izdzīvos. Uzskatu, ka dārzam jābūt par prieku. Slikti, ja apkārt nekārtība, slikti arī, ja brīvajā laikā nākas vergot paša dobēs,” saka Salvis, bet Dzidra papildina: “Mēs šur tur atstājam vietu dabai. Neiejaucamies, jo sava vieta dobēm, bet sava kokiem un dabīgam zālājam. Mums pagalmā ir divi dīķi, un ap tiem ļaujam augt augiem, kuriem tur dabiski patīk.”
Šī dabiskā ainava ir pa prātam meža pīlēm, kuras te izperē un izaudzē mazuļus. Tām vienā dīķī vieta, kur plunčāties, bet otrā saimnieks uztaisījis nelielu namiņu, kurā perēt mazuļus.
Zēla saimes dārzs nebeidz pārsteigt, jo pat baltais rododendrs un tumši violetā acālija grasās uzziedēt otro reizi, taču Dzidrai vislielākais prieks par ko citu: “Man patīk rozes. Tās ir manas mīļākās puķes. Man patīk, kā tās smaržo, tāpēc katru ziemu cenšos rozes nosargāt, bet pavasarī ceru, ka visas izdzīvojušas.”
Gauži interesanti uzzināt, ka, iegādājoties stādus zināmās stādaudzētavās, atklājies ne viens vien viltojums, kas dēvēts par Latvijā audzētu. Dzidra Rīgas pusē reiz nopirkusi neredzētas krāsas viršus, kas, kā beigās atklājies, bijuši mākslīgi nokrāsoti, pie kam tik meistarīgi, ka viltojumu bijis grūti pamanīt. “Tie bija ievesti no Polijas, tagad krāsa sen nogājusi, taču virši pārziemojuši labi, un, lai ko neteiktu, daudzi Polijas un Holandes stādi iztur mūsu ziemas,” uz atvadām, papildinot mammu, nosaka Salvis.
Komentāri