Jau rakstījām, ka Cēsu Kultūras centra bērnu popgrupa “HEY” izdevusi savu otro dziesmu albumu “Mūsu diena”. Tas ir veltījums kolektīva pastāvēšanas 25. gadadienai. Albumā dzirdamas kolektīva dibinātājas un vadītājas Inas Aizgales komponētās dziesmas.
– Pirms 25 gadiem droši vien nebija domāts, ka tas būs tik ilgi dziedošs projekts.
– Protams, nē. Toreiz jau man bija tikai 25 gadi, vai tad ko tālu domāju. Pirms tam trīs gadus biju vadījusi ansambli “Sienāzītis”. Tad ar Aināru Melbārdi aizgājām uz Olgas disenīti, toreiz bija tādi muzikālie pasākumi pa visu Latviju, redzējām, ka Cēsu bērni ļoti forši dzied. Izdomājām, ka uzrunāsim labākos dziedātājus un uzaicināsim kultūras namā izveidot popgrupu. Tas taču būtu forši, dziedāt uz skatuves pie mikrofoniem! Visas meitenes, ko aicinājām, arī atnāca, tā tapa pirmais sastāvs. Tagad viņām jau 38, 39 gadi, mēs joprojām tiekamies, tas ir pats jaukākais! Visās grupās ir bijušas lieliskas meitenes, un nu jau bijušo dziedātāju bērni nāk pie manis dziedāt.
Gribu uzsvērt, ka maniem mazajiem dziedātājiem ir ideālākās mammas, viņas brauc uz koncertiem, konkursiem, atbalsta savējos. Tā ir vesela komanda, ar ko var kalnus gāzt. Man kaut kā palaimējies ar bērnu vecākiem, tie vienmēr bijuši lieliski! Varbūt tāpēc, ka pati esmu tāda… (smejas).
– Cik gadus mazie dziedātāji pavada popgrupā?
– Pārsvarā līdz devītajai klasei. Ja paliek mācīties Cēsīs, vēl turpina, bet vairums pēc 9.klases aiziet uz citām skolām, un grupiņa pajūk. Tad nāk vietā nākamie. Ņemu dziedātājus no trīs gadu vecuma, pēdējā iesaukumā atnāca daudz, vairāk nekā 20, sadalīju divās grupās. Vēl man ir astoņus, deviņus gadus jauni dziedātāji, ar kuriem tapa šis disks. Man patīk, ja sastāvs nemainās, tikai tā var sadziedāties, dabūt rezultātu. Ja notiek maiņas, nāk jauni vietā, vienmēr jāsāk no gala.
Strādājot ar mazajiem dziedātājiem, jūtos kā dārznieks. Iesēj sēkliņu, laisti, laisti, līdz izaug tas krāšņais zieds, bet tad tas jānoplūc, jo bērni aiziet. Ir tas jaukais kulminācijas brīdis, kad rezultāts sasniegts, kad var braukt, dziedāt, un tad viss izšķīst, sākam visu no gala. It kā skumji, bet tā tas notiek.
– Kā ir ar bērnu dziedātprasmi, ikvienu var iemācīt dziedāt?
– Vienmēr atceros mammas māsas, kura bija mūzikas skolotāja, teikto: “Ja tu nevari bērnam iemācīt dziedāt, tev jāiet prom no šīs profesijas!” Tam varu tikai piekrist. Ar visādām metodēm, elpošanas, dziedāšanas vingrinājumiem jāpanāk, ka bērns dzied. Un manējie dzied!
Lai arī tagad ir smags laiks, mēģinājumi kopā nevar notikt, tam ir arī savs pluss, jo varam mēģināt individuāli. Strādājot ar visiem kopā, šādam individuālajam darbam nav laika. Tagad ir iespēja katru bērnu izprast no A līdz Z, un atklājas interesantas lietas. Tagad varu vairāk saprast, kāds kuram diapazons, un redzu, kā viņi mainās, arī paši bērni par to priecīgi. Kad strādā viens pret vienu, katrs tik cītīgi klausās un centīgi strādā! Jā, tas ir šī laika pluss, bet atzīšos, ka ilgi tā negribētu, jo žēl, ka paiet garām visi jaukie Ziemassvētku koncerti, visi konkursi, bet tieši tas jau ir tas, kāpēc bērni grib dziedāt.
– Laikam jau zem jautājuma arī jubilejas koncerts, kas plānots janvāra nogalē.
– Jā, mums iecerēts tik brīnišķīgs koncerts, ar dzīvo sastāvu, bet…. Negribam to sarīkot arī gadījumā, ja zālē var atrasties tikai cilvēki 50, jo nebūs prieka ne vieniem, ne otriem. Gribam pilnu zāli. Kopumā šajos gados vairāk nekā simts bērnu dziedājuši, visi taču grib būt klāt, satikties, padziedāt. Ja janvārī nedrīkstēs pulcināt pilnu zāli, pārcelsim līdz brīdim, kad tas būs iespējams.
– Var salīdzināt, kādi bērni bija toreiz, kad sāki, un tagad?
– Tagadējie ir nepacietīgāki, dažkārt neizpilda uzdoto, bet vienmēr esmu teikusi, ka man ir forši bērni, to saku arī par tagadējiem. Viņi mani klausa.
Agrāk, kādas kustības dziesmām rādīju, tādas viņi pieņēma, tagad par mani dažreiz pasmej. Es jau neesmu dejotāja, nevaru nekā daudz jauna izdomāt. Kad saku, lai tie, kuri mācās breiku vai hip-hopu, kaut ko parāda, tad gan negrib to darīt.
Labākajās popgrupās ar bērniem strādā vairāki speciālisti. Ir vadītājs, vokālais pedagogs, stilists, horeogrāfs, kurš māca kustēties, un vēl viens, kurš sagatavo fonogrammas. Tad var strādāt, es esmu viena ar savu sintezatoru.
– Kāds no dziedātājiem aiziet arī tālāk, uz lielās skatuves?
– Protams! Lūk, Elīna Glazunova, kura piedalījās šī albuma ierakstā. Arī mana meita Una Daniela. Vēl var minēt Ritu Biezēku, kura dejo stepa grupā “Soul Tap”. Nedaudz pie manis dziedāja Elizabete Vētra no “Franko Franko”, bet tas tiešām bija īss laiks, nevaru teikt, ka viņu izaudzināju par dziedātāju. Bet ceru, ka visiem esmu iemācījusi prieku par dziesmu, kas patiesībā taču ir galvenais.
Kad bērni ir mazi, mēs ar viņu mammām tiekamies dažādos tusiņos, kad bērni izaug lieli, viņi nāk pie manis uz māju un mēs kopā tusējam. Tā visu laiku jūtos ar viņiem vienādā vecumā.
– Pašas sarakstīto dziesmu pūrs liels?
– Skaitījusi neesmu, bet kāds simts varētu būt. Kad strādāju bērnudārzā, tuvojoties pasākumam, vienmēr nolēmu, ka jāuzraksta dziesmiņa. Tā tās tapa, bet neesmu kopā visas salikusi, lai paliek vēsturei. Tas liels mīnuss, ka esmu tāda haotiska, neprotu visu salikt, lai viegli atrast, lai nepazūd.
Ir taču jauki, ja var bērniem dot dziedāt savas dziesmas, ir patīkami, ja var ierakstīt disku, lai tās dzird visa Latvija. Es taču zinu, kā popgrupām ar repertuāru, vienmēr tiek meklēts, ko dziedāt. Kad braucu uz citu popgrupu koncertiem, konkursiem, tur dzirdu, ka manas dziesmas skan, un tas ir jauki.
-Vai, rakstot dziesmas bērniem, jāņem vērā kādi īpaši noteikumi?
– Jo vienkāršāk, jo labāk, bet dziesmai jābūt melodiskai, lai, vienreiz noklausoties, tā skan ausīs. Man tādas dziesmas atnāk pēkšņi. Kad vēl strādāju skolā, dažkārt starpbrīdī ieslēdzos klasē un uzrakstīju, kamēr tā skan ausīs. Tās pēkšņi atnākušās un pierakstītās man patīk vislabāk. Kādas pāris dziesmas atnāca, naktī guļot. Pēkšņi dzirdu, kā pati dziedu, tā bez vārdiem, bet ar visām harmonijām. Uzreiz lecu augšā, pierakstu notis, jo zinu, ka no rīta neatcerēšos.
Ļoti svarīgi, lai ir labs teksts, ja ieraugi labu tekstu, dziesma jau sāk skanēt. Te varu uzteikt Ingu Cipi, ar ko man laba sadarbība. Viņa raksta teicamus tekstus, jau taktsmērā, tie skan, jau lasot.
– No kā dziesmu rakstīšana?
– Man vectēvs Pāvils Dāvis bija skolotājs, komponists ar absolūto dzirdi, ko esmu mantojusi. Kaut kādas muzikālās saknes jau ir, arī mamma spēlējusi akordeonu, bijusi muzikante ballēs, vadījusi ansambli.
– Ko vēl dari mūzikas laukā?
– Manas dienas paiet mūzikā. Līdztekus “HEY” ir vēl septiņi bērnu ansambļi Bērnu un jauniešu centrā, kuros dzied bērni no trim līdz 11 gadiem. Mazie ir visbrīnišķīgākie, tie visu, ko saku, uzsūc kā sūklī. Vēl Pārgaujā vadu senioru ansambli.
Kopš aizgāju no darba skolā un bērnudārzā, ir mazliet vairāk brīvāka laika no rītiem, tad strādāju datorā, meklēju tekstus, rakstu melodijas, bet pēcpusdienas un vakari paiet mūzikā. Vēl dziedu Pils korī, starp citu, arī jau 25 gadus. Daudz esmu mācījusies no diriģentes Marikas Austrumas, cenšos visu uzsūkt un tad dodu tālāk. Rezultāts būs tad, ja mācēsi pareizi mācīt, svarīgi, lai bērni dzied, nevis kliedz, kā dažkārt nākas dzirdēt kādās bērnu popgrupās. Tur nav dziedāšana, tikai kliegšana, bet jāteic, ir žūrijas, kam patīk šādi kliedzēji, un ir tādas, kas novērtē klusāku, bet tīrāku dziedāšanu. Kā nu kuru reizi gadās, tāds arī rezultāts. Man patīk otrais variants, kad klusāk, bet tīrāk, tāpēc arī daudz dziedam bez mikrofoniem, lai bērni iemācās sadzirdēt cits citu, lai dabūjam kopējo skanējumu.
Komentāri