Darbs ar misijas apziņu

Pie Cēsu pilsētas pansionāta direktora Arkādija Suškina darba kabineta durvīm sarunas laikā ik pa brīdim atskan kāda darbinieka klauvēšana, ar tādu pašu regularitāti pa laikam iezvanās viņa mobilais tālrunis.

Var nojaust, ka viņš aktīvi iesaistās pansionāta ikdienas norisēs. Arkādijs atzīst, ka sociālā joma viņam bijusi tuva vienmēr un direktora darbs, kuru sāka pagājušajā gadā, šeit lielā mērā ir ar misijas sajūtu.

-Pastāstiet, kas jauns Cēsu pilsētas pansionātā.

-Mūsu pansionāts pašlaik ir viens no lielākajiem Vidzemē. Patlaban mums ir 135 vietas, un pavisam drīz nāks klāt vēl piecas gultas vietas. Mēs nedaudz pārkārtojamies, taisām remontu, un līdz ar to arī nāks klāt vēl tās papildu vietas. Kopā 140 gultas­vietas.

-Pieprasījums ir, ja jau palielināt vietu skaitu?

-Jā, pieprasījums ir. Ir rinda. Neteiksim, ka ļoti gara, bet ir. Pati rinda gan vēl neko nenozīmē, klientus vērtējam četrās aprūpes kategorijās. Pirmajā un otrajā ir cilvēki, kas staigā, bet trešajā un ceturtajā ir cilvēki ar būtiskām veselības problēmām. Trešajā kategorijā ir cilvēki ar demenci, bet ceturtajā guloši pacienti, kuri, labākajā gadījumā, var vien apsēsties. Tāpēc dažkārt rinda neko nemaina. Ja parādās vieta pirmajā vai otrajā kategorijā, bet tādu gaidītāju nav, nevaram pieņemt kādu no trešās vai ceturtās kategorijas. Šobrīd visvairāk ir cilvēku, kuriem nepieciešama ceturtās kategorijas aprūpe.

Klienti dzīvo istabiņās pa divi, mums ir svarīgi, lai viņi socializējas. Nepraktizējam, ka istabiņā pie cilvēka, kas atbilst pirmajai vai otrajai kategorijai, pieliktu kādu guļošu, jo tas ir morāli grūti kā vienam, tā otram. Arī cilvēku ar demenci cenšamies nelikt istabiņā kopā ar tādu, kam ir ļoti būtisks kontakts ar kaimiņu, piemēram, kopīga televīzijas pārraižu skatīšanās, sarunas gan par šodienu, gan pārspriest savu dzīvi, pagātni. Katrs iestādes iemītnieks ir aizvadījis ļoti garu dzīvi.

-Klienti pamatā ir tādi, ar kuru aprūpi mājas apstākļos visgrūtāk tikt galā.

-Jā, protams. Arī aprūpētāju skaits ir dažāds. Ministru kabineta noteikumi nosaka, cik aprūpētāju jānodrošina katras kategorijas klientam. Tāpēc tur, kur ir guļošie klienti, maiņā strādā četri aprūpētāji. Savukārt tur, kur visi staigā, ir tikai viens aprūpētājs. Arī tādēļ klientu izvietošana ir rūpīgi jāplāno.

-Pansionāts pamatā ir pilnībā noslogots?

-Vidēji pansionāts ir noslogots par 97 līdz 98 procentiem. Te tomēr nav slimnīca, kur, kad kāda vieta atbrīvojas, nākamajā rītā ievieto citu pacientu. Pirmkārt, kad cilvēks aiziet, mums jāveic dezinfekcija un tīrīšana. Otrkārt, ja tā var izteikties, gultai jāļauj nedaudz atdzist. Tātad 100 procenti jau arī nekad nevarētu būt. Bet, jā, pansionāts ir piepildīts un arī pieprasīts, ir rinda.

Neslēpšu – ar 1. aprīli mēs esam pacēluši cenas. Tā ir 38 eiro diennaktī. Mēnesī, kurā 31 diena, tie ir 1178 eiro, ja 30 dienas – 1140 eiro. Jāpiebilst arī, ka neesam līderos cenas ziņā. Ir pansionāti arī tepat Vidzemē, kur cena ir augstāka. Jāpiebilst, ka šī cena ir Cēsu novada iedzīvotājiem, citu pašvaldību iedzīvotājiem tā dienā ir 41 eiro.

-Pie jums dzīvo arī citu novadu klienti?

Neteiksim, ka ļoti daudz, bet tādi ir. Ir klienti no sešām dažādām pašvaldībām. Pēc dzimuma sadalījums ir apmēram tāds: vidēji 90 % sieviešu, pārējie – vīrieši. Piemēram, pašlaik ir viena brīva vieta kungam otrajā aprūpes kategorijā, bet rindā tādu nav. Taču gan jau pieteiksies, nebūs ilgi jāgaida.
Mums, starp citu, ir ļoti aktīva sociālā dzīve. Ir arī sociālā rehabilitētāja, kas nodarbojas ar atmiņas trenēšanu, kustību veicināšanu. Tāpat ir kultūras darbiniece.

-Baudāt kultūru?

-Gada pirmajos mēnešos te notikuši jau koncerti seši. Aptuveni puse klientu apmeklē pasākumus, vairāk arī būtu grūti, jo telpa, kur tie notiek, nav pārāk liela, turklāt tajā palielu vietu aizņem klausītāji ratiņkrēslos. Tie aptuveni sešdesmit cilvēki arī ir tie, kuri grib un var šos pasākumus apmeklēt. Ne visi spēj vai grib, diemžēl ne visi arī saprot apkārt notiekošo.

Rādām filmas uz lielāka ekrāna. Pēdējā bija “Pansija pilī”. Vedam pansionāta iemītniekus arī ekskursijās. Ne ļoti garās, protams, jo to viņiem veselība neļauj. Pēdējā bija rudenī, jo tagad jau tikai īsti pavasaris sākas. Tad bijām uz “ZAAO” izziņas centru Stalbes pagastā, Daibē, kur bija sagatavota speciāla programma mūsu senioriem.

Mūsu pansionātā norit aktīva dzīve. Ja cilvēkam ir interese, tad, ko darīt, mēs nodrošinām visu laiku.

-Un to interesi ir svarīgi noturēt!

-Teikšu godīgi – man bieži vien ir prieks par rezultātu tam, ko piedāvājam. Dažkārt redzu, ka klientu te atved apātisku un bez intereses, bet pēc pāris mēnešiem viņš sāk staigāt un daudz kur piedalīties. Ir prieks, ka cilvēks atdzīvojas.

-Nesen lasīju kāda pētījuma secinājumu, ka dzīvildzei par veselīgu uzturu pat svarīgāka ir socializēšanās. Sva­rīgi, lai cilvēks komunicē, kustas un iziet sabiedrībā.

-Nav jau noslēpums, ka bieži vien šie klienti mājās dzīvojuši ļoti vientuļi. Ir varbūt kādi ģimenes locekļi, bet tie visbiežāk dzīvo atsevišķi. Ir arī cilvēki, kuri tik labi, kā tas ir pie mums, nav ēduši gadiem. Runājot par kustēšanos, katru ceturtdienu uz pansionātu nāk fizioterapeits un notiek vingrošanas nodarbības. Bet, atgriežoties pie kultūras norisēm, mēs esam izveidojuši mazu korīti. Šad un tad arī uzstājas mūsu viesiem. Kāda pansionāta iemītniece bijusi profesionāla koncertmeistare, kundze korim spēlē pavadījumu uz klavierēm. Bet viena ļoti svarīga lieta, kas ir jāatgādina – lai tuvinieki nāk biežāk ciemos pie saviem senioriem!

-Nenāk ciemos?

-Nāk jau, bet gribētos, lai dara to biežāk. Cilvēki skumst. It sevišķi smags ir sākuma periods, kad mainīta dzīvesvieta. Seniors skumst, un viņam ir slikti. Un ne tāpēc, ka te būtu slikti, bet ir nomainīta ierastā vide un ir grūti pierast. Jo biežāk pie viņa nāk, jo vieglāk adaptēties. Kaut uz desmit minūtēm. Daudziem klientiem ir mobilie telefoni, var piezvanīt, ja ne atbraukt ciemos. Dažkārt esmu spiests zvanīt tuviniekiem un lūgt, lai atceras par savu senioru.

-Jums iznāk daudz iesaistīties pansionāta ikdienas dzīvē?

-Esmu aktīvs direktors, visu laiku esmu kustībā. Tā teikt, uzdodu kolektīvam darīt, bet arī pats piedalos procesā.

-Ko darījāt pirms tam? Kā nonācāt darbā pansionātā?

-Pirms 32 gadiem Cēsu pilsētas domē vadīju Sociālo komiteju. Kad mani ievēlēja kā deputātu, domes priekšsēdētājs katram jautāja, kādā jomā gribētu vairāk darboties, es izvēlējos soci­ālo. Man sociālie jautājumi vienmēr ir bijuši tuvi.

-Kāpēc jums tik sarežģīta joma ir kļuvusi tuva?

-Nezinu, bet man šķiet, ka pēc savas būtības esmu mērķēts uz palīdzēšanu cilvēkiem. Es ļoti pietuvināti uzņemu cilvēku problēmas. Šeit, sākot strādāt, pirmajā laikā tādā ziņā bija grūti, tagad jau nedaudz esmu apradis.

-Arī strādājot citur, esat bijis tuvu šai jomai?

-Jā. Arī daudzus iepriekšējos gadus, būdams uzņēmējs un strādājot visdažādākajos vadošajos amatos, līdztekus esmu bijis tuvu sociālajai jomai. Dar­bojos arī Cēsu Uzņēmēju klubā. Mūsu klubs sastāv arī vairākās organizācijās, tostarp Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā un Latvijas Darba devēju konfederācijā. Esot Latvijas Darba devēju konfederācijā, ilgus gadus darbojos tieši soci­ālās drošības jomā. Tur gan vairāk bija tāds likumdošanas līmenis, bet tāpat saistībā ar šo sfēru. Kad pagājušajā gadā izveidojās situācija, ka pansionātam nebija direktora, es pieteicos.

-Nebijāt jauniņais, piesakoties šim darbam, bija jau zināšanas.

-Protams, kad pieteicos, es nezināju visu, kas un kā šeit notiek. Tagad jau es jūtos kā profesors (smejas), salīdzinot ar laiku pirms deviņiem mēnešiem, kad sāku strādāt. Bet, jā, kaut ko jau zināju. Es arī pazinu iepriekšējo direktori, jo mēs arī toreiz, pirms 30 gadiem, kopā domē strādājām.

Pirms trīsdesmit gadiem mēs pansionātu uz Cīrulīšiem “atvedām” no Glūdas ielas, to vietu tautā sauca par nabagmāju, cilvēki tiešām dzīvoja smagos apstākļos – pa daudziem kopā istabiņā. Kad pansionāts pārnāca uz šo vietu, plašu ēku, es biju Sociālās komitejas priekšsēdētājs. Pansionāta atklāšanā piedalījās toreizējais premjerministrs Valdis Birkavs. Savu­kārt pirms diviem gadiem, kad pansionāts te svinēja 30 gadu jubileju, es biju lūgto viesu vidū. Ja man kāds tad būtu teicis, ka es pēc pusotra gada šeit būšu direktors, es neticētu. Bet tā nu ir iznācis.

Kad aizgāju uz domi runāt, es teicu, ka viņiem varbūt liksies jocīgi tas, ka uzņēmējs pretendē uz šādu amatu, bet es varu nākt ar citu skatu. Es nekad iepriekš nebiju strādājis budžeta iestādē. Bet arī šeit mēs paši pelnām naudiņu un paši arī tērējam. Tādā ziņā jau ir līdzīgi – pansionāts var izdzīvot ar to, ko paši iekasējam. Tiešā veidā jau gan mēs paši neko neiekasējam, tas ir pašvaldības grāmatvedības ziņā.