Viens no Cēsu magnētiem ir Vidzemes koncertzālē“Cēsis” ar plašo, daudzpusīgo un kvalitatīvo piedāvājumu. Protams, pēdējie divi gadi bijuši izaicinājumu pilni, cenšoties pielāgoties valstī noteiktajiem ierobežojumiem.
Par šo laiku un nākotnes redzējumu uz sarunu aicināju koncertzāles māksliniecisko vadītāju Inesi Zagorsku.
– Kādi koncertzālei bijuši šie divi gadi?
– Sajūtas ir ļoti dažādas. 2020.gadā publikai bijām atvērti septiņus mēnešus, šogad – tikai piecus. Tātad no 24 mēnešiem koncertzāle atvērta apmeklētājiem bijusi 12 mēnešus. Lielo ierobežojumu periods bijis pārāk ilgs, tas pilnīgi noteikti atstājis nospiedumus. Gan negatīvos, gan tomēr arī pozitīvos.
– Darbībā bijušas ļoti lielas pauzes.
– Jā, bet tās nav bijušas tukšuma pauzes, tās bijušas ļoti radošas un darbīgas. Pirmkārt, nemitīgi notiek pasākumu, koncertu pārcelšana, pārplānošana, līgumu pārslēgšana. Bijis jāiemācās ļoti ātri reaģēt uz ierobežojumiem, uz kultūras slēgšanu un atvēršanu. Otrkārt, domājām par jauniem piedāvājumiem.
Kultūras projekti tiek gatavoti ļoti ilgi. To vispirms sagatavo mākslinieki, tad koncertu izziņo publikai, laikus sākas biļešu tirdzniecība, parasti kādu pusgadu iepriekš. Tagad ir situācijas, kad koncerts jāpārdod divās nedēļās. Mainījusies arī biļešu pirkšanas tendence, cilvēki to dara pēdējās divās nedēļās pirms pasākuma. Šī brīža pieredze iemācījusi, ka tālu nevar prognozēt, jo nav zināms, kā attīstās epidemioloģiskā situācija, vai koncertzāles atkal netiks slēgtas.
Gribu vislielāko paldies teikt mūsu skatītājiem, kuri apmeklē koncertus Cēsīs, jo redzam, ka viņus neesam pazaudējuši, ka viņi palikuši mums uzticīgi. Pēdējās nedēļas rāda, ka atkal varam izpārdot zāli, tiesa gan, ar skatītāju ierobežotu skaitu, bet tas vieš cerību nākotnē.
– Tiek runāts par pandēmijas ietekmi uz kultūras baudīšanu, ka cilvēki būs atraduši no tā, tik daudz vairs koncertus neapmeklēs, arī turpmāk būs gatavi to baudīt attālināti.
– Redzam, ka mūsu skatītājs grib tikšanos klātienē. Jā, kad pandēmija sākās, tika radīts ļoti daudz tiešsaistes koncertu vai tie tika translēti ierakstā. Tajā brīdī pēc tā tiešām bija pieprasījums, taču, pandēmijai turpinoties, šī interese arvien mazinājās. Cilvēkiem jau darbs bija pie datora ekrāna un baudīt kultūru caur ekrānu īsti negribējās. Ekrāns cilvēkus nogurdina, viņi meklē iespēju tikt no tā prom, meklē iespēju pēc dzīva koncerta, pēc klātbūtnes.
– Tagad skatītāju zālē valda īpaši pacilāta noskaņa jau no tā, ka iespējams atkal nākt uz pasākumu?
– Jā, tagad tas, ka koncerts notiek, ir svētki. Gan mums kā rīkotājiem, gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Tas gandarījums, tā prieka un laimes sajūta, ka esi klātienes koncertā, ir dubultojusies. Pēdējais klātienes koncerts pirms “lokdauna” bija “Draugi – Andrejam Žagaram”, izcils koncerts ar izciliem operas solistiem, tagad pēc pārtraukuma atsākām ar Egīla Siliņa jubilejas koncertu, uz kuru arī visas biļetes bija izpirktas.
– Koncertzālei jau septiņi gadi. Šķiet, gados izdevies sevi pieteikt Latvijas kultūras piedāvājumā.
– Tas bijis nemitīgs process. Pirmais darbs bija iegūt klausītāju, apmeklētāju uzticību, veidot, stiprināt Cēsu koncertzāles zīmolu. Domāju, tas izdevies.
Pirmais solis bija strādāt klausītājiem Vidzemes reģionā, visā Latvijā, veidojot unikālu programmu, kāda tiek piedāvāta tikai Cēsīs. Nākamais solis bija raudzīties uz starptautisko auditoriju, kurai izveidojām vairākus starptautiskus festivālus: “Čello Cēsis”, “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”, “Weekend with Kremerata Baltica”. Jau bija uzsākts veiksmīgs darbs ar Eiropas medijiem, kuri apmeklēja festivālus, bija ļoti pozitīvi raksti nozīmīgos kultūras izdevumos Vācijā. Diemžēl process sakarā ar pandēmiju pārtrūcis pusceļā. Tagad vispirms jāvēro, kā notiek kultūras tūrisms, ceļošana kopumā, lai sāktu atkal to aktualizēt.
– Koncertzāles komandai vienmēr jābūt meklējumos, ko jaunu piedāvāt.
– Gribam būt vēl vairāk atvērti apmeklētājiem. Lai tā ir ne tikai vieta, kur notiek koncerti, izrādes, pasākumi, bet lai koncertzāle ir sabiedriska vieta, kurā var ienākt arī brīžos, kad koncertu nav. Jau līdz šim mūsu vizuālās mākslas izstādes varēja apmeklēt bez maksas, to virzienu gribam attīstīt. Domājam par jauniem, radošiem, nebijušiem piedāvājumiem. Tūlīt pēc gadu mijas lielajā zālē tiks būvēta koncertzāle koncertzālē. Tā būs milzīga konstrukcija, kurā varēs gūt pavisam jaunu pieredzi. Tas būs telpiskās skaņas projekts, kurā cilvēki varēs būt skaņas vidū, izbaudot vēl nebijušas sajūtas. Var teikt, ka tas ir viens no radošās pandēmijas augļiem.
Vēl vienu projektu šajā sezonā īstenosim pirmā stāva foajē, kurā arī varēs īpaši tvert mākslu. Viss tiek darīts, lai te ir kultūras vieta, mākslas vieta, kas pieejama ikdienā.
– Laikam jau pāri visam tomēr ir koncertzāles zīmols – kvalitāte.
– Tas ir viens no vaļiem, uz kā turas koncertzāle. Galvenais. Proti, lai mākslas produkts, ko piedāvājam, būtu izcils no profesionālā viedokļa. Domāju, to arī esam spējuši piedāvāt, jo strādājam ar labākajiem pašmāju mūziķiem, programmas īpaši tiek atlasītas.
Te var minēt kādu ļoti pozitīvu ziņu tieši Cēsu koncertzālei. Proti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uz diviem gadiem spiests pamest mājvietu – Lielo ģildi, kur notiks rekonstrukcija, un šajā laikā regulārie koncerti notiks Cēsu koncertzālē. Var teikt, nākamos divus gadus kolektīvs rezidēs Cēsīs. Mēģinājumi notiks Rīgā, bet nākamā gada plānā reizi mēnesī Cēsīs būs kāds Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts.
– Līdztekus klasiskās mūzikas koncertiem ir arī koncertu sērija “ambiente skatuve”.
– Mums svarīga programmas daudzveidība, katrā mūzikas virzienā saredzam iespēju piesaistīt citu publiku. Šo koncertu sēriju izveidojām ar mērķi piesaistīt klausītājus, kurus interesē radoši meklējumi, pat eksperimenti. Redzam, ka uz šiem koncertiem nāk cita publika. Sava auditorija arī džeza koncertiem, ko rīkojam. Viss noslēpums ir programmas daudzveidībā.
– Uz nākamo gadu raugāties cerīgi?
– Ļoti ceram, ka kultūras baudīšana vismaz zaļajā režīmā turpināsies un 2022.gadā strādāsim visus 12 mēnešus, ne tikai piecus vai septiņus. Bet mums kabatā ir vairāki projekti, lai varētu darboties jebkuros apstākļos. Jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Atceros, pagājušajā gadā, sākoties pandēmijai, bijām pirmā koncertzāle, kas sarīkoja tiešraides koncertu, kad bija nosacījums, ka lielajā zālē drīkst atrasties pieci cilvēki – viens mūziķis un četri tehniskie darbinieki, kas nodrošināja tiešraidi. Tas bija koncerts “Laikmeta piezīmes klavierēm”, kur programmā viens aiz otra mainījās trīs pianisti. Kad jūnijā tika ļauts rīkot koncertus simts klausītājiem, nedēļas laikā noorganizējām un izpārdevām “Kremerata Baltica” koncertu.
-Vai šis laiks paliks atmiņā?
– Protams, jo tas ikviena dzīvē ienesis būtiskas pārmaiņas. Taču kultūra bijusi ļoti svarīga cilvēku garīgajai veselībai, lai sniegtu jaunu enerģiju, jaunu iedvesmu. Arī tiešsaistes koncertu laikā saņēmām daudz pateicību par doto iespēju, guvām apziņu, ka tas cilvēkiem svarīgi. Mūzika, kultūra, māksla spēj sniegt emocionālo līdzsvaru, un tas šajos divos gados ļoti palīdzējis.
– Varbūt šī pauze tomēr nedaudz bija vajadzīga, jo likās, ka visa kā ir tik daudz, ka vairs neprotam novērtēt?
– Var piekrist, ka kultūras piedāvājums bija ļoti blīvs un intensīvs. Bet laikam jau Latvijai tas raksturīgi, jo esam kultūrmīļi. Esam ne tikai kultūras patentētāji, bet arī radītāji un tās dalībnieki. Mums taču ir Dziesmu svētki, cik daudzi tūkstoši dzied koros, dejo, spēlē orķestros, teātros! Mēs esam kultūras tauta, kultūras nācija, un tas ir lieliski!
Lieliski apzināties, ka koncertzāle ir devusi ieguldījumu novada kultūras dzīves attīstībai, arī ekonomikas izaugsmei. Droši var teikt, ka koncertzāle ir mainījusi pilsētas dzīvi. Pasaules, Eiropas kontekstā redzam, ka koncertzāles dzīvo simts un vairāk gadu, kāpēc lai Cēsu koncertzāle nevarētu sagaidīt savu simtgadi.
Komentāri