Mērķim saražot un pārdot mūsdienu ekonomikā pamazām pievienojas ekoloģiskais aspekts. Nav runa tikai par otrreizējo pārstrādi, kad jaunās dzīves galā prece tomēr nonāk gružkastē. Ekodizains ir sistēmiska vides aspekta iekļaušana produkta radīšanā, skaidro Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas (LMMDV) pasniedzējs Edijs Ābele. “Aprites ekonomikā ražotājs atbild par to, kā preci varēs utilizēt, vai tā ir videi draudzīga, kā tai var nomainīt atsevišķas daļas, nevis izmest visu laukā.”
Jāpēta haizivs āda
E. Ābele par maģistra darba tēmu ekodizaina programmā Liepājas Universitātē izvēlējās mācību programmu jauniešiem, kuru pašlaik arī vada LMMDV. “Studējot man radās jautājums, kāpēc tik maz runājam par ekodizainu, jo visi dzīvojam vidē un bez tās nevaram pastāvēt,” viņš stāsta. “Līdz 2030. gadam atkritumu kalnā drīkstēsim noglabāt par 50% mazāk nekā pašlaik. Problēma jārisina gan no augšas ar normatīviem aktiem, gan no apakšas.”
Jaunieši mācību kursā apgūst aprites ekonomiku, tai skaitā ekodizainu, biomimikriju, kas viņiem ļoti interesē. Biomimikrija ir problēmu risināšana, atbildes meklējot dabā. “Velcro lipeklis, kuru visi lieto, ir radīts pēc šī principa. Džentlmenis staigāja ar suni, kuram lipa klāt dadži. Viņš atklāja, ka augam ir āķīši, bet vilna nosacīti ir cilpiņa. Nākamais solis bija radīt šo produktu no materiāliem, kurus var izmantot sadzīvē. Cits piemērs ir haizivs āda, kuras struktūra, reljefs liedz pie tās pieķerties baktērijām. To pētot, zinātnieki jau cenšas radīt materiālu slimnīcu durvju rokturiem,” atklāj pasniedzējs. Biomimikrija ienāk arī arhitektūrā. Īstgeitas tirdzniecības un biroju centrs Hararē, Zimbabvē, būvēts, iedvesmojoties no termītu mājokļa, kurā ir ideāla ventilācija – dienā vēss, bet naktī ir pietiekami silts. Automašīnas “Mercedes” prototips veidots pēc koferzivs, kas ūdenī spēj ļoti strauji uzņemt paātrinājumu.
Mazāk resursu
“Vecmammas lupatdeķus auda no veciem apģērba gabaliem,” atgādina LMMDV Tekstilizstrādājumu dizaina programmas vadītāja Sandra Zāle-Zālīte. Tekstilā var lietot jebkādu materiālu – jo interesantāka faktūra, jo mākslinieciskāk.
Ekodizains daudz izmantots kvalifikācijas darbos. Piemēram, šūpuļkrēsls no strēmelēs sagrieztiem veciem T krekliem vai dabīgās krāsvielās krāsots gultas klājuma komplekts. Ir projekts, kurā izmanto gatavu apģērbu, to izšujot, pārbatikojot, pārkrāsojot, pāršujot detaļas. Tekstila nodaļai piegādā darbam ļoti labas dzijas no Itālijas, kur tās skaitās ražošanas atkritumi.
“Produkta ekodizains nozīmē arī izmantot pēc iespējas mazāk resursu ražošanā un paredzēt, kā tas pēc tam sadalīsies dabā. Tekstils ir kļuvis tik komplicēts, ka atkritumu pārstrādātāji nezina, ko ar to darīt. Ražotājam būtu jāuzliek par pienākumu pateikt, kā utilizēt šo apģērba gabalu,” saka pasniedzēja.
Aprites ekonomika jāizprot ne tikai dizaineram, bet katram atbildīgam pilsonim, uzskata E. Ābele. Patlaban cilvēki fragmentēti skatās uz sevi pasaulē, redz tikai sociālo lomu, bet neredz sevi kā vides sastāvdaļu. “Svarīgi no globālām precēm pāriet uz lokālām, jo loģistika ir videi nedraudzīga,” viņš norāda. Būtisks ir materiāls, jo pirmā pasaulē saražotā plastmasa joprojām nav sadalījusies. Te labs piemērs ir LMMDV absolvents Ivo Asns, kura diplomdarbs bija koka pulkstenis, un nu uzņēmums “Ovi Watch” ražo arī citas lietas no koka.
Atmaksājas ilgtermiņā
Ekodizaina principi ievēroti rotaļlietās, kuras izgatavo māksliniece Iveta Kuncīte. “Prasās, lai bērniem materiāli būtu dabiski, patīkami taustei. Ar plastmasu jau pilna pasaule. Ja vairs nespēlējas, tad no koka ražotu var iemest kamīnā, un miers. Arī izmaksas nevar būt dārgas. Pati esmu mamma trim bērniem un zinu, ka manta ir aktuāla uz vienu dienu,” viņa stāsta.
Interneta veikalā “Eko telpa” nopērkamie rokdarbu komplekti un izšujamās lellītes ir sagataves. Jaunajām māmiņām esot svarīgs gan dabīgais rotaļlietu materiāls, gan viņas saprot, ka bērnam jāattīsta domāšana, jādarbojas ar rokām. “Stāvus bagāts ar to nekļūsi, tas ir mīlestības darbs. Ja esi izstrādājis saviem bērniem, tad vari pavairot arī citiem,” saka māksliniece.
Ja agrāk ekoloģisks iepakojums bija mazo ražotāju priekšrocība, lai šādi izceltu savu produktu, tad tagad tas kļūst par nepieciešamību gandrīz visiem. Arī lielie ražotāji izvēlas iepakojuma materiālus un iepakošanas metodes, kurām ir mazāka ietekme uz vidi, jo patērētāji arvien vairāk tādus pieprasa, stāsta AS “Balticovo” mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Anna Pančenko.
“”Balticovo” izmanto trīs iepakojuma veidus – kartona olu bretes, plastmasas olu bretes un Tetra Pak iepakojumu šķidrajiem produktiem. Visi trīs iepakojumi ir radīti no pārstrādātiem materiāliem. Kartona bretes no avīzēm un žurnāliem, re-PET iepakojums no pārstrādātām PET pudelēm un Tetra Pak iepakojums ir pirmais Baltijā, kurš ir augu izcelsmes, un kartons tiek ražots no sertificētu mežu koksnes (FSC), bet plastmasas vāciņi – no cukurniedrēm. Visi šie iepakojumi ir tālāk simtprocentīgi pārstrādājami, taču Latvijā vēl ir tāls ceļš ejams, lai tas tiktu darīts,” viņa norāda. Iesaiste aprites ekonomikā atmaksājas ja ne šķietami tūlīt, tad, domājot stratēģiski, ilgtermiņā noteikti.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri