Dabas parks “Abavas senleja” uzskatāms par vienu no bioloģiski vērtīgākajām dabas teritorijām Latvijā. Te konstatēti 16 aizsargājamie biotopi, un viens no tiem atrodas teju vai pašā pilsētas centrā, blakus senajiem pilskalniem – Pūzurgravā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem tā bijusi ar mežu un krūmiem aizaugusi vieta. Bet kopš te saimnieko un tās dabisko vidi uztur Līga Aukšmukste, vietas vērtība dabas pētnieku un interesentu acīs pieaug gadu no gada.
Īpaši apstākļi, īpaša vieta
Pūzurgravas īpašās vērtības dabas eksperte Agnese Priede raksturo šādi: “Te var sastapt augus, kas aug sausā, kaļķainā pļavā, kā arī tādus, kas aug purvos, mežmalās un slapjās palieņu pļavās. Pūzurgrava ir bagāta ar avotiņiem, kuri veido tādus kā mazus purviņus, kas ir ļoti vērtīgi. Šo ieleju, kā daudzviet Latvijas reljefu, izveidoja lielais ledājs. No pazemes slāņiem izskalojies lielais kaļķa daudzums vēlāk izgulsnējās kā šūnakmens. Tātad Pūzurgravas pamatā ir saldūdens kaļķiezis. Ūdens kaļķis izgulsnējas uz dažādiem augiem – īpaši uz sūnām, un veidojas savdabīgs augu un nedzīvās dabas veidojums. Un tas ir iemesls, kāpēc šie augi ir tik īpaši. Purviņš ar bezdelīgactiņām var veidoties vienīgi šādās vietās, kur ir noteikti ģeoloģiskie apstākļi. (..) Viens ir puķes un augi, ko mēs tur atrodam un redzam, bet otrs ir neredzamā pasaule – dažādi gliemezīši, kukaiņi, tauriņi, kas specializējas uz vienu noteiktu sugu. Mazajā purviņā Pūzurgravā pirms dažiem gadiem viesojās gliemežu pētnieki no Čehijas, kas tur atrada daudzas jaunas sugas, arī tādas, kas šajā apvidū iepriekš nebija zināmas.” Ar savas pļavas jeb, kā pati saka, purviņa vērtībām joprojām lepojas arī L. Aukšmukste: “Te ir daudz brīnišķīgu aizsargājamu un reti sastopamu augu. Te ir bezdelīgactiņas, dažādu veidu dzegužpirkstītes, tādas kā Baltijas dzegužpirkstīte, stāvlapu dzegužpirkstīte, grīšļi, piemēram, Devela grīslis, doņi, sūnas, ir odu gimnadēnijas, purva dzeguzenes. Bija arī naktsvijoles, pēdējā laikā gan tās nav redzētas. Kopumā gravā ir uzskaitītas 22 retas augu sugas. Sēklu banka zemē ir, tādēļ tās sugas, kas kādu brīdi nav redzētas, var kādreiz arī atgriezties.”
Bez apsaimniekošanas vērtības pazūd
Bet ar to vien, ka kādām īpašām dabas vērtībām ir iespēja rasties vietas apstākļu dēļ, izrādās, nepietiek. Svarīgākais šādu dabas stūrīšu saglabāšanā ir apsaimniekošana, uzsver eksperte un skaidro: “Mēs droši vien avotus nezaudētu arī tad, ja teritorija aizaugtu ar mežu. Tā ar laiku, iespējams, veidotos par citu vērtību, bet mēs zaudētu tās sugas, kas ir atkarīgas no atklātām pļavām un purviņiem. Viss, ko tagad Pūzurgravā redzam, ir saimnieku iekopts un atjaunots. Vienlaikus Pūzurgrava arī parāda: ja cilvēks pļavu aizaudzē, tad atpakaļ to dabūt nav nemaz tik vienkārši – vēl ilgi pa vidu maisās meža sugas. Bet kādreiz šeit atrastās vērtības, vidi nekopjot, var arī pazust. Piemēram, te bijusi Lēzeļa lipare – maza orhideja, Eiropas nozīmes suga, kas, domājams, pazudusi tieši vietas aizaugšanas dēļ. Te atrasta arī Mušu ofrīda, kas sastopama tikai trīs vietās Latvijā – Engurē, Baltezera purvā un Pūzurgravā.”
Kāda bijusi saimniekošana šajā vietā vairāku desmitu, pat simt gadu garumā, izpētījusi gravas īpašniece. L. Aukšmukste stāsta, ka skaidri zināms – pirms gadiem 100 gravā bijusi iekopta lauksaimniecības zeme. “Te saimniekojis kāds vīrs vārdā Alberts Sokolovskis, jo viņa tēvs, kad dalīta muižas zeme, ieguvis 12 ha, tajā skaitā arī daļu Pūzurgravas. Lielākā daļa īpašnieku, kas vien varējuši, izbūvējuši meliorācijas sistēmas un zemi nosusinājuši, lai to izmantotu lauksaimniecībā. Latvijas laikā tas bijis roku darbs: ūdens novadīts pa koka renītēm. Gravā bijušas leknas pļavas, kur varēts ar zirgu braukt un sienu vākt, bet lejpus strauta pat lini auguši…
Nu Pūzurgravā ir aptuveni 4 hektāri zemes, ko apsaimniekojam jau vairāk nekā 10 gadus, bet pati pie gravas dzīvoju 30 gadus. Kādu daļu no tās savulaik apsaimniekoja arī mans tēvs, un tad, kad mēs atnācām uz šejieni dzīvot, Pūzurgravā jau bija konstatēts biotops, kas bija izveidots padomju laikā, kad te bija atrasti aizsargājamie augi. Tēvs pat bija noslēdzis līgumu ar tā laika padomju struktūras pārvaldītājiem par to, ka viņš tur neko nedarīs. Un, jā, jau tajā laikā atsevišķām vietām šajā gravā bija aizsardzības statuss. Tomēr lielākā daļa bija aizaugusi ar krūmiem, un diemžēl tā “neko nedarīšana”, kā izrādās, nodarīja vairāk ļauna nekā laba.
Kad 90. gadu sākumā gravu sākām apsaimniekot, pirmais darbs bija attīrīt to no krūmiem. To turpinām darīt joprojām: tā ir tā lielākā cīņa – tikt galā ar alkšņiem, lazdām un kārkliem, kas katru gadu dīgst no jauna. Ozoli palika – tas ir nogāžu mežs. Mums tur ir apmēram simt gadu veci ozoli un priedes. Ir arī ozols, kam jau 150 gadu.”
Pūzurgravā aug daudz brīnišķīgu aizsargājamu un reti sastopamu augu. Kopumā ir uzskaitītas 22 retas augu sugas. “Sēklu banka zemē ir, tādēļ tās sugas, kas kādu brīdi nav redzētas, var kādreiz arī atgriezties,” cer apsaimniekotāji.
FOTO: no albuma
Avoti ātri aizaug
Gravas īpašniece stāsta, ka arī tagad darbs “Jaunkrastmaļu” teritorijā nav apstājies – katru gadu rudenī visa teritorija tiek nopļauta. “Bioloģe Agnese Priede, kas konsultē mūs jau divus gadus, teica, ka tas nav jādara katru gadu – var visu nopļaut arī katru otro gadu. Bet… atvases visu laiku ataug, tādēļ ir naivi cerēt, ka vienu reizi nopļaus un viss būs skaisti un varēs vairāk neko nedarīt. Tas, ko mēs darām, ir roku darbs, jo reljefa specifikas un purva dēļ lielo tehniku te izmantot nevar.
Kopā ar eksperti aizgājām izlūkot, kā augi dzīvo vietās, kas nav izkoptas – kur aizaugums ir biezāks (arī ne mūsu teritorijā). Secinājām, ka kaļķainā zāļu purva biotops gravā ir saglabājies viscaur, neraugoties uz to, ka vietām ir biezi krūmi. Protams, tur reto augu sugu ir mazāk, un jau vairākus gadus daļu teritorijas ir pārņēmušas niedres. Ja arī krūmu nebūtu, tās tāpat izplatītos, jo gravas nogāzēs ir parādījušās jaunas mājas, kuru agrāk nebija, kā arī lieli lauki, kurus mēslo – tādā veidā ar pazemes ūdeņiem gravā ienāk piesārņojums. Slāpeklis un viss pārējais. Tas dara zemi auglīgāku, un mitrākās, ēnainākās vietās turpina augt niedres, jo zeme vairs nav tik nabadzīga.
Arī avoti ļoti ātri aizaug, sākumā tos tīrījām katru gadu, dažās vietās tos ielikām gultnē – tur, kur tie iztek no pazemes. Izlikām ar akmeņiem, lai tekot būtu skaņa. Bet arī šie avoti intensīvi aizauga. Tagad ir tā, ka mums ir parādīts, kurās vietās šos avotus neaiztikt – kur varam ļaut tiem aizaugt. Tur veidosies tas unikālais biotops, kuram tur patiks būt. Pagājušajā gadā notika dabas skaitīšana, un vairāki avoti tika atzīmēti kā avoti ar spēcīgu kaļķa saturu. Daži no tiem ir iekartēti daba.gov.lv. Tur var redzēt, kādi pie mums ir biotopi un kādi augi mūsu gravā sastopami. Tas nozīmē, ka tie veido avota kaļķi – kā smejos, mums ir tādi mazie Staburagi, kas veidojas, kaļķainajam ūdenim visu laiku plūstot pāri sūnām… tas visu pārkaļķo – gan gliemežvāciņus, gan sūnas, akmentiņus un kociņus. Nepilnu desmit gadu laikā ir izveidojušies tādi kā koraļļveidīgi šūnakmeņi. Un, ja grib, lai tas viss saglabātos, grava ir jākopj!”
Materiālu labumu negūstam
Vaicāta, vai no šī sava sirdsdarba gūst arī materiālu labumu, L. Aukšmukste skaidro: “Viss, ko ieguldām šajā darbā, atpakaļ materiālu labumu nenes. Jau pašā sākumā, pirms kādiem 20 gadiem, tā bija privāta zeme, un par to, cik tūkstošus tur ieguldīja iepriekšējais īpašnieks, man pat nojausmas nav. Katrā ziņā – ļoti daudz. Ik gadu, lai nopļautu jau sakoptu teritoriju, mēs iztērējam vairākus simtus eiro. Bet, tā kā teritoriju pēdējos četrus gadus apsaimnieko uzņēmums, es neesmu pilnvarota izpaust finansiālu informāciju. Mēs nekad neesam iesaistījušies projektos. Arī Lauku atbalsta dienestā neko neiesniedzām, jo, kā atzina speciālisti, mums tas nebūtu izdevīgi. Ieguvums tikai un vienīgi ir skaista, sakopta teritorija, kas patīk pašiem, citiem pilsētniekiem, dabas pētniekiem un viesiem. Finansiāli tie ir zaudējumi… Kā jau daudziem, kas kopj īpašos dabas stūrīšus. Vienīgais ieguvums, ko varētu minēt, – tas ir mūsu rekreācijas resurss! Vēl arī bērnus un pieaugušos esam aicinājuši uz izglītojošiem pasākumiem parkā. Tie visi bijuši bez maksas. Finansiāls ieguvums bija tikai tiem, kas savos projektos vadīja nodarbības dabā.
Jā, ekskursijas šajā teritorijā mēs drīkstam rīkot, jo šī ir pilsētas zeme un pilsētā mikroliegumus neveido, pat ja ir kaut kas unikāls. Tas tādēļ, ka pilsētas teritorijā visu laiku jārēķinās ar antropogēno jeb cilvēku ietekmi. Un nevienam nevar piespiedu kārtā noteikt, ka šī teritorija jāizpļauj. To arī nedarīs! Tas, kāda būs grava, ir atkarīgs no cilvēku brīvas gribas. Un šobrīd kopumā gravai ir 11 apsaimniekotāji… Pēdējā laikā pilsēta ir paplašinājusies – otrpus gravai tika izveidota iela. Daudzi no tur dzīvojošajiem ir ļoti saprotoši cilvēki, kas vēlas, lai grava saglabātos skaista un dabīga. Un katrs iesaistās savu finansiālo iespēju robežās.”
IETEIKUMI
# Galvenais ir teritorijā uzturēt kārtību, mitrākajām vietām uzlikt pāri laipas, lai teritorija būtu vieglāk izstaigājama.
# Tagad ir pieejama tehnika, ar ko pļaut tieši nogāzes. Gravās strādājot un tās iekopjot, jābūt ļoti uzmanīgiem. Jāskatās, cik stāva ir nogāze. Ja ir ļoti stāva un ar avotiem, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem ar koku un krūmu likvidēšanu, noteikti jāpadomā, cik daudz to var darīt, jo koku un krūmu saknes satur nogāžu saturu, kas neļauj veidoties noslīdeņiem vai nogruvumiem. Un, lai gan mēs to visu uzmanām, arī mums parādās vietas, kur zeme nosēžas un aizslīd.
# Nekādā gadījumā nevajag nozāģēt nogāzē visus kokus un krūmus – noteikti jāatstāj skaistumam arī kāda lazda un pa kādam kārklam, jo tā veidojas kopīgais skats. Un koki uztur ne tikai nogāzi, bet arī gruntsūdens līmeni.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
Komentāri