Iveta Dzērve. FOTO: no albuma
Advente ir miera un pārdomu laiks. Bet, jau trīs gadus dzīvojot kara ēnā, fons ir trauksmains un satraucošs. Tas ietekmē gan mūsu ikdienu, gan nākotnes izvēles. Par to saruna ar Ivetu Dzērvi, sertificētu mākslas terapeiti un supervizori. Ar Ivetu esam pazīstamas, tāpēc saruna norit neformālā gaisotnē.
-Vai savā darbā izjūti cilvēku satraukumu?
-Situācija, kāda valda pasaulē, liek par sevi manīt. Bet cilvēki satraukumam parasti meklē kādu risinājumu. Laikā, kad vēl strādāju Ukrainas atbalsta centrā, man šķita tik sirsnīgi, ka cilvēks, apzinoties savu nevarēšanu ietekmēt to, kas notiek pasaulē, veic kādu soli, darbību, lai palīdzētu pavisam vienkāršā veidā. Piemēram, atnākot un sakot, ka noteiktās dienās ir brīvs un var palīdzēt ar transportu. Lai gan tas it kā ir mazumiņš iepretim lielajam notikumam, tomēr tā ir darbība. Un mazie soļi jau veido lielumu.
Mēģinot atbalstīt notikumus tālumā, ir daudz dažādu darbību, brīvprātīgo kustība, kur var iesaistīties un palīdzēt, kā sniegt atbalstu. Tas ir veselīgs veids, kā mazināt trauksmi. Rokas pielikšana atbalsta sniegšanā arī iedod miera sajūtu. Un attīsta empātiju. Domāju, arī bērni, kuru ģimenēs uz laiku ienāca ukraiņi, kuru klasēs mācījās vai mācās vienaudži no kara postītās zemes, palīdzot viņiem iekļauties, attīstīja milzīgu empātiju. Otrs, kas mazina satraukumu, ir plāns, tā pārrunāšana ar savējiem, piemēram, ko darīsim, ja piedzīvosim noteiktu situāciju. Plāna izstrāde arī dod zināmu mieru.
Lai es teiktu, ka cilvēkos ir milzīga trauksme – nē. Bet tas, ka dzīvo līdzi – jā. Pirms kāda laika, runājot ar kolēģi, kas tagad dzīvo Ukrainā, vaicāju, kā tur ir. Viņa pastāstīja par drošības sistēmu, kādu viņi ģimenē izveidojuši, lai varētu funkcionēt, un sacīja, ka pie daudz kā pierod. No vienas puses, tas liekas ļoti traģiski, ka ir jāpierod pie kaut kā tāda, bet no otras puses, – tā ir realitāte.
-Vai, nepiedzīvojot karu, bet esot tā tuvumā, trauksme, ko izjūtam, neziņa par nākotni ietekmē to, kā cilvēks reaģē, kādus lēmumus pieņem?
-Noteikti ietekmē. Bet vienā un tajā pašā situācijā divi cilvēki reaģēs un rīkosies atšķirīgi. Tas ir saistīts ar mūsu katra personīgo pieredzi, jo kāds ir jūtīgāks, kāds racionālāks. Un neviens nav labāks vai sliktāks variants, jo mēs esam dažādi. Kādam trauksme būs lielāka, un tas ietekmēs, kā cilvēks plāno savu dzīvi, kādus lēmumus pieņem. Bet cits turpina dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim. Tas nenozīmē, ka viņam ir vienalga vai ka viņš nerēķinās ar apstākļiem, bet viņš krīzes situācijas izjūt citādi. Iespējams, cilvēkam ir rīcības plāns, kā rīkoties noteiktos apstākļos. Viņš apzinās, ka situāciju nevar ietekmēt, bet var darīt savas mazās darbības. Ja noliekam fokusu uz to, ko varam izdarīt, tad ir vieglāk, nekā palikt sajūtās, kā man nav un ko es nevaru.
-Viens ir praktiskā rīcība, ar ko sev varam palīdzēt, bet otrs ir Adventes laiks, kas nāk ar miera un svētku sajūtu, bet tā vēl vairāk izgaismo nemieru un satraukumu, paspilgtina jau esošās izjūtas.
-Jā, jo šis laiks vairāk izgaismo to, kas man ir un ko es vēlētos. Liek arī skaudrāk sajust vientulību, ja tāda ir. Jo ikdienā mēs rosāmies, esam savos pienākumos, darbā. Bet svētkos izjūtam, cik tad ir cilvēku, ar kuriem varam kopā svētkus sagaidīt, un vai tādi vispār ir. Tāpēc svētku laiks var būt izaicinošs.
Bet tad ir svarīgi, ka cilvēks apzinās to un laikus sev atrod atbalsta punktus. Nav teikts, ka svētki jāpavada mājās – var pie draugiem vai izdomāt citu veidu, kā nejusties vienam vai vientuļam. Var vienkārši piezvanīt un aprunāties. Ja nav draugu, ir arī krīzes tālrunis, uz kuru var piezvanīt. Galu galā ir arī terapija, atbalsta grupas – arī attālināti, ne tikai klātienē. Ir dažādi atbalsta mehānismi. Mēs varam veidot jaunas sociālās saites, stiprināt esošās attiecības, strādāt pie savas emocionālās labizjūtas, pievērsties personīgajai izaugsmei. Mūsu dzīvi veido mūsu izvēles!
Ir daudz pasākumu, kurus apmeklēt, un labdarības pasākumu, kuros iesaistīties. Iespējams, cilvēks pats var kļūt par to, kurš sagādā prieku tiem, kuri jūtas vieni. Un, kā mēs zinām, devēja prieks ir diezgan nozīmīgs.
Svarīgākais ir atpazīt – ja es zinu, ka šis laiks man ir izaicinošs, tad jau laikus plānot, ko varu darīt sevis labā.
-Kādam droši vien tieši vajag vienatni, darot sev mīļas nodarbes. Jo, iespējams, ir cilvēki, kuri, izejot sabiedrībā, jūtas vēl vientuļāki, vai ne?
-Tāpēc ir svarīgi sevi zināt. Es varu būt liela pūļa vidū un būt vientuļš, bet es varu būt mājās viens un nejust vientulību. Tā vairāk ir iekšējā izjūta, un, tikai pašam sevi iepazīstot un saprotot, cilvēks zina, kas viņam ir vajadzīgs.
-Vai darbā pieredzi, ka cilvēki arvien vairāk iepazīst sevi?
-Tie, kas vēlas, noteikti. Droši vien ir diezgan daudzi, kam vieglāk vērot un vērtēt citus, nekā godīgi paskatīties savā spogulī. Bet tie, kas vēlas, protams. Un mūsdienās ir daudz veidu, kā to izdarīt.
Mēs reizēm gaidām kaut ko neizprotamu no citiem, bet var gadīties, ka otrs nenolasa, nepamana, nezina. Tā ir paša atbildība paprasīt un paņemt palīdzību. Tā ir paša atbildība, kādas izvēles dzīvē izdarām. Un ar šīm izvēlēm mēs arī dzīvojam.
-Vai miera radīšana trauksmainos apstākļos ir atšķirīga pieaugušajiem, kuriem nav un kuriem ir bērni?
-Mēs ģimenē esam pārrunājuši plānu, ko darām noteiktā situācijā. Un es pilnīgi noteikti zinu, ja man nebūtu bērnu, es ārkārtējā gadījumā nekur prom nebrauktu. Tāpat apzinos, ka lielie bērni ir tādā vecumā, ka viņi nevarēs aizbraukt. Savukārt tieši jaunākā bērna dēļ noteikti brauktu prom. Tāpēc atzīstu, ka tieši bērni ievieš korekcijas. Jo, ja pieaugušajam jāatbild arī par bērnu, tas ir pavisam kas cits, nekā atbildēt tikai par sevi.
-Tavs vīrs ir vecākais kapelāns Nacionālajos bruņotajos spēkos, patlaban ir misijā Kosovā. Jūsu ģimene ir cieši saistīta ar to, kas notiek pasaulē.
-Jā, vīrs ir saistīts ar militāro jomu. Mana māsa, noklausoties ziņas, dažkārt man zvana ar jautājumu – tu taču kaut ko uzzināsi vismaz piecas minūtes ātrāk nekā citi? Tomēr man viņai jāsaka, ka, visticamāk, tā nebūs. Es drīzāk tieši apzinos, ka man būs jātiek galā pašai, ka vīram būs citi pienākumi. Bet tajā pašā laikā, kad mūsu piecgadnieks stāsta saviem draugiem, ka viņa tētis tagad ir aizbraucis projām un sargā valsti, ne mūsējo, bet citu valsti, tad tas iedod apziņu arī bērniem, cik tas ir ļoti svarīgi, ka mums ir sava valsts un mums tā ir jāsargā. Arī citas valstis. Un tam, protams, ir sava cena.
-Kā pati jūties šajā laikā un kur rodi mieru?
-(Ilga pauze.) Sarežģīts jautājums. Bet arī man ir plāns. Man daudzviet Eiropā ir draugi un sadarbības partneri, pateicoties manam darbam ar projektiem Cēsu Jauniešu mājā. Rīcības plāna izstrādāšana nedaudz iedod mieru. Tāpat es apzinos, ko varu un ko nevaru. Es negribu dzīvot ar baiļu sajūtu pakausī, gribu nevis atlikt dzīvi, bet to dzīvot pilnvērtīgi. Rēķinos ar situāciju, kas ir, bet reizē turpinu dzīvot šobrīd dzīvi šeit. Un esmu gatava pieņemt lēmumus, bet neuzburu ainas, pirms tām ir pamats.
Protams, es nevaru būt vienaldzīga pret stāstiem, kurus dzirdu. Cilvēki šobrīd iet cauri ļoti lielām ciešanām un grūtam periodam, un ir grūti noticēt, ka viss atrisināsies, jo daudz ko atgriezt vairs nebūs iespējams, bet es dzīvoju ar ticību, ka labā ir vairāk!
=Kāds būs Adventes, Ziemassvētku laiks, kas šogad būs citāds?
-Lielais dēls ir projām praksē, ir Āfrikā, un vīrs ar Latvijas karavīriem ir NATO misijā Kosovā. Un, ja kādi karavīri varēs atbraukt mājās Ziemassvētkos, tad Oļegs nevarēs, jo viņam būs jāpilda tiešie pienākumi. Tāpēc šis būs citāds Ziemassvētku laiks. Bet svētku laiks būs. Mēs svinēsim tajā sastāvā, kādā esam. Atbrauks arī meita ar draugu, cepsim pīrāgus, rotāsim egli, un viss notiks. Šie ir citādi Ziemassvētki, bet es neteiktu, ka tie ir skumīgi – vienkārši citādi, jo apstākļi ir tādi, kādi tie ir. Un tie nemaina pašu būtību – mēs nebūsim fiziski kopā, bet viss pārējais jau nemainās, svētki notiek, dzīve turpinās, mēs turpinām izrādīt rūpes un mīlestību cits citam. Vakar ģimenes videozvanā runājāmies, un meita jautāja – kā tev, tēti, var aizsūtīt dāvanu uz Kosovu? Un viņš atbild, ka to nevar izdarīt, jo pie viņiem nav pat pastkastītes, nemaz nerunājot par pakomātu. Un tad es domāju – labi, ka sarunu nedzirdēja jaunākais dēls, kuram būtu jautājums – vai tad Ziemassvētku vecītim nav iespējams viss?
-Ko vēlētu citiem Adventes nedēļās?
-Gribētu vēlēt iekšējo brīvību – atrast iekšējo brīvību būt un dzīvot, noliekot fokusu nevis uz to, kā man nav, bet kas man ir. Es lasīju Edītes Egeres grāmatu “Dāvana. 13 mācību stundas, kā izglābt savu dzīvi”. Viņa ir psiholoģijas zinātņu doktore, kura izgājusi cauri koncentrācijas nometnei, viņa tik skaisti runā par to, ka var atņemt visu, bet nevar atņemt iekšējo brīvību un ticību. Viņai izdzīvot cauri grūtajam periodam palīdzēja dzīvotgriba. Viņa saka, ka brīvības pamatā ir spēks izvēlēties.
Tāpēc vēlu iekšējo brīvību, kas nozīmē, ka mēs katrs pats pieņemam lēmumu un izvēlamies, kā dzīvot. Mums ir sava pagātne un pieredze, mēs to nevaram izmainīt, bet mūsu izvēle ir, kādu nozīmi mēs tam piešķiram. Mēs paši esam tie, kuri piešķir lietām vērtību, uz kurām būvējam savu dzīvi, izdarām savas izvēles, pieņemam lēmumus un rīkojamies. Mūsu pieredze ir mūsu resurss!
