Par Maroku citu iespaidos biju lasījusi gan ar “ah” un “oh”, gan ar ekstrēma, sporta vai komercijas “piesitienu”. Pirmais pārsteigums, tuvojoties Āfrikas zemei, – zem lidmašīnas spārna nav smilšu jūra, bet gan pavasarīgs pļavu, tīrumu, ganību un dārzu zaļi rūtainais “deķītis”.
Arī pirmā pastaiga pa Āfriku sākas civilizēti – Kasablankā, kuru franči būvējuši sev ar domu, ka te iekārtosies uz palikšanu un Maroka būs Francija. Savukārt pirms tūkstoš gadiem visa Ibērijas pussala bija “Maroka”. Dots pret dotu! Franču ietekme vēl arvien ir tik spēcīga, ka marokāņi to pieņēmuši kā mūsdienīguma un attīstītās pasaules etalonu. “Vai te izskatās kā Eiropā?” viņi jautā, uzticīgi veroties acīs. Kā ir tur, aiz Tanžēras un Gibraltāra, daudzi nevar paši pārliecināties, jo ceļošana un ekskursijas, kā arī Šengenas vīza ir īpaša privilēģija un karalim nepatīk, ka viņa pavalstnieki aizbrauc.
Dievs. Tauta. Karalis
Tāda ir Marokas devīze, un tāda ir kārtība it visās jomās. Trīs svarīgie vārdi arābu rakstībā izlikti ar balti krāsotiem akmeņiem kalnu nogāzēs. Ceļotājiem droša valsts, ja vien paši nemeklē nepatikšanas. Tūristus nepavada militārs konvojs, un armijas klātbūtne nav manāma.
Ceļi te ir pārsteidzoši labi, un valsts vietām atgādina milzu būvlaukumu. Marokā visās pilsētās būvē – uzreiz veseliem kvartāliem. Un tā nav nekāda “ar vienu sienu atstutēta” Cinevilla acu apmānīšanai tūristiem. Pēdējo triju karaļu valdīšanas laikā valsts ir strauji mainījusies. Piepilsētu kleķa būdiņu kvartāli tiek nojaukti, vietā uzceļot jaunas austrumu stila ēkas, taisnas ielas ar trotuāriem, komunikācijām, apgaismojumu. Protams, pie senās saimniekošanas un tradicionālā dzīves veida pieradušie iedzīvotāji kļūst par ķīlniekiem, jo tiek ar varu piespiesti pārcelties uz jaunām mājām un visu turpmāko mūžu maksāt kredītus. Tomēr tendence pieņemt visu “kā Eiropā” turpinās, un tauta klausa. Statistikā atklājas brīnumu lietas, jo pēdējā laikā tik strauji pieaudzis jauniešu skaits, ka Maroka kļuvusi par pusaudžu un jauniešu valsti – 70 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem.
Zaļā zvaigzne sarkanā karogā
Tas ir islāma simbols, tā ir dzīve, un no tās “izstāties” var tikai nomirstot. Politikas un vēstures pētnieki atļaujas drosmīgi komentēt, ka islāma reliģija ir sevi izsmēlusi, šobrīd stagnē un tai nav nākotnes. Varbūt. Taču šobrīd ir pusdienlaiks un lielpilsētas dzīvīgajā tirgū vienu eju aizšķērso vīri – dežuranti. Aiz viņu mugurām redzami paklājiņi un pāris desmiti noliektu muguru. Vieni beidz, sarullē paklājiņus, vietā nāk nākamie. Kāds amatnieks lūdzas turpat darbnīcā aiz galda, kāds juvelierveikalā, pagriezis muguru pircējiem, dodas uz stūri, lai lūgtos. Tie, kam obligāti jābūt darbā, postenī, pie stūres, var neievērot noteiktos laikus. Mošejas ar četrstūrainiem torņiem ir katrā kvartālā, katrā sīkā kalnu ciematiņā, un piecas reizes dienā skan aicinājums uz lūgšanu, kas modernajiem marokāņiem ieprogrammēts mobilajā telefonā kā atgādinājums.
Dabas un vides kontrasti
Uz tik siltu zemi jābrauc pavasarī, kad Maroka ir zaļa un raiba kā pļava. Ceļmalās kliņgerītes, gurķenes, lavandas, kumelītes, dadži un portulakas, indigo un anīss pa dārzmalām, krūmus veido vīģes, agaves un akmens ozoli, žogus – Damaskas rozes. Tīrumos hektāriem vien cūku pupas, sīpoli, artišoki, burkāni, garšaugi. Nepārskatāmi olīvu dārzi, vīnogulāji, dateļpalmas, aprikozes, mandeļkoki, ābeles, ķirši… kaktusi dzīvžogos un dobēs, citrusi un vēl daudzi, daudzi eiropietim nezināmie.
Maroka ir bagāta ar kalniem – gan Atlass ar sniegotajām virsotnēm, gan Antiatlass un Rifa grēda ar daudzkrāsainiem zemes mātes sakārtotiem iežiem joslās, slāņos, krokojumos un gluži vai dekoratīvos auduma rakstos. Šosejas malā ik palaikam kāda primitīva norāde, ka kaut kur ir “fosiliju muzejs”, veikals, darbnīca vai izstāde. Vietējie vīri nedēļām klīst pa kalniem, pašmācības ceļā “studējot” ģeoloģiju, skaldot akmeņus un vācot suvenīrus.
Beidzot akmeņainajā līdzenumā parādās pirmās nelielās “smilšu kaudzītes”. Drīz apkārt ir tikai smilšu jūra ar stāviem viļņiem – kāpām, kas saules gaismā maina nokrāsu no pelēcīgas līdz dzeltenai, oranžai un sarkanīgi violetai. Ceļotājs officinalis pārāk dziļi Sahārā netiek ievests. Tuksneša maliņā aiz kāpām nomaskētas samērā civilizētas, audumiem segtas teltis jeb viesnīcas. Aiz divām kāpām nakšņo kamieļi, netālu arī pavadoņi, kuri katru rītu pavada tūristus uz saullēkta sagaidīšanu.
Atceļā apstājamies absolūtā nekurienē, smilšu līdzenuma vidū pie berberu kleķa būdiņas un brūni melnās rupja auduma telts. Dekorācijas glupiem tūristiem ar šausmīgas nabadzības imitāciju. Aiz būdiņas piesliets jauns velosipēds un stilīgs mopēds ar ko “berberi” atbraukuši uz darbu. Par eksotikas fotografēšanu obligātā dirhemu nodeva.
Kalnu pārejā suvenīru veikaliņa saimniece Fatima ar zilganu cilts tetovējumu uz zoda paķer mani aiz rokas un ietērpj košajos audeklos, ap galvu aptin lakatu ar spīguļiem, apliek krelles ar kartupeļa izmēra oranžiem bumbuļiem, ko te dēvē par dzintaru. Saimniecei pašai prieks, acis smej vien par šito joku, un pārējiem sanāk laba fotosesija. Berberu sievietes, kurām pieder īpašums un kuras drīkst tirgoties, Marokā ir retums. Tikšanās ir īsa, taču Fatima no visiem ceļā sastaptajiem paliek atmiņā ar pašpārliecību, sirsnību un savdabīgu harizmu.
Austrumu un Āfrikas virtuves tradīcijas
Marokāņu ēdienreize sākas ar plāceni un olīvām, tad seko kuskuss vai tažīna – sautējums, kas top īpašā keramikas traukā ar smailu “cepuri”. Tie ir zināmākie, viegli pagatavojami, sātīgi ēdieni, kam iespējamas dažādas variācijas ar dārzeņiem, pupām, lēcām, vistu vai jēra gaļu. Nav asi, patiesībā pievienots neierasti maz garšvielu un gandrīz nemaz sāls. Ja vēlas kaut ko īpašu, tad ieteicams plākšņu mīklas pīrāgs, pārkaisīts ar kanēli un pūdercukuru, pildīts ar maltu vistas gaļu. Vērts pamēģināt mājās! Mielasts beidzas ar augļiem, datelēm un parastu ūdeni.
Zem lidmašīnas spārna atkal pavīd Āfrikas zaļi – rūtainais deķītis, un tad jau mākoņi vien. Varbūt vēl tiksimies… ja Allahs būs lēmis.
Komentāri