Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča intervija par ANO un Eiropas Savienību, tiesiskumu, medijiem, atbildību un tautas vēlētu prezidentu.
– Astotajā augustā jau būs pagājis mēnesis kopš esat Valsts prezidents. Vai esat pieradis pie jaunās dienaskārtības un nosacījumiem?
– Laikam esmu gan (smaida). Varbūt tādēļ, ka pienākumi ārlietu ministra un Valsts prezidenta amatā mazliet pārklājas. Protams, Satversme nosaka, ka jāinteresējas ne tikai par ārpolitiku, bet plašāku jautājumu loku. Strādājot valdībā, protams, bija līdzīgi, arī daudz bija jāzina, bet prezidentam skatījumam ir mazliet cits fokuss un cits apjoms.
– Ja salīdzina ārlietu ministra un Valsts prezidenta interešu un pienākumu loku, visi parasti zina, ka prezidents nominē Ministru prezidentu, atceras vēl dažas lietas un saka, ka gan ārlietu ministra, gan prezidenta pienākums ir ārpolitikas jautājumi. Kur slēpjas atšķirības pienākumos?
– Mēnesis amatā ir pārāk īss laiks, lai atbildētu, kādas procentos ir atšķirības starp ārpolitikas un iekšpolitikas jautājumu apjomu. Prezidents saskaņā ar Satversmi reprezentē valsti ārpolitiski, saziņā ar Ārlietu ministriju un Saeimas ārlietu komisiju ieceļ vēstniekus, ir liels pienākumu loks jautājumos par valsts drošību. Ir arī vesels jautājumu loks, kas ir saistīts ar iekšpolitiku – likumu parakstīšana un otrreizējā caurlūkošana, bet Saeima ir atvaļinājumā, un šis darbs sāksies septembrī. Valsts prezidenti tomēr bieži vēršas ar dažādiem iesniegumiem institūcijās, un dažreiz ir sajūta, ka prezidents ir pēdējā instance. Tas, ko cilvēki dažreiz nesaprot, ka pilnvaras prezidentam ir, bet ierobežotas.
– Septembrī dosities uz ANO sesiju. Kādi būs Jūsu galvenie uzdevumi un jautājumi šajā sesijā kā Valsts prezidentam?
– Protams, tas būs viss jautājumu apjoms, kas saistās ar Ukrainu un atbalstu tai. Tā būs uzstāšanās ANO Ģenerālās Asamblejas sesijā, divpusējās sarunas, dažādi t.s. blakus pasākumi. Vēl viena lieta, ka mēs gatavojamies ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa kampaņai, jo Latvija kandidēs uz nepastāvīgās dalībvalsts vietu padomē, un arī šajā sakarā notiks divpusējās tikšanās. Esam arī sapratuši, ka, tiekoties ar t.s. globālo Dienvidu valstīm, ka, sākot stāstīt par mūsu vēsturi un ko mēs esam pieredzējuši un par to, ko Krievija dara Ukrainā, viņu izpratnē bieži ir, ka tas ir postkoloniāls karš. Neteikšu, ka viens otrs uzreiz maina savu viedokli, bet veidojas izpratne. Šis gads lielā mērā būs iepriekšējā gada turpinājums – atbalsts Ukrainai.
– Pēdējā gada laikā ANO saņēmusi ne mazumu kritikas. To koncentrēti varētu raksturot tā – ANO var tikai runāt, bet izdarīt neko nespēj, jo Drošības padomē ir Krievija un, kā zināms, lēmumus padome var pieņemt tikai tad, ja par tiem balso visas pastāvīgās dalībvalstis.
– Ziniet, ANO ir ļoti plaša organizācija, tajā ir daudz gan specializētās aģentūras, gan reģionālās organizācijas, kas dara fantastisku darbu. Un ir Drošības padome, kas diemžēl nav spējusi izpildīt savu pamatpienākumu: nodrošināt mieru un drošību pasaulē. Daudz runā par ANO Drošības padomes reformu, kas šobrīd atspoguļo 1945. gadu, pēckara laiku, bet pasaule ir gājusi uz priekšu. Diemžēl ANO Drošības padome tiešām ir izgāzusies, bet tas nenozīmē, ka tā joprojām nav platforma, kurā nevajadzētu vai nedrīkstētu uzdot jautājumus un diskutēt, pievērst uzmanību un cīnīties par būtiskām lietām. Jā, protams, mēs savā drošībā paļaujamies uz NATO un Eiropas Savienību, bet mēs arī nevaram pilnībā “norakstīt” ANO, kuras Ģenrālasambleja tomēr ir kā platforma, kurā spēj nosodīt Ukrainā notiekošo, kurā mēs varam runāt par Krievijas un Baltkrievijas atbildību. Tur pulcējas visas pasaules valstis un ārpus ANO nav daudz tādu organizāciju, kur ir plašs valstu loks. Protams, mēs uzturam jautājumu par ANO reformu, to kavē pastāvīgās dalībvalstis, jo tām ir veto tiesības. Piekrītu, ka ANO izrādījās neefektīva, bet es arī gribu teikt, ka šobrīd mēs izmantojam visus instrumentus, reģionālos un universālos, lai ne tikai atbalstītu Ukrainu, bet radītu maksimālu spiedienu pret Krieviju.
– Kā vērtējat tiesiskuma un vārda brīvības izpratni Latvijā?
– Tas ir sarežģīts jautājums, kas tomēr jāsadala divos jautājumos. Tiesiskums un taisnīgums ir viens, bet vārda brīvība ir mazliet cits diskusijas jautājums. Esmu daudz runājis par to, ka tomēr tiesu varai un arī prokuratūrai kā tiesu varai piederīgai institūcijai ir vairāk jāskaidro tie lēmumi, kas tiek pieņemti, jāskaidro soda samērīgums. Dažreiz varbūt viss ir tiesiski pareizi, bet sabiedrības izpratnē nav taisnīgi, bet tas tomēr ir svarīgi. Mēs turpināsim diskusiju, piemēram, par sodu politiku nacionālās drošības jautājumos. Redzam, ka ik pa brīdim parādās jautājumi par to, ar kādu pamatojumu tiek izbeigts kriminālprocess vai tiek darītas kādas citas lietas. Domāju, ka šajā jautājumā vēl ir diezgan daudz darāmā. Man šobrīd ir ļoti daudz iesniegumu pārskatīt kriminālprocesu, atcelt nepatiesus spriedumus, un cilvēki laikam nesaprot, ka to nu gan Valsts prezidents nevar. Prezidents var kādu apžēlot pēc likumā noteiktajiem kritērijiem, bet prezidents nevar pārskatīt tiesu varas lēmumus. Tas būtu absolūti nedemokrātiski un pret Satversmi. Mudināt uz diskusiju, prasīt, jautāt un dažreiz arī to darīt no augstās prezidenta tribīnes – to var un arī vajag darīt.
Ar vārda brīvību ir mazliet citādāk. Redzu, ka regulējošās iestādes dažreiz pieņem lēmumus, kas izskatās samērā diskutējami. Man tomēr bija viedoklis par lēmumu, ko Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļi padome jeb NEPLP pieņēma par portālu TVNET, piespriežot soda naudu. Sods tika piespriests par to, ka uz diskusiju tika uzaicināts politiķis, kurš tur teica to, ko teica, bet nez kādēļ par viņa teikto jāatbild medijam. Tādos gadījumos gan man jāsaka, ka bieži vien tiesu vara ir tā, kas var izšķirt šādus jautājumus. Cik esmu redzējis mūsu tiesu varas lēmumus un to, cik tie tiek apstrīdēti Eiropas Cilvēktiesību tiesā, manuprāt, ik pa brīdim gan ir gadījumi, kuriem jāpievērš uzmanība, par tiem jārunā, un par tiem runā arī žurnālisti. Beigu beigās gala instance, protams, būs tiesa. Ir bijuši gadījumi, kad tiesa atstāj spēkā Latvijā pieņemtos lēmumus, ar kuriem plašsaziņas līdzekļi tiek saukti pie atbildības, un, protams, ir arī gadījumi, kad šie lēmumi tiek atcelti. Domāju, ka vispārējā līmenī tiesu sistēma strādā, lai gan zaudētājs vienmēr uzskatīs, ka ir nepatiesi nosodīts. Mums mediju brīvības sardzē ir regulatori, kontrolējošās institūcijas, bet mums ir arī iespēja vērsties tiesā. Pat ja nacionālo tiesu lēmumu iespējas ir izsmeltas, vienmēr ir iespējas doties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Regulatori pieņem lēmumus vienu otru reizi pamatoti, bet vienu otru reizi arī nepamatoti, bet ir visas iespējas vērsties tiesā.
– Mediji publiski žēlojas, ka bieži vien, piemēram, sabiedrisko mediju galvenajiem redaktoriem nereti nav laika darīt savu darbu, jo nepārtraukti jāraksta paskaidrojumi, atskaites, pārskati un mediji ir spiesti celt tādu kā aizsargvalni no dažādiem dokumentiem. Vai tas nepadara medijus nevarīgākus un neapdraud vārda brīvību, jo vienkāršāk ir nerunāt, neanalizēt sarežģītos jautājumus?
– Tas ir birokrātiskais slogs, kas pieaudzis visās jomās. Un sabiedrība ir ļoti sašķelta, sabiedrības locekļiem ir tiesības kritizēt žurnālistus, politiķus un otrādi. Un, protams, ir tiesības jautāt. Dažreiz rodas sajūta, ka dažs labs aktīvs sociālo tīklu lietotājs ir gan izmeklējošais žurnālists, gan galvenais redaktors, gan diktors, un, protams, parādās sūdzības (ironiski) par to, ka diktors ir bijis sarkanā kaklasaitē un nevis zilā vai līdzīgi, vai arī karu Ukrainā nosauc par specoperāciju, uzreiz visu nepaskaidrojot, un par to saņem pārmetumus, ka atkārto Krievijas naratīvus. Karš Ukrainā rada sakaitētu gaisotni, un daudzi uzskata, ja žurnālista teiktais neatbilst viņa uzskatiem, tad tas ir nepareizi. Tā notiek, tāpat kā ir cilvēki, kuri uzskata, ka viss ir ļoti labā kārtībā, un sūdzības neraksta. Tas ir samērīguma jautājums. Regulatoram, arī sabiedrisko mediju regulatoram jeb SEPLP pašam ir jāsaprot, cik tālu tas ir gatavs pats uzņemties atbildību, pasakot, ka sūdzības nav pamatotas, un neprasot no medija rakstīt paskaidrojumus un dažādus dokumentus. Un ir bijuši arī diezgan nopietni žurnālistu darba pārkāpumi. Tika izveidoti divi regulatori – atsevišķi sabiedriskajiem un elektroniskajiem komercmedijiem ir ombuds, kas vajadzības gadījumā var aizstāvēt medijus. Es nebūšu tas, kurš izšķirs, kā strādāt ombudam. Tā ir regulatoru un ombuda atbildība. Tas ir jautājums pašiem uzraugiem, cik viņi nodarbojas ar „papīra mūru” veidošanu un cik dara savu darbu pēc būtības, viņiem par darbu tiek maksāta alga. Ne jau prezidentam tagad tas jādara, prezidents var norādīt uz kādiem jautājumiem, bet ir speciāla institūcija, ir ombuds. Viņu pienākums ir gan medijus aizsargāt, gan uzraudzīt. Un, protams, ka politiķiem vienmēr gribas pamācīt medijus, un viņi ar lielu greizsirdību raugās uz dažādiem sižetiem, kuros ir konkurējošās partijas politiķi, skatās, vai tikai konkurenti neparādās sižetos biežāk un vai viņa partija netiek kritizēta vairāk. Tā būs vienmēr, tā ir demokrātija. Un vienmēr ir iespēja vērsties tiesā, ja tiek pieņemts represīvs lēmums par medija darbu, kam medijs nepiekrīt.
– Nupat atkal aktualizējusies parakstu vākšana par tautas vēlētu prezidentu. Kāds ir jūsu viedoklis?
– Diskusija, manuprāt, par to būs vienmēr, un, lai būtu tautas vēlēts prezidents, jāgroza Satversme. Arī es kādreiz domāju, ka labāk būtu tautas vēlēts prezidents, bet bez pilnvaru pārskatīšanas tā būs ļoti liela problēma. Tad gan būs liela vēlme, lai prezidents visiem norāda vietu, pasaka, kas ir vai nav jādara, bet tas nav iespējams bez nopietna pilnvaru paplašinājuma Valsts prezidentam. Bez paplašinātām pilnvarām tautas vēlēts prezidents radīs vēl lielāku vilšanos sabiedrībā. Nevienam nav aizliegts diskutēt, bet Satversmes plaša reforma šobrīd, manuprāt, nav galvenais. Mums jādomā, ko mēs darīsim ekonomikā, savas drošības stiprināšanai, jo tomēr notiek hibrīdkarš. Domāju, ka pašlaik varas līdzsvars ir gana labi izveidots. Cerība, ka viens cilvēks visu atrisinās, ir liela, bet tā nebūs, ka viens visu atrisinās.
Visu interviju varat izlasīt brivalatvija.lv, tā tapusi MAF projekta ietvaros.
Komentāri