Cilvēkam jābūt brīvam radošajā garā, bet ar kājām uz zemes

Radošie cilvēki ir tie, bez kuriem sabiedrības eksistence nebūtu baudāma.

Mūzika, māksla, literatūra un citas radošās izpausmes ir tas, kas mūs nemitīgi bagātina, aizkustina, piepilda emocionāli un dod vielu pārdomām. Šoreiz sarunājos ar Cēsu Mākslas skolas jauno pedagoģi un direktores vietnieci mācību darbā, mākslinieci ILZI RAUDIŅU. Vēl mēnesi ir iespēja apskatīt viņas darbu izstādi “Spanda” Jāņa Lūsēna mūzikas namā Valkas novadā.

– Māksla kā viens no attīs­tības un pilnveides ceļiem bērniem un jauniešiem. Cik, jūsuprāt, sva­rīgi ir iemācīt bērnam izpaust emocijas un fantāziju?
-Vissvarīgāk bērnam ir iemācīt to, ka viņš var izvērsties ārpus sabiedrības uzliktajām normām un robežām, sajust un ieraudzīt pasauli, realitāti plašāku. Tas arī veicina spēju pamanīt sevī un citos, ka esam dažādi. Mēs neesam pelēka patērētāju masa, bet jūtoši un domājoši indivīdi, mēs drīkstam tādi būt, un caur šo sapratni mācāmies akceptēt atšķirīgo un dažādo. Manuprāt, caur šiem procesiem attīstās arī empātija. Emociju un fantāziju izpaušana caur vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru ir kā terapija jebkurā vecumā, un vēl bērns mācās un trenē pacietību, uzmanības koncen­trēšanu uz tehnisko izpildī­jumu. Tā ir ļoti vajadzīga simbioze, lai bērns varētu būt brīvs savās fantāzijās, garā un būt sazemēts vienlaicīgi. Tas ir, manā izpratnē, ideālā cilvēka tēls – radošs, brīvs savā garā, bet ar kājām uz zemes, jo idejām vajag prasmes. Tamdēļ visam jābūt līdzsvarā – arī matemātiskā domāšana obligāti ir jātrenē.

Mūsdienu bērniem ir sevišķi svarīgi pievērst uzmanību pacie­tības treniņam, ko arī piedāvā mākslas un mūzikas apgūšana. Pēdējā laikā pasaules notikumi ir pierādījuši, ka viss var mainīties – pēkšņi no komfortablas, ierastas dzīves varam tikt ierauti pilnīgi pretējā realitātē, un te pierādās senās patiesības, ka viss, ko tu iemācies darīt ar rokām, pieslēdzot izdomu un pacietību, brīžiem var izrādīties pat izdzīvo­šanas jautā­jums. Tamdēļ esmu piesa­rdzīga, kad dzirdu saukļus par inovācijām, digita­lizāciju. Tas viss ir vajadzīgs, bet papildus.

-Par skolotāja profesiju. Nesen plānotais un piepeši atceltais pedagogu streiks no jauna izgai­s­moja sen pastāvošo neap­mie­rinātību ar atalgo­jumu. Kā jūs vērtējat skolotāja darbu? Tā nozīmi, ieguldī­­jumu, piene­su­mu?
-Jā, skolotāja darbs netiek pienācīgi novērtēts, viss ir aizgājis līdz tam, ka profesija nav prestiža. Es uzskatu, ka skolotāja statuss būtu pielīdzināms mācī­tājam. Skolo­tājam ir jābūt sabie­drības balta­jam tēlam, priekš­gājējam, personībai. Šīs morālās atbildības vērtības pat nav apsp­rie­žamas, tam tā būtu jābūt. Izglītībai, zinātnei, medicīnai un kultūrai ir jābūt vislabāk apma­ksātai valstī, lai mēs kā nācija izdzīvotu. Te ar plikiem patrio­tisma saukļiem neaizlā­pīsies. Bet realitātē tiek darīts pretējais. Tad jājautā – kam tas ir izdevīgi?!

Ikdienā redzu daudzus kolēģus uz izdegšanas robežas. Esmu strādājusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, Cēsu Māk­slas skolā pasniedzu stundas, zinu, cik atbildīgs un dedzinošs ir pedagoga amats. Nesakārtojot jomu, pierā­dām sevi kā īstermiņā domājošu, sprinteru sabiedrību. Mums gribas labu kvalitāti par lētu cenu, bet šī formula nekad nav strādājusi un nestrādās. Mēs gribam ietaupīt uz saviem bērniem un nākotni, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka neredzam. Lai nodarbinātu un atražotu ierēdn­iecību, nemitīgi ievieš lielā­kas vai mazākas izglī­tības reformas, kas uzliek vēl papildu birokrātisko slodzi skolo­tājam, bet nedomā par atalgojuma palie­lināšanu kā kvalitātes uzlabo­šanas stūra­kmeni izglītībā. Cik maz skolotāju vīriešu redzam skolās, jo kā gan lai viņš nodr­ošina savu ģimeni?! Peda­gogu kritiskais iztrūkums ir nopietns signāls un pierādījums tam, ka problēma nav no pirksta izzīsta, ir jāskatās patiesībai acīs.

– Pastāstiet par darbu Cēsīs. Kā izlēmāt pievienoties Cēsu Mākslas skolas komandai?
-Laikam jāsaka, ka iespēja atnāca, notikumu un apstākļu upes nesta. Ļāvos plūdumam, labi saprotot, ka šis dzīves posms man ir nevis treniņš peldēšanā ar mērķi par visām varītēm peldēt pret straumi, bet gan paļaušanās. Ir lietas, kuras nevar ietekmēt, var vienīgi sekot zīmēm un intuīcijai. Savā ziņā atgriezos pie saknēm, jo esmu uzaugusi Ieriķos, vec­­mammas mājā. Kad man bija septiņi gadi, sākām dzīvot Līgatnē, kur ģimene uzbūvēja māju. Mācījos Līgatnes pamatskolā un trīs gadus arī Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skolā. Tad nokļuvu Rīgā, pēc pamatskolas izvēle bija Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidus­skola, pēc tam Mākslas akadē­mija. Mani vecāki joprojām dzīvo Līgatnē un māsas ģimene starp Ieriķiem un Līgatni.

Tieši māsa visvairāk mudināja nākt atpakaļ uz dzimto pusi, viņa ļoti mīl Vidzemi, īpaši Cēsis. Vecmammas dzimta no mammas puses ir saistīta ar Ieriķiem, bet vectēvs no tēta puses dzīvoja Līgatnē, kur uzauga arī mans tētis. Vectēvs bija papīrfabrikas galve­nais mehāniķis. Tētis ar ma­mmu iepazinās, mācoties Līgatnes vidusskolā. Esmu mantojusi rado­šos gēnus no dzimtas – vecm­amma bija audēja, tētis kok­tē­lnieks, amatnieks, abi ar mammu kopā radījuši daudz rotu un sadzīves priekšmetu no koka, dzintara, brieža ragiem. Arī māsa turpina dzimtas tradīcijas, viņa no vecmammas pārņēma aušanas zināšanas. Māsas meitiņa ir keramiķe, rada porcelāna traukus, abi māsas dēli mācījušies mākslas un mūzikas skolās. Mani bērni, Luīze un Gustavs, arī ir mantojuši radošus gēnus, daudz esam kopā gleznojuši, viņi piedalījušies manis organizētos plenēros, dēls arī mācās spēlēt bungas. Esmu pateicīga dzimtai par ieguldījumu un par stipro pleca sajūtu. Es ar abiem bērniem atnācu atpakaļ pie vecākiem, dzīvojam Līgatnē, bet strādāju un arī bērni mācās Cēsīs. Pārcē­lāmies no Ādažiem, kur bijām saauguši ar Valdorfa skolas vidi un cilvēkiem jau 12 gadus, jo bērni no bērnudārza vecuma bija valdorfieši.

Stāsts par pievienošanos Cēsu Mākslas skolas komandai ir priecīgi interesants. Pagājušās vasaras sākumā kādā piektdienas rītā nolēmu doties uz Cēsīm darba meklējumos bez ieprie­kšējas sazvanīšanās vai gaidām, gluži vienkārši – piektdienas ir mīļākās dienas, abi bērni dzima piektdienā, uzskatu to par savu veiksmes dienu. Tajā dienā satiku un iepazinu brīnišķīgu cilvēku – Emmu Rass, Cēsu Mākslas skolas direktora pienākumu izpildītāju. Izrādījās, ka skolai vajag direktora vietnieku mācību darbā. Tieši tik vienkāršs ir mans pievienošanās stāsts. Esmu pateicīga un novērtēju avansā izrādīto uzticē­šanos, tamdēļ ļoti cenšos, lai pēc iespējas ātrāk gūtu iemaņas šim darbam.

– Tā šis darbs būtībā atnāca pie jums pats.
-Tā sanāk, jā. Mēs neviens nepiedzimstam par direktoriem vai to vietniekiem, bet, ja ir vēlme darbu darīt no sirds, tad viss pamazām izdodas. Mani saista Emmas miers un mīlestība, ar kādu viņa runā par skolu, bērniem un kolēģiem. Tādā gaisotnē ir patīkami atrasties un strādāt. Arī kolektīvs ir jauks un pretim­nākošs.

– Par jūsu radošo darbu. Kas iedvesmo, kur gūstat enerģiju?
– Ļoti iedvesmo daba. Jau pirms gadiem 30 sev atklāju īpašās spēka, enerģijas un radošuma vietas dabā, ar kurām pat ir fiziska nepie­ciešamība dažas reizes gadā sakontaktēt, lai atgūtu spēkus un sevi. Tā varu piekļūt savai dziļākai būtībai, tā var rasties idejas un vēlme radīt. Savrupība man ir ļoti nepieciešama, būt dabā nozīmē sevis sakārtošanu un attīrīšanos, tamdēļ bieži izvēlos iet viena. Ir grūti sevi iedomāties, rāpjoties kalnos cilvēku grupā vai dodoties pārgājienos barā, esmu vairāk vientuļniece. Divi trīs cilvēki apkārt, tas jau ir daudz. Varu identificēties ar Kārli Krustojumu, kurš vienatnē airu laivā šķērso okeānus. Pastaigas gar lielo jūru, ne līci, un pa mežu ir mana svētnīca. Jo lielāka stihija – vējš, lietus, viļņi, jo vairāk pies­aista. Mīļākie gada­laiki, kas raisa radošumu, ir pavasaris un rudens, kad viss mainās, atliek tikai vērot. Procesi dabā atspoguļo cilvēka psiholo­ģiskos stāvokļus, aspektus, tas iedvesmo gleznot! Vēl iedve­smo mani bērni un dzīvnieki. Ar bērniem esam vienojušies, ka mūsu ideālais dzīves modelis būtu māja kā Darelu ģimenē – pie jūras, pilna ar dzīvniekiem.

-Kādi iespaidi par dzīvi Cēsīs?
-Cēsis, tāpat kā darbu, vēl apgūstu. Ir ļoti interesanti vērot, kā vide ietekmē un iedarbojas uz mani. Brīžiem šķiet, pilsētu izjūtu kā dzīvu organismu – mežu, kuram cauri ejot, jūtu siltās un aukstās gaisa joslas, vēroju un klausos visu kā tāds kukainis. Tā ir pievienotā vērtība dzīves telpas maiņai, ir mentāli “jāsagrupējas”, lai spētu būt atvērta jaunajam. Man, kā vairākumam cilvēku, piemīt dabis­kais slinkums – nevē­lēšanās neko mainīt, pierādīt, gribētos iet pensijā un makšķerēt. Bet tad, kad sper soli pretī pārma­iņām, tu sper soli pretī iesp­ējām visos līmeņos un tā nestagnē. Darbam, kuru šobrīd daru, redzu jēgu, tas man ir ļoti būtiski un motivējoši.

Cēsis atraisa ar vēsturisko auru un kultūras dzīvi rokas stiepiena attālumā. Varbūt tiem, kas te dzīvo ilgi, tas vairs nav tik aktuāli un pamanāmi, bet man šķiet ļoti šiki, ka var aiziet uz kvalitatīviem koncertiem, izstādēm tepat blakus, es to arī izmantoju un baudu.

Bet piederību videi veido cilvēki, šobrīd eju pētniecisko iepazīšanas ceļu. Divpadsmit gadus biju saistīta ar Ādažiem, sākotnēji man tā šķita vizuāli nesaistoša vide, bet, kad iepazinu ādažniekus, priekštats un izjūtas par šo vietu kardināli mainījās uz pozitīvo pusi. Cēsu iepazīšana vēl ir procesā, un man patiesi ir interesanti, kas nebūt nav maz! (smaida).