Cēsis piesaista ar skaistumu un radošo noskaņu

Saruna ar Cēsu Jaunās skolas jauno direktori KRISTĪNI PUJĀTI.

-Esat kurzemniece. Vai ceļš uz Cēsīm atvedis darba dēļ?

-Jā, nāku no Liepājas. Izaici­nā­jumi man vienmēr ir patikuši, nekad neesmu baidījusies no pārmaiņām. Cēsis ir ārkārtīgi jauka pilsēta, jau iepriekš biju domājusi, ka varētu te kādreiz dzīvot. Cēsis izceļas valsts mērogā ar radošumu, kultūras aktivitātēm, ir ģimenēm draudzīga pilsēta. Cēsu rosīgā daba man ir piemērota, jo pati esmu darbīga, man patīk nepārtraukti rosīties. Uz šo pusi sāku skatīties jau pirms kāda laika, un šogad vairākas lietas manā un manas ģimenes dzīvē salikās tā, ka Cēsu virzienā sākām raudzīties jau pavisam nopietni. Ja man būtu jāatbild vienā teikumā – jā, uz Cēsīm pārcēlos brīnišķīga darba piedāvājuma dēļ.

-Kādi plāni, sākot darba gaitas Cēsu Jaunajā skolā?

-Noteikti saglabāt visas tās jaukās lietas, kas te ir. Par šo skolu esmu sajūsmā, noteikti gribu turpināt visu iesākto! Te mācīsies arī visi trīs mani bērni, divi skolā un viens pirmsskolā. Noteikti izmantošu pieredzi STEM izglītības jomā, par uzdevumu izvirzu veidot sadarbības tīklu ar jomas ekspertiem un iestādēm, kur pieejams aprīkojums, lai dažādotu mācību procesu un pēc iespējas rosinātu bērnu zinātkāri. STEM jomā man ir praktiska pieredze, vadot Lie­pājas Zinātnes un izglītības inovāciju centru, gan strādājot ar Lie­pājas izglītības iestādēm dažādos projektos. Un esmu arī veikusi pēt­niecisku darbu doktorantūras studijās, zinu, kas notiek pasaulē, un zinu, kas bērniem un jauniešiem interesē, ko un kā ir iespējams izmantot. Tā kā Cēsu Jau­na­jai skolai ir arī pirmsskolas grupas un pirmsskola ir ļoti liela mana sirdslieta, tad kopā ar kolēģiem jau aktīvi analizējam stiprās puses un iespējamos izaicinājumus, strā­dājam pie stratēģijas, kā izmantot esošos resursus efektīvāk, lai vēl vairāk stiprinātu pirmsskolas unikalitāti. Visas pirmsskolā strādājošās kolēģes ir ļoti ieinte­resētas strādāt ar Montessori metodi, vairākas skolotājas to ir apguvušas, turpina apgūt vai vēlas to darīt. Esam arī kopīgās domās, ka ir jāizmanto brīnišķīgā pirms­skolas ārtelpa, attīstot brīvdabas pedagoģijas idejas.

-Vai saredzat kādus izaicinājumus, uzsākot darbu direktores amatā?

-Ar izglītību dažādos līmeņos esmu bijusi saistīta visas savas profesionālās darbības laikā, un man ir arī vadītājas pieredze, tomēr skolu vadījusi iepriekš neesmu. Tāpēc, protams, ir lietas, kas man ir jāapgūst. Lieliski ir tas, ka man bija iespēja skolā sākt strādāt jau aprīlī un direktores pienākumus pārņemt ilgākā laika posmā, kā arī iepazīt skolas komandu. Man ir pārliecība, ka šis izaicinājums būs pārvarams.

-Cēsu Jaunā skola īsteno mazliet atšķirīgu izglītības pieeju mācībās. Kā vērtējat līdzšinējo darbību – sasniegto, paveikto un vēl iecerēto, kas nu jau būs uz jūsu pleciem?

-Ārkārtīgi novērtēju visu paveikto, to, ka ir radīta tik brīnišķīga vieta! Esmu patiesi iedvesmota! Lielākais prieks, ka manas prioritātes izglītībā un domāšanas veids ļoti sakrīt ar skolas vadības komandu un skolas komandu kopumā. Cēsu Jaunajā skolā apgūst to pašu izglītības programmu, ko citās vispārizglītojošajās skolās. Arī mācību organizācija pamatā ir tāda pati, stundas notiek klasēs, kur ir gan skolotājs, gan bērni. Bet katrā klasē ir tik audzēkņu, lai tas būtu komfortabli gan bērniem, gan skolotājam. Skolotājam ir vairāk iespēju redzēt katru skolēnu, iespēju robežās atrast individuālu pieeju. Esmu sajutusi mieru (kāds nu tas var būt skolā), gandrīz nav stresa, steigas. Ir jūtama patiesa ieinteresētība un mīlestība pret katru skolēnu, pieņemtie lēmumi ir labākajās bērnu interesēs. Nesvarīgām lietām netiek pievērsta pastiprināta uzmanība, būtiskākais ir katra bērna individuālā izaugsme, emocionālā un fiziskā drošība. Drīkst kļūdīties un mācīties no savām kļūdām.

Kā unikalitāti saskatu skolas kopienas kopdarbu, kopīgu mācīšanos un izglītošanos, es pat teiktu mūžizglītību. Mācās skolēni, skolotāji, audzēkņu vecāki, jaunākie bērni mācās no lielākajiem, visi ir kopā. Un tas notiek ne tikai formālajā izglītībā, bet arī neformāli, kopīgi organizējot dažādas aktivitātes ārpus mācību stundām. Tiek domāts par to, kā katra skolēna izaugsmi veicināt kopdarbā – skolēni, visi skolotāji, vecāki, administrācija, katram savs uzdevums un nopelns.

-Kā izglītības iespējas pilnveidotas Liepājā, kas no jūsu pieredzes derētu Cēsīs?

-Ja runājam par Liepāju, visvairāk lepojos ar to, ko paveica mana Zinātnes un izglītības inovāciju centra (ZIIC) komanda. ZIIC nodrošināja gan interešu izglītību skolēniem, gan profesionālo pilnveidi skolotājiem, radījām un apsaimniekojām eksponātu zāles, kas veicina interesi par STEM izglītību. Tā kā ZIIC ir daļa no Lie­pājas izglītības pārvaldes, viena no centra darbības jomām bija izglītības procesa dažādošana izglītības iestādēs. Izveidojām tādu kā STEM resursu centru, piesaistot finansējumu, sagādājām dažādas izglītības tehnoloģijas, apsaimniekojām tās, apmācījām sko­lotājus ar tām darboties, sniedzām metodisko atbalstu, kā tehnoloģijas izmantot mācību procesā. Tas ļāva resursus izmantot pilnvērtīgi. Katrai Liepājas izglītības iestādei bija viens tehnoloģiju un viens dabas vēstnesis, kurš koordinēja sadarbību ar ZIIC.

Brīnišķīgs un iemīļots vides izglītības centrs ir ZIIC Dabas māja, kur ar tobrīd Liepājas Univer­si­tātes un mūsu piesaistīto ekspertu, un Norvēģijas partneru darbu tika radīta izcila eksponātu zāle, interesants mācību saturs, izveidojot arī peldošo mācību klasi, kur pētīt dabas procesus. Liels ieguvums bija arī digitālās ražošanas laboratorijas “FabLab” izveide, kas aprīkota ar dažādām tehnoloģijām un kur eksperti palīdz saprast, kā idejas īstenot. Šajā vietā praktiski no nekā var uztaisīt visu: fizisku priekšmetu vai elektroniskas lietas, programmatūras. “FabLab” ir pieejama ikvienam ie­dzīvotājam, tur skolēniem notiek mācību stundas, tur attīsta skolēnu mācību uzņēmumu programmu, kā arī to aktīvi izmanto skolotāji mācību materiālu izgatavošanai.

-Izglītības joma ir tēma, par kuru pēdējā laikā notiek asas diskusijas. Vieni ir par “Skola 2030”, citi – pret. Vieni kaismīgi iestājas pret lauku un mazo skolu reorganizāciju, citi piekrīt, ka skolu un to radīto izmaksu pašvaldībām un valstij – par daudz. Kāds ir jūsu viedoklis?

-Izglītībai ir jābūt sarunu un viedokļu epicentrā, jo tā skar pilnīgi visus un ietekmē mūsu nākotnes labklājību. Viedokļiem ir jābūt, un diskusijām ir jābūt. “Skola 2030” projekta galvenā ideja noteikti ir laba, un tā ir jāturpina. Piek­ritīšu, ka ir vairākas lietas, kuras būtu jāanalizē un jāpilnveido. Runājot par Latvijas izglītību kopumā, manuprāt, vairāk būtu jādomā, kādas problēmas vai izaicinājumi mums ir un kā tos risināt, rodot jaunu veidu, kā uz to raudzīties. Jo inovācijas jau rodas, tieši risinot reālas problēmas. Šādi risinājumi visiem iesaistītajiem ir vieglāk saprotami un pieņemami un strādā labāk.

-Kas, jūsuprāt, sabiedrībā, valstī un izglītības nozarē jāmaina, jāpilnveido, lai varētu teikt – pie mums viss ir ļoti labi?

-Es teiktu, ka galvenokārt visiem kopā un katram atsevišķi ir jāceļ pašapziņa, jāmācās sarunāties un sadarboties. Pēdējos gados aizvien vairāk runā par skolotāja profesijas prestižu. Jo vairāk leposimies ar sevi, jo augstāks būs profesijas prestižs. Mums ir jāapzinās, ka Latvijā izglītība spēj būt laba un konkurētspējīga, ir tikai jāgrib!

Jā, izglītības joma ir mainījusies, tā pieprasa radošumu un inovācijas, taču arī spēj skolotājam dot patiesu gandarījumu. Jā, tas prasa daudz darba, taču, domāju, izglītības nozarē ir cilvēki ar misijas apziņu, un šī misija ar pilnu jau­du jāīsteno, un rezultāti būs!
Ir jāapzinās, ka pats svarīgākais resurss izglītībā ir cilvēks, un tas ir jānovērtē, tajā ir jāiegulda laiks un līdzekļi, visu citu ir iespējams iegūt, izmantojot cilvēku zināšanas un darbu.

-Kas ir Latvijas izglītības nozares vislielākais izaicinājums? Kur slēpjas visdziļākā problēma?

-Šobrīd laikam vislielākie izaicinājumi ir skolotāju trūkums un lielas sabiedrības daļas izglītības nozīmīguma neapzināšanās.

-Kā vērtējat iekļaujošo izglītību? Arvien dzirdam, ka skolēnu vidū sastopama fiziska un emocionāla vardarbība, bet pedagogi un skolas vadība ir bezspēcīgi, jo īsti neko tur nevar darīt – iekļaujošās izglītības pieejas dēļ.

-Noteikti katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Ja ir labs atbalsta personāls, iekļaujošo izglītību ir iespējams īstenot. Taču var būt arī gadījumi, kad to nevar. Uzskatu, ka ir rūpīgi jāvērtē, kas katram bērnam ir labākais. Un vēl ir jāsaprot, ka iekļaujoša izglītība nenozīmē necieņu pret citiem un visatļautību. Iespējams, iekļaujošās izglītības termins ir nedaudz pārprasts.

-Kādi vēlējumi skolēniem, pedagogiem vasarai un nākamajam mācību gadam?

-Visiem novēlu kārtīgi atpūsties, atgūt spēku un saņemt jaunus iespaidus! Novēlu, lai izdodas aiz­braukt vismaz vienā tuvākā vai tālākā ceļojumā, lai izbaudītu Lat­vi­jas un pasaules skaistumu! Nā­ka­majam mācību gadam – lai visiem ir zinātkāre, gan skolēniem gan skolotājiem prieks nākt uz sko­lu, satikties un kopā mācī­ties!