Izraēla mani piepildīja ar izjūtām, kuras varētu nosaukt par absolūtu mieru un svētsvinību. Negaidīti, jo braucu ar aizspriedumu pilnu galvu un neko īpašu negaidot, jo, ko gan var gaidīt no zemes, kur pasaules vēstures lielās mistērijas risinājušās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Protams, tās atblāzma ir kristīgās baznīcas kanonizētajos rituālos, tā ir arī Rietumu pasaules kultūras neatņemama sastāvdaļa.
Lai salīdzinātu savas izjūtas, iztaujāju kaislīgo ceļotāju Ivetu Sproģi. Viņa ceļo gan kā „mugursomniece”, kur visu mantību var paņemt līdz un iztikt ar minimālu budžetu, gan izmanto tūrisma firmu pakalpojumus. „Grupas braucienā tu vari izvēlēto valsti iepazīt kvalitatīvi, īsā laikā un par pieņemamu cenu,” atzīst Iveta. Tā viņa iepazina Spāniju, Tunisiju un arī Izraēlu. Savukārt Ēģipte, Grieķija, Venēcija un arī nākotnē ieplānotās lielās pilsētas Roma un Stambula tiek studētas un tad, ar karti rokā un ceļabiedru blakus, uz priekšu. „Bez otra nu nekādi,” saka Iveta, „kam tad es izpaudīšu savas emocijas?” Jā, ceļojot mēs paplašinām savu redzesloku un beidzot redzam pasaules kultūras mantojuma dārgumus savām acīm, bet iespējams, ka tomēr sajūtas ir tās, ko mēs visvairāk meklējam. Mūsu viedokļi pilnībā sakrīt attiecībā uz Ēģipti, kurā mēs vairs negribētu atgriezties, jo tā mūsuprāt ir mirusi pasaule. Savukārt Izraēla ir atstājusi dvēselē vēlmi vēlreiz izjust Svētās zemes starojumu. „Nebiju gatavojusies uz raudāšanu, bet vairākas reizes pilnīgi nekontrolēti izraudājos,” atzīstas Iveta. Gluži manas jūtas, lai arī nevarēju krist ap kaklu tādu pašu izjūtu pārņemtiem ceļojuma biedriem, kā Iveta, jo mans vīrs Jānis un mūsu pavadonis no Izraēlas Orons Peri, turējās kā vīri – nopietni, bez liekām emocijām. Viņu lielā kaislība ir sīkās sīpolpuķes un tā mēs līdztekus kultūrai ielūkojāmies arī rudenī ziedošo krokusu, scillu, vēlziežu un kallu pasaulē. Daba Izraēla ir kontrastu zeme. Te blakus sastopami zaļi lauki un izdedzis tuksnesis, tomēr Vidusjūras ietekmē Galilejas augstienes kalni ir segti ar kokiem un krūmiem. Temperatūra arī novembrī bija virs 30 grādiem, taču kalnos to nevarēja just, toties Telavivā, kas plešas Vidusjūras krastā, mitruma ietekme bija mokoša. Ziemas temperatūra svārstās ap desmit grādu plusos un tāds brīnums kā sniega uzsnigšana, tiek svinēts visā valstī – skolām un iestādēm atļauj ņemt brīvdienas, lai pilnībā izbaudītu reto dabas parādību.
Ūdens ir dzīvība – to var izjust tikai tādā tuksnešainā zemē. Jordānas upes ieleja zaļa jo zaļa – skaistas banānu, dateļpalmu, augļu koku un dārzeņu plantācijas, bet upei paralēlajai šosejai otrā pusē izdeguši kalni, kuri gaida rudens lietu, lai tad pāris dienās sazeltu un pārklātos ar rudenī ziedošajām puķēm. Jā, pārsteigums jau pati Bībelē daudz minētā Jordānas upe, kura tāda Gauja pie Taurenes vien bija. Pavasarī gan, kad kūstot sniegi kalnos, tā esot bagāta ar ūdeņiem. Jordānas upe ir vienīgā, kas ieplūst Nāves jūrā un tad ir skaidrs, kāpēc tā izžūst – pa ceļam Jordānas ūdeņi tiek novadīti lauksaimniecības uzturēšanai. Tā vienlaikus ir Izraēlas un Jordānijas robežupe un līdz ar to tās ūdeņi ir vēl viens strīdus ābols jau tā ne sevišķi draudzīgo valstu starpā.
Nāves jūras unikalitātes baudīšana pieder pie nebijušām sajūtām – tu pat gribēdams nevari noslīkt, tik blīvs ir ūdens ar 33% sāls koncentrāciju. Gribi nostāties uz kājām, bet nekā, ūdens tevi kā korķi uzmet virspusē. Draiskoties arī nesanāk, jo sadzerties sālsūdeni, būtu visai nepatīkami. Ceļotāju bildēs redzamie melnie stāvi pie jūras ir visai komiski – nāk tev pretim grupiņa nēģerīšu un tad tā vien gribas uzjautāt, no kuras valsts esat. Dubļi atrodami turpat piekrastes klinšu spraugās un ir tādi kā pamīkstas ziepes – patīkama sajūta arī nožūstot, jo ir viegli eļļaini.
Vēsturiskās vietas Turpat netālu no Nāves jūras, kalnu alā, atrasti arī Kumranas rokraksti, kurus rakstījusi esenu kopiena, dzīvojot norobežoti kalnos (3.-1. gs. p. m. ē.). Zinātnieki 900 tīstokļu kolekciju uzskata par visvecākajiem zināmajiem Bībeles teksta paraugiem. Patīkams jaunums no Izraēlas Senlietu pārvaldes vēsta par nodomu digitalizēt kolekciju un tā būs pieejama internetā. Kā saka Iveta: „Apbrīnojami, ka Dievs atļauj mums ieskatīties pagātnē.” Kopīgi mēs nonācām pie secinājuma, ka Izraēlā nav tukšas vietas – pat koku tu nevari iestādīt, jo tikko roc, tā apakšā ir vēsture. Te tautas ir staigājušas šurpu – turpu, cīniņi par iespēju dzīvot šajā vietā, un tad nebeidzamie svešzemju iekarotāji, bet pāri visam tā ir Kristus zeme.
Jeruzalemes vecpilsēta sadalīta četros kvartālos (musulmaņu, armēņu, kristiešu un ebreju) un paradoksāli, ka ebreju svētā vieta, Raudu mūris, ir arābu daļā, kur ieejot, ikvienam jāiztur pārbaude kā lidostā. Atstājot Raudu mūra spraudziņā zīmīti ar savām viskarstākajām vēlmēm, jūtos nepelnīti apdāvināta ar šo iespēju un tāda kā nedaudz paviegla, salīdzinot ar melni tērptajām ebreju meitenītēm, kuras nopietni lasa lūgšanas no mazām grāmatiņām. Jā, manā pusē ir tikai sievietes, bet vīrieši lūdz aiz šķērssienas – savā daļā, kas ir trīsreiz lielāka. Sava veida nevienlīdzība, bet savulaik radītā kārtība, ka rakstu zinātāji ir vīrieši, radījusi arī šo disproporciju. Jeruzalemē ar 700.000 iedzīvotāju ir 1000 sinagogas, 200 baznīcas un 50 mošejas. Tā ir triju reliģiju svētceļojumu vieta un iecietība starp reliģijām ir acīmredzama un izjūtama. Protams, ir zināms mulsums, ka ikdienā Krusta ceļš ir tirgošanās vieta, ka ebreji un arābi ir tik radikāli atšķirīgi.
Kristiešu svētceļojuma būtiska vieta ir Kristus kapa baznīca, kur sastapām daudzas krieviski runājošas grupas. Nedaudz kaitinoši bija tirgotāju vēlme mūs uzrunāt ne tikai angliski, bet arī krieviski un pamatoti, jo izceļotāji no bijušās PSRS teritorijas sastāda veselu miljonu un tas ir liels skaitlis salīdzinot ar 7,5 miljoniem visas Izraēlas iedzīvotājiem (ebreji 82%). Krievijas ebrejiem ir savi televīzijas kanāli, kur rāda tos pašus seriālus, ko mēs skatāmies 5. programmā, savi deputāti Knesetā, savi veikali un restorāni. Tomēr spilgtākais iespaids mūs, dārzkopjus, gaidīja Haifā, kur varējām skatīt Baha’i dārzu. Ja viens no senās pasaules brīnumiem bija Semiramīdas dārzi, tad tāds pat ir šis uz 19 terasēm piekalnē izveidotais brīnums. Kā atzīmēja Orons – persiešu dārza atdzimšana. To aprakstīt ir gandrīz neiespējami, tā apjomu var raksturot 100 dārznieku ikdienas darbs, pie tam viņiem palīdz 700 brīvprātīgie no visas pasaules, jo izrādās, ka dārzs ir tikai ārējā 200 gadus vecās Baha’i reliģijas izpausme. Zem terasēm izvietotas pazemes telpas ar bibliotēku un reliģisko centru. Ja dārzu neliels skaits interesentu ikdienas var apmeklēt, tad bibliotēku ne, tajā ieeja ir atļauta tikai ap sešiem miljoniem Baha’i sekotāju. Viņu svētceļojums ved uz savas reliģijas pasaules centru Haifā, kur ar basām kājām doties augšup 1400 pakāpienus pa dārza centrālās ass kāpnēm. Abpus kāpnēm ir līdz pilnībai izkopts absolūti simetrisks zīmējums ar strūklakām, ideāli samtainu zālienu, kur zāle nopļauta līdz milimetra precizitātei, bosketiem, palmām, ziedošiem krūmiem utt. Katrs tikko vīt sācis ziediņš tiek rūpīgi novākts, lai saglabātu pilnību. Svarīga loma zīmējuma pasvītrošanai ir akmentiņu līčlociem, terašu balustrādēm, sniegbaltiem plātņu rakstiem. Nofotogrāfēt kopskatu spilgtajā saulē var tikai pa fragmentiem, jo teritorija ir milzīga, ne velti tās izmaksas lēš ap trim miljardiem (puse no mūsu valsts aizņēmuma Starptautiskajā valūtas fondā). Tāda neliela atblāzma varētu būt Rundāles baroka dārzs, kur arī pie pils ir regulārs plānojums ar akmentiņu zīmējumu un bukšu bosketiem. Ja Baha’i dārzs mani burtiski satrieca, tad Olīvas kalna tūkstošgadīgie olīvkoki bija samērīgi un cilvēciski tuvi. Tā vien gribas noticēt, ka šie vecie ķeburainie stumbri patiešām ir redzējuši Jēzu un viņa mācekļus viņu pēdējā kopīgajā maltītē, kurā tika izteikti arī latvietim tik saprotamie vārdi „kāds no jums mani nodos”. Olīvas dārza iežogojuma bugenviliju ziedu spilgtais krāšņums šķita sakām, ka dzīve tomēr ir skaista, jo nodevējs jau pats sevi sodīs – par to liecina arī Jūdasa koks (Cercis), kurā Jūda esot pakāries, lai gan redzot tievos un vijīgos šī koka jeb drīzāk krūma zarus, tas nešķiet īsti ticami.
Iespaidīgs bija Masudas cietoksnis, kurš simbolizē ebreju tautas brīvības alkas. Golanas augstieņu apmeklējums mums noritēja zem sīpolpuķu apskates zīmes, bet ik pa brīdim lika nodrebēt, ieraugot krūmos kāda tanka vai bruņmašinas atliekas. Gar ceļu šajā valsts daļā mūs ik pa brīdim pavada dzeloņstiepļu žogi ar uzrakstiem „Briesmas, Mīnēts”. Tās ir sīriešu atstātās „dāvaniņas”, kas vēl šodien ik pa brīdim prasa kādu upuri. Sešu dienu kara piemiņa te ik uz soļa, jo netrūkst bruņotu patruļu, kurā redzējām arī jaunietes, viņas dienē obligātajā karadienestā 2 gadus, zēniem tie ir 3 gadi. Izraēlas valstiskums pirms 1967. gada kara karājās mata galā, jo teritorija tāda šaura desiņa Vidusjūras krastā vien ir un visapkārt ir nedraudzīgās arābu valstis. Ciešāk piedomājot, šīs tautas likteni un ciešanas gadsimtu gaitā var tikai apbrīnot, tik nīsti un apbrīnoti nav nevienas tautas pārstāvji. Viņi ir trīti uz vēstures galodas, kura aiznesusi nebūtībā daudzas tautas un nācijas. Ebreji izdzīvoja un tagad dzīvo savā augsti attīstītajā valstī, kurā problēmu ir vairāk kā Latvijā. Jeruzalemē blakus pastāv skaisti sakopti, tīri ebreju kvartāli, un turpat blakus redzam arābu apdzīvotos rajonus ar atkritumu kaudzēm durvju priekšā. Lai gan redzējām arī drūzu apdzīvotus arābu rajonus, kas bija relatīvi tīri un kārtīgi. Drūzi piekopj islāma novirzienu, kas norobežojas no apkārtējās pasaules – precības iespējamas tikai kopienas robežās, pretējā gadījumā tu esi miris ģimenei, izstumts. Betlēme atrodas palestīniešu pārvaldes zonā un attieksme pret tūristiem ir slēpti naidīga, arī tur šķiet, ka visi pasaules atkritumi ir speciāli savesti, lai radītu līdzjūtību pret viņu okupāciju, kura tiek krāšņi aprakstīta Palestīnas angliski izdotajos tūrisma izdevumos. Apbrīnojama ir Izraēlas valsts tolerance – vai mēs PSRS laikos drīkstētu par kaut ko tādu pat iepīkstēties?
Pēcvārds „Sakuras zieda” autors Ovčiņņikovs ir teicis: „Pavadot kādā valstī nedēļu, tu vari uzrakstīt par to grāmatu; mēnesi – iznāks neliels apraksts, bet pēc gada tu nevarēsi uzrakstīt neko.” Viņš pats pieminēto grāmatu uzrakstīja pēc pieciem Japānā pavadītiem gadiem. Man vēl joprojām iznāktu vai vesela grāmata, un, lai arī apzinos savu virspusējību, tomēr abas ar Ivetu Sproģi iesakām apmeklēt šo zemi, lai arī lēti tas nav. Brauciens ar Impro viņai maksāja Ls 800,- . Mums tomēr lētāk: lidojums Ls 213,- (laicīgi plānojot, var dabūt arī lētākas biļetes). Nakšņošana 2- zvaigžņu viesnīcās 5 naktis – $ 200, – (ar Orona Peri firmas sagādāto atlaidi), auto izmaksas – 500 eiro. Protams, kafejnīcas un restorāni ir tikpat dārgi kā Latvijā, bet ir iespēja izvēlēties. Tūrisma apskates objekti lielāko tiesu ir bez maksas un tas atkal ir pluss svētceļotāju makam, un, manuprāt, pluss arī valsts tūrisma politikai. Maksājām tikai Masudas cietokšņa apskatei, bet tas arī saprotams, jo augstajā kalnu cietoksnī var tikt vai nu pa līčloču kalnu taku kā sendienās vai ar vagoniņu. Kopā mēs katrs iztērējām (bez ēšanas) Ls 550,-.
No suvenīriem atvedu tikai Nāves jūras kosmētiku, kas ir ļoti dārga, garšvielas, kurās gan grūti orientēties, ja neesi pavārs un mirres. Ivetas suvenīrs bija ebreju klasiskais svečturis un jaukākais bijis, ka par noskatīto mantu ebreju bodītē neviens pat nemēģināja kaulēties – cik maksāja pirmajā dienā, tik arī otrajā un tad atlika vienīgi pirkt. Jā, Izraēlas ceļojuma plusos pieskaitāma mazāka uzbāzība, lai arī beduīni pie tuksneša bija tādi paši kā Ēģiptē, bet pilsētās tevi neviens neķēra aiz stērbeles, lai ievilktu savā veikaliņā. Guna Rukšāne
Komentāri