Aiz loga viss balts. Pa šoseju nepārtraukta automašīnu straume, turpat lejā no ledus kārtas atbrīvojas Amata. Melturkroga otrajā stāvā Ilzītes Veltas un Vitolda Vilņa Bērziņu dzīvoklī silti un mājīgi. Draugi un savējie viņus sauc par Ilzīti un Vitoldu.
“Man ir profesionāla nepatika pret sniegu. Ziemas prieki man vienaldzīgi. Ar sniegu saistās nepadarāms darbs,” saka pensionētais ceļinieks un piebilst, ka vismaz pēdējos pāris gadus neizskan, ka ceļinieki nav sagatavojušies ziemai, biežāk saka, ka gatavi nav šoferi. “Katru dienu dzirdēt, ka nedarām savu darbu, nebija viegli,” bilst Vitolds.
Reformas izjauc, ne sakārto
Lai arī abi jau pensijā, tam, kas notiek ceļu nozarē, nevar nesekot līdzi.
Ilzīte un Vitolds visu mūžu nostrādājuši tagadējā VAS “Latvijas Autoceļu uzturētājs”, gadu gaitā nosaukumi mainījušies, bet darbs bijis viens – gādāt par valsts ceļiem. Pēc augstskolas 1976.gadā abi tika norīkoti darbā uz Cēsu pusi. Ilzīte trīs gadus strādāja Cēsu Komunālo uzņēmumu kombinātā un atbildēja par pilsētas ielām, tad Melturu iecirknī par ceļu meistari, Vitolds sāka strādāt par darbu vadītāju Melturu iecirknī.
“Tolaik iecirknī bija 30 strādnieki, tagad ir seši septiņi. Tehnoloģijas, tehnikas parks attīstījies, tagad piecreiz mazāk cilvēku izdara to pašu. Ceļu remontā un būvē bija nodarbināti ap 300 cilvēkiem, Vai tagad ir 30, diezin vai. Kā pēdējos gados ceļu stāvoklis ir uzlabojies! Kādas bija šosejas uz Vecpiebalgu, Nītauri? Tas jau aizmirsts. Protams, vienmēr var vēlēties, lai ceļi ir labāki. Mani kaitina, kad dzirdu, ka ceļi ir neizbraucami. Vai kāds kaut kur nav izbraucis, ja vienīgi puteņa laikā vai pavasarī, kad ceļi rūgst. Pārējā laikā tie ir izbraucami,” pārdomās dalās bijušais “Latvijas Autoceļu uzturētāja” Cēsu ceļu rajona direktors Vitolds Bērziņš. Viņš atzīst, ka pēc amata netiecies, pat atteicies, bet tad vienkārši iecelts. “Nemaz jau tik slikti nebija,” bilst Vitolds.
Vērtējot pēdējo gadu reformas ceļu uzturēšanā, viņš atzīst, ka publiskais iepirkums nodrošinājis tik zemas cenas, par kādām ceļus uzturēt nevar. ““Latvijas Autoceļu uzturētājs” pārsvarā vinnēja lotes, bet Limbažos, piemēram, “Limbažu ceļi” piedāvāja vēl zemāku cenu, drīz pēc tam no darbiem atteicās, jo saprata, ka par tādu maksu izdarīt nespēj. Mērķis, kāpēc bija jāmaina kārtība, nav īsti saprotams, ja vienīgi būvniecības firmas gribēja tikt pie naudas, kas ir ceļiem, un pārrēķinājās,” viedokli pauž V.Bērziņš.
Ceļš uz profesiju
Vitolds un Ilzīte smej, ka abi ir no Tūjas, tikai viņš no tās, kas pie jūras, viņa no Alūksnes puses. Ilzīte dzimusi Omskā. Tur satikās tēvs, kurš bija bijis vācu armijā, un mamma no budžu ģimenes. “Kad piedzimu, tēvu paņēma uz raktuvēm. Atgriezās, kad man bija jau četri gadi. Tā kā mājās drīkstēja turēt grāmatas tikai krievu valodā, vecāki man mācīja no galvas “Oņeginu”. Astoņu gadu vecumā pirmo daļu zināju no galvas,” atmiņās kavējas Ilzīte.
Ģimenes atgriešanās Latvijā nebija viegla. Ilzīte atceras, kā aizgājusi pie kaimiņmeitenes, bet viņas mamma pieteikusi, lai uzmana, vai nepaņem speķi no plaukta, jo ir taču no Sibīrijas. “Otrā mācību pusgadā biju teicamniece. Visu skolas laiku ļoti aktīva pioniere, komjauniete,” pastāsta Ilzīte. Jaunietei domas bija par filoloģiju, bet universitātes durvis represēto atvasei bija slēgtas, atlika Politehniskais institūts vai Lauksaimniecības akadēmija Jelgavā. “Domāju par ekonomistiem, bet pie galda sēdēt negribēju. Visos laikos ceļinieki ir godāti un algas stabilas,” par savu izvēli teic Ilzīte.
Vitolda vecāki bija saistīti ar zvejniecību. Tēvs bija strādājis uz dziesmās apdziedātā kuģa “Neibāde”, vēlāk būvēja laivas, uzraudzīja bāku Tūjā. Mamma gan lāpīja tīklus, gan bija nodarbināta zivju pārstrādē. “Domāju par jūrskolu, bet latviešiem bija daudz ierobežojumu. Celtniecībā jau kaut ko biju darījis, tā izvēlējos fakultāti, bet ceļiniekus tāpēc, ka bija vismazākais konkurss,” stāsta Vitolds un ar gandarījumu uzsver: “Nekad izvēli neesmu nožēlojis.” Taču jūra viņam aizvien ir tuva. Patīk tās mainīgums, noslēpums aiz katra līkuma.
Jaukais studiju laiks
Ilzīte un Vitolds atzīst, ka tie, kuri studiju laikā nav dzīvojuši kopmītnēs, nav studējuši.
“Satikāmies nenobrieduši jaunieši, prom no vecākiem, visi ceļi vaļā,” ar smaidu atceras Vitolds. Viņš pabeidza pirmo kursu, bet kopmītņu dzīve bija interesantāka nekā mācības. Laboratorijas darbus laikā neiesniedza un no augstskolas tika atskaitīts un iesaukts armijā. “Pēc armijas turpināju studijas 2.kursā. No tiem, kurus atskaitīja, četri atgriezāmies un studējām vienā grupā. Tad jau mums bija cita attieksme,” stāsta Vitolds un uzsver, ka obligātais dienests zēnus padara par vīriem. Tas vajadzīgs personības attīstībai.
Ilzīte atceras, kā sarakstā ieraudzījusi, ka grupā būs jauni puiši. “Ieraudzīju – visi tādi nobrieduši, salīdzinot ar tiem citiem, kas bija pēc vidusskolas,” viņa atzīst.
Studiju gadi ir piedzīvojumu pilni. Pārcilājot atmiņas, katrs notikums aizvien saista kursabiedrus un tiek pieminēts tikšanās reizēs. Ilzīte un Vitolds izstāsta vien dažus.
Studenti bija norīkoti talkā Grundzālē. Pagastā tika svinētas kāzas, un studenti sadomāja aiziet čigānos. “Ko mums tur iedeva, to neviens neuzzināja. Otrā rītā tikai divi kaut ko atcerējās,” bilst Ilzīte. Kuratore Austra Ozola vienam studentam, lai saģērbtos čigāniem, aizdeva savu naktskreklu. Puisis pa kartupeļu vagām uz vēdera bija līdis mājās. Nākamajā dienā pasniedzēja prasīja naktskreklu, ko atdot, nebija. Pēc gadiem pie Bērziņiem bija kursa salidojums. Tā kā Austra Ozola dzīvoja Melturkrogam ceļa otrā pusē, bijušie studenti nopirka naktskreklu un aiznesa viņai. Var vien iedomāties, kāds bija Austras pārsteigums.
“Grupā bijām daudz dziedātāju. Reiz braucām no Rīgas uz Pļaviņām, visu ceļu dziedājām, neatkārtojot dziesmas. Kad braucām atpakaļ, viens pāris gados, mūs ieraugot, bija ļoti priecīgi, jo gan jau atkal dziedāsim. Tik jauku braucienu viņi savā mūžā neatceroties,” stāsta Vitolds. Viņš dažus gadus arī dziedāja korī “Gaudeamus”, bet pats atzīst, ka bijis par slinku, lai ietu uz mēģinājumiem.
Ilzīte atceras, kā 18.novembrī vienmēr kopmītnēs atrasts vai uzaicināts kāds Aleksandrs un svinēta viņa vārdadiena. Diemžēl kursa biedriem par uzturēšanos pie Čakstes pieminekļa šajā dienā sanāca nepatikšanas.
Risinājumi bija jāatrod
Abi atzīst, ka nevar iedomāties, ka darba laiks būtu jāpavada kantorī pie galda. “Mums darbā katra diena bija citāda. Vari saplānot, bet jārēķinās, ka viss var mainīties,” stāsta Vitolds.
Ilzīte atceras, kā naktīs brauca skatīties, kādi ir ceļi. “Bija jau zināms, ja vējš pūš no vienas vai otras puses, kur ceļš var būt aizputināts, tāpat, kur var veidoties apledojums,” saka pieredzējusī ceļu meistare.
Vitolds atceras, ka 80.gados aiz Ieriķiem notika autobusa avārija un avīzē tā tika nodēvēta par biedra Bērziņa paviršību. “Visādi gājis. Bija atkala. Uz šosejas pie Veselavas skolas slapjais sniegs tika piebraukts. Vedām kāpurķēžu traktoru, tas ar ķēdēm braukāja pa ceļu, lai ledu dabūtu nost, citādi nevarēja,” atmiņās kavējas ceļinieks.
Gadu gaitā daudz pieredzēts. Gan tas, ka pavasarī bedrēs likti ķieģeļi, jo šķembas mašīnas izsita ārā. Tur, kur tagad pie Melturkroga ir dīķis, savulaik no ceļa iebraucis autobuss, pasažieri naktī pamodās, nesaprata, kur atrodas. Līdzīgi gadījās ne vienam vien. “Vecais Melturu tilts bija zemāks. Bija pamatīgs putenis. Viens ar “Volgu” brauca gar ceļmalas barjerām, jo tā varēja saprast, kur ir ceļš. Pirms tilta barjeras beidzās un bija neliela sprauga, šoferis pa to nobrauca pie upes,” notikumus atminas Vitolds un turpina: “Būvēja ceļu uz Gaujaslīčiem. Aiz Dzestrenes upes ir purvaina vieta. Sabēra daudzus kubikmetrus grants. Dažas dienas pirms ceļa nodošanas ekspluatācijā priedītes purvā stāvēja slīpi, bet ceļa vidū bija metru dziļa bedre. Kūdras slānis bijis slīps, un grants slīdējusi purvā.”
“Esam daudz bārti, jo katrs taču zina, kā ceļi jāuztur. Ceļinieki vienmēr bijuši ļoti saliedēti. Mēs esam īpaša cunfte. Padomju laikā institūta Celtniecības fakultātē mācības latviešu valodā bija tikai arhitektiem un ceļiniekiem,” saka Ilzīte.
No Melturkroga dzīvē
1975.gadā llzīte un Vitolds Bērziņš apprecējās. Pēc gada abi sāka dzīvot Melturkrogā. Sākumā blakus mājā, bet, kad 1985.gadā atbrīvojās kādreizējais krodzinieka dzīvoklis, tas kļuva par viņu mājvietu. Pāris gadus Vitolds pats to remontēja, iekārtoja ģimenes vajadzībām. “Krogs celts 19.gadsimta sākumā kā Cēsu pilsētas īpašums, kas iznomāts krodziniekam. Ceļiniekiem šī ēka ir jau no pēckara gadiem,” pastāsta Vitolds un piebilst, ka tā ir aizvien, jo neviens dzīvoklis nav privatizēts.
Te izaugušas divas meitas un dēls. Katrs dzīvē atradis savu ceļu. Dēls ir uzņēmējs, vecākā meita projektē ceļus Amerikā, jaunākā ir projektu vadītāja Cēsīs. Seši mazbērni allaž ir gaidīti Melturkrogā, un viņiem te patīk.
Prast vadīt laiku
Ilzītei un Vitoldam ikdienas dzīve ir piepildīta. “Daudzas sievietes, aizejot pensijā, sāk nodarboties ar rokdarbiem, rušināties pa dārzu. Kad bērni bija mazi, tika daudz adīts, šūts, bija jāpaspēj visu izaudzēt dārzā, siltumnīcā. Tagad nav dārza, siltumnīcas un neadu,” stāsta Ilzīte un piebilst, ka pensijas gados savā kompānijā ekskursijās izbraukāta Eiropa. Tagad rūpes jātur par mazbērniem, kur nu kurš savu reizi jāaizved, jāgādā par sadzīvi.
Vitolds jau no 80.gadiem ir aktīvs orientierists. “Tā ir iespēja izkustēties, citādi nevaru sevi piespiest pastaigāt pa mežu. Vasarā reizi nedēļā ir sacensības. Piedalos arī rogainingā, bet tagad to sacensību ir ļoti daudz,” stāsta Vitolds. Daudzus gadus Vitolds ir ceļinieku mednieku kluba, kas darbojas Alūksnē, biedrs. “Neesmu mednieks un nekad neesmu gribējis būt. Eju dzinējos, tā var pastaigāt pa mežu,” viņš atklāj. Pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidojusies draugu kompānija, kas reizi mēnesī dodas pārgājienā, bet reizi gadā pastaigāt brauc uz kalniem, iet arī pārgājienā gar jūru.
No pusaudža gadiem Vitolds krāj markas. “Mani interesē pirmskara Latvija. Lai tematiski krātu par kādu nozari, vajag domu lidojumu. Man patīk pārredzams laukums. Vienai un tai pašai markai katrā tirāžā atšķiras kaut papīrs. Interesanti ir pasta zīmogi. Latvijas teritorijā bija vairāk nekā 1500 pasta kantoru, mainījušies to nosaukumi. Piemēram, Gatartā Mīlakšās bija pasta nodaļa “Andri” pēc tam Āriešu pasta nodaļa,” pastāsta Vitolds.
Ilzīte atklāj, ka saiešanu reizēs visās kompānijās abi ir kopā.
“Esmu noteicējs par savu laiku. No rīta saprotu, ka negribu kaut ko darīt, un nedaru. Brīvība ir nenovērtējama,” saka pensionārs Vitolds, bet Ilzīte uzsver, ka šogad šī vārda nozīme kļuvusi būtiska katram. “Dzirdot par notikumiem Ukrainā, jādomā par Latviju,” teic Ilzīte.
Abi atzīst, ka laiks skrien, daudz šķiet noticis sen, cits notikums ir tik spilgtā atmiņā, kā būtu bijis vakar. “Pēdējo algu saņēmām latos un pirmo pensiju jau eiro. Kur tie gadi? Tik daudz vēl jāpagūst,” nosaka Ilzīte.
Komentāri