Kamēr jauni, tikmēr visu var, tā varētu teikt par cēsnieku Reini Rabenau un ogrēnieti Alisi Stefanoviči, kuri 33 dienu laikā vien ar 300 eiro kabatā pabija deviņās valstīs, izmantojot autostopu. Ideja par ceļošanu radās Alisei, kura apmēram pirms gada, izpētot dažādas interneta vietnes, smēlusies idejas. “Līdz šim biju apmeklējusi tikai Rietumeiropu, tāpēc vēlme uzzināt kaut ko vairāk par Dienvideiropu ik brīdi pieauga. Šajā ceļojumā biju plānojusi doties pērn viena, tomēr netiku. Šogad iepazinos ar Reini un joka pēc uzaicināju viņu piebiedroties. Viņš piekrita,” teic Alise. Kaut jauniešiem lielas pieredzes stopēšanā nebija, tas viņus nebaidīja, turklāt izrādījās, ka tas esot bijis viegli.
“Nezinu, vai tā bija iesācēju veiksme vai arī zvaigznes bija labvēlīgi sastājušās, bet ceļā satikām ļoti jaukus cilvēkus, ar kuriem piedzīvojām interesantus atgadījumus. Piedzīvojumi sākās, kad veiksmīgi bijām tikuši no Latvijas līdz Krakovai Polijā, kurā secinājām, ka, lai nostopētu automašīnu, jāizbrauc ārpus pilsētas. Nolēmām braukt ar autobusu, bet tā maršruts nebija līdz vietai, kur vajadzēja tikt. Gala pieturā pie mums pienāca autobusa šoferis, noprazdams, ka esam tūristi. Izmantojot zīmju valodu, jo šoferis nemācēja ne angļu, ne krievu valodu, vienojāmies, ka mūs aizvedīs līdz vajadzīgajai vietai. Tā ar autobusu nobraucām vēl četrus kilometrus, bet galamērķī šoferis neprasīja ne centa,” atminas Reinis. Tālāk jauniešu ceļš veda uz Slovākiju, kur viņi nonāca mazā ciematā. Šķitis neiespējami nostopēt automašīnu, bet te pie viņiem piebraukuši divi jaunieši, kas piedāvājuši pievienoties kāpt imitētā klinšu sienā. “Nevarējām atteikt. Pēc labi pavadītā laika jaunieši piedāvāja naktsmītnes, kuras atradās kalnos,” stāsta Reinis un turpina:” Laukos pavadījām trīs dienas, devāmies arī uz Bratislavu.” Tur jaunieši nakšņojuši studentu kopmītnēs, kur no personas par diennakti tika prasīti četri eiro, tomēr kopmītnes esot bijušas daudz labākā stāvoklī nekā Latvijā esošās. “Bratislavā bija grūti nostopēt, lai dotos uz nākamo mērķi – Budapeštu Ungārijā. Vēl kā tagad atminos, ka 38 grādu karstumā ar smagām mugursomām nogājām apmēram astoņus kilometrus. Nācās šķērsot ne vien šosejas, bet arī dažādus šķēršļus, piemēram, žogus,” par pirmajām piedzīvotajām grūtībām stāsta Alise.
Beigu beigās, kad bija izdevies tikt līdz Budapeštai, jaunieši apmetās pie Alises paziņas, ar kuru viņa iepazinās apmaiņas studiju programmā “Erasmus” laikā. “Budapešta bija ļoti atšķirīga no visa, ko līdz tam biju redzējusi. Mani pārsteidza gan arhitektūra, gan kultūra. Reinis pat izteicās, ka Budapešta ir kā muzejs,” sajūsmu neslēpj Alise, un viņu papildina Reinis: “Viens no manām paziņām teica, ka katru reizi, atbraucot uz šo pilsētu, vienmēr var atklāt ko jaunu. Domāju, Budapeštā mēs atgriezīsimies.”
Tālāk jauniešu ceļš vedis uz Horvātiju, kurā piedzīvojuši nākamās grūtības, jo bijis daudz tūristu, kas radīja problēmas nostopēt automašīnas. “Horvātijā pabijām Plitvices ezerā, skaistā vietā. Iesaku ikvienam uz turieni reizi dzīvē aizbraukt. Pie ezera pavadījām gandrīz visu dienu, bet vakarpusē sākām stopēt. Gāja grūti, jo lielākoties tās automašīnas, kuras nostopējām, prasīja 30 eiro par desmit kilometriem. Šādu summu nevēlējāmies un nevarējām tērēt, jo uz visu ceļojuma laiku bijām aprēķinājuši finanses. Tā kā atradāmies Nacionālā parka teritorijā, kur teltis nedrīkst celt, palūdzām, lai mūs izved no parka. Pļavā uzcēlām telti, lai pārnakšņotu,” klāsta Reinis. Horvātija jauniešus pārsteigusi ar to, ka valsts it kā sadalīta divās daļās. Vienā pusē lielākoties ir meži, bet otrā kā tuksnesī – smiltis, palmas un kaktusi. Savukārt pie katras mājas aug vīnogas. Tomēr pilnībā pabūt visās iecerētajās vietās jauniešiem neizdevās, jo stopēt bija sarežģīti, tika zaudēts daudz laika. “Kad ar stopēšanu beidzot paveicās, devāmies uz Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu, izmantojot couchsurfing ( latviski tas tiek dēvēts par dīvāna zvilnēšanu, kura būtība ir iespēja palikt pie svešiem cilvēkiem, kuri ir ar mieru tevi uz kādu laiku izguldināt). Iepazināmies ar ļoti jauku cilvēku, kurš piedāvāja naktsmājas uz viņa salas,” stāsta Reinis.
Tālāk ceļš vedis uz Bosniju un Hercegovinu, kura pārsteigusi ne vien ar dabu, bet arī ceļiem. Tālāk Rumānijā jaunieši iepazinušies ar vīrieti, kuram bijusi liela interese par latviešu kultūru. “Pastāstījām nedaudz par Latviju, iepazīstinājām ar latviešu valodu, kā arī pagatavojām tradicionālo latviešu ēdienu: vārītus kartupeļus ar biezpienu un siļķi, kas viņam ļoti garšoja. Rumānijā bijām pavisam nedaudz, jo pēc ieplānotā laika jau kavējāmies,” norāda Reinis. Pēdējā valsts, kurā jaunieši viesojās pirms došanās uz mājām, bija Ukraina. “Esot Ukrainā, radās izdevība braukt ar vilcienu, kas izvērtās interesantā piedzīvojumā, jo vilciens izskatījās kā no padomju laikiem. Ukraina radīja mājīguma sajūtu, iespējams tāpēc, ka tā ļoti līdzinājās Latvijai,” atzīst Alise.
Pēc vērienīgā ceļojuma jaunieši nonākuši pie daudzām atziņām. “Ikvienam iesaku izmantot couchsurfing, jo tad satiecies ar vietējiem cilvēkiem, kuri pastāstīs par vietām, kuras ir vērts apskatīt, iepazīsti kaut daļu no vietējās kultūras. Tas nav tas pats, kas braukt ar automašīnu, lidot ar lidmašīnu un apmesties viesnīcā, kur dala brošūras par apskates vietām,” iesaka Reinis un turpina: “Ir vērojamas mazas kultūras atšķirības, bet cilvēki visur ir vienādi. Ja izturies jauki pret cilvēkiem, tad viņi pret tevi arī tā izturēsies. Visu bojā tikai politika. Jāatzīst, ka ceļojuma laikā jutos daudz drošāk nekā, piemēram, Cēsīs, staigājot pa ielām. Pabijām Ukrainas rietumos, kā zināms Ukrainā ir kara stāvoklis, bet cilvēki tur dzīvo saticībā, ir ļoti jauki un izpalīdzīgi,” teic Reinis.
Komentāri