Būt par mūziķi nenozīmē pelnīt maz

Cēsnieks, mūziķis, pats savas ierakstu studijas radītājs – tas ir Reinis Kārkliņš. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mūzikā, izvēli būt par apskaņotāju un to, kā aizrit dziesmas ierakstīšanas un miksēšanas process.

-Vai mūzika ir jūsu pamatdarbs?
– Jā, šobrīd tā ir. Ceļš mūzikā sākās ar Cēsu 1.pamatskolu, kurā ir padziļināta mūzikas prog­ramma. Dziedāju korī, mācījos spēlēt trompeti. Mazliet vēlāk arī sāku mācīties mūzikas skolā, bija periods, kad divu klašu programmu apguvu vienā mācību gadā. Taču tādēļ, ka pūtēju klasē par gadu pagarināja mācības, iznāca, ka mūzikas skolu pametu. Tai brīdī, kā daudziem pusaudžiem, sāka interesēt citas nodarbes un klasiska trompetes mācīšanās nespēja noturēt interesi. Būtībā jau no mūzikas nekad neesmu aizgājis, tikai mainīju virzienus. Pašmā­cībā apguvu basģitāras un ģitāras, arī bungu spēli. Viss noveda līdz tam, ka, eksperimentējot, kā ierakstīt dziesmas, apguvu arī tehnisko pusi, kas ievirzīja mani skaņošanas jomā. Tas tad arī ir mans reālais darbs – studijā ar ierakstiem un koncertos ar apskaņošanu.

– Vai spēlējat arī kādā grupā?
– Sen, sen bija tāda grupa “Desert of joy”, kurā biju basģitārists. Spēlējām smago mūziku, jo tas bija tas, ko paši klausījāmies. Tad pēc vairākiem gadiem izveidojās grupa “Franco Franco”, kurā biju ģitārists.

– Tā taču darbojaties arvien?
– Grupa darbojas, bet es vairs nekāpju uz skatuves. Esmu vairāk tāds kā grupas dalībnieks, kas darbojas aizkadrā. Vajadzēja daudzus gadus, lai saprastu, ka atrašanās uz skatuves man līdz galam nepatīk, bet darbošanās ar mūziķiem un viņiem palīdzēt justies labi uz skatuves ir mans īstais lauciņš.

– Vai mūzika jums līdzi nāk arī no ģimenes?
– Tēvs visu mūžu spēlējis dažādus pūšamos instrumentus, bet mamma bija mūzikas skolas skolotāja, viņa pasniedza solfedžo stundas. Arī pats mūzikas skolā pie viņas mācījos. Tas bija interesanti (smejas).

– Kā jūsu mamma vērtēja mūzikas skolas pamešanu?
– Laikam jau ir tā, kā mūziķi saprot mūziķus. Lai darbotos mūzikā, nav tā, ka tikai akadēmiskā izglītība diktē to, ko vari darīt. Visi pasaulē atzītākie mūzikas inženieri, kas ir darbs, ko daru arī es, faktiski ir bez muzikālās izglītības. Savukārt tie, kas ieguvuši akadēmisko izglītību, bieži vien nemaz aktuālu darbu mūzikas jomā nestrādā. Tā ir tāda apgrieztā kārtība, jo skola tomēr nenorāda, kas cilvēkam tiešām interesē. Ja ir vēlme kaut ko apgūt, to var izdarīt arī ārpus skolas. Tai laikā, kad mācījos mūzikas skolā, nebija iespējas apgūt to, kas man tolaik tiešām šķita interesants, piemēram, ģitārspēle un bungas.

– Kā pašam šķiet, vai Latvijā viegli darboties mūzikas jomā? Kā ar atalgojumu?
– Latvijā mūzikas bizness ir ļoti mazs pīļu dīķis.. Tas nozīmē, mūziķi un mūzikas industrijas cilvēki cits citu pazīst, kas ir gan labi, gan slikti. Labā puse būtu tāda, ja esi pazīstams un tev ir labas attiecības un sadarbība ar industrijas cilvēkiem, tad vari izdot mūziku un to prezentēt dažādos medijos, tikt radio rotācijā un spēlēt nozīmīgos pasākumos, līdz ar to arī kaut ko nopelnīt. Bet sliktā puse būtu, ja esi izpelnījies kāda nepatiku vai arī konkurē ar citu mūziķi, kuram ir labākas iestrādes ar šiem cilvēkiem. Tad netiec medijos, radio utt. Protams, tas neizslēdz, ka pašai mūzikai arī ir liela nozīme, lai kāds to vispār gribētu klausīties. Do­mā­ju, nopelnīt var, ja mūziķis ir aktīvs un reāli darbojas. Lielākā daļa, kas sūkstās par atalgojumu, ar mūziku tomēr darbojas tikai hobija līmenī. Tie, kas nopietni strādā, sasniedz arī rezultātus.

– Tad tas, ka mūziķi pelna daudz, ir maldīgs sabiedrības stereotips, vai ne?
– Jā, runājot par mūziķiem, noteikti. Es, piemēram, darbojos mazliet citā lauciņā. Mani kā skaņotāju algo trīs virzienos: viens no tiem ir skaņu ieraksti, otrs – mani aicina grupa, lai dodos viņiem līdzi kā skaņotājs, un trešais – mani algo skaņu firmas, kam nepieciešams apskaņot visu pasākumu.
Pirmā regulārā darbošanās kā skaņotājam man bija Cēsu Fono klubā. Biju viens no tiem, kas piedalījās visos procesos no remontiem līdz koncertiem. Tā arī tiku pie iespējas strādāt ar dažādām grupām, iepazinos ar daudziem mūziķiem. Tas ar laiku izveido tādu kā ķēdes reakciju – ja pasākums bija izdevies un viss skanēja labi, tad, satiekoties jau pavisam citā pasākumā, grupa tevi atceras un uzreiz spēj uzticēties, ka viss skanēs labi. Uzskatu, ka jebkuram, kas prot savu lietu darīt labi, darba piedāvājumi nāk un nāks.

– Tagad gan pandēmija šķiet jau labu laiku aiz muguras, bet kā aizvadījāt šo kultūras notikumu ziņā tik kluso periodu?
– Ja pirms kovida galvenā darbība bija balstīta uz dzīvajiem koncertiem un to skaņošanu, kas lielākoties ir darbs divas trīs dienas nedēļā, bet pārējā laikā pievērsos skaņu ierakstiem, iestājoties pandēmijai, mans brīvā laika darbs ar ierakstiem kļuva par pamatdarbu, jo koncertu nebija. Darbs ar ierakstiem arī dalās divās daļās: klātienē ieraksts, pēc tam ieraksta apstrāde un miksēšana, kas pandēmijā man lielākoties bija saistīts tikai ar pēcapstrādi. Mūs­dienās mūziku mājas apstākļos katrs pats var ierakstīt pietiekami kvalitatīvi, bet, lai to apstrādātu un samiksētu kopā, vajag daudzu gadu pieredzi un akustiski pareizu studijas telpu, kurā sadzirdēt to, pie kā strādā un miksē. Kopš pandēmijas arvien vairāk darbojos savā studijā un mazāk ar dzīvajiem koncertiem.

– Pastāstiet par savu ierakstu studiju!
– Mana ierakstu studija “ALe­JA reco­rds” atrodas netālu no Cēsīm, uz Raiskuma pusi. Tā ir pašu rokām būvēta ēka tieši mūzikas vajadzībām pēc visām akustikas spec­i­f­­­ikācijām. Nelie­los, bet tas Latvijā ir retums, kad ēka tiek uzbūvēta, ievērojot labas akustikas pamatīpašības. Studija ir viena pietiekami liela, gaiša telpa ar daudziem logiem, kurā notiek viss no ierakstīšanas līdz miksēšanai. Daudzi novērtē tieši telpu gaišumu un to, ka ap ēku ir skaista daba, kas tipiskā Rīgas studijā nav iespējams. Mans profesionālais lauciņš tomēr ir šaurs. Par “Aleju” un manu darbu zina tikai tie, kam vajadzīgas tās prasmes, kas ir tieši man. Citādi jau sevi nereklamēju, tāpēc daudzi arī šo faktu par ierakstu studiju nemaz nezina. Darba pietiek tāpat, bez sevis reklamēšanas (smaida).

– Ar ko notiek sadarbība?
– Lielākoties jau sadarbojos ar latviešu mūziķiem vai producentiem. Ierakstus sāku ar grupām “Franco Franco” un “Enhet” no Cēsīm, bet tādā lielākā apritē izvirzījos caur sadarbību ar grupu “Triānas parks”. Nu jau pirms astoņiem gadiem kļuvu par “Triānas parka” sava veida tehnisko dalībnieku, esam pat izbraukuši Eiro­vīziju un piedalījušies daudzos lielos koncertos. Esmu sadarbojies ar vairākām grupām – “Sud­den lights”, “Audie­nce killers”, “Rīmdari”, “Age of stones” -, fonda “Viegli” mūziķiem, Ievu Kerēvicu un citiem. Koncertos esmu saticies ar ļoti, ļoti daudziem mūziķiem, sevišķi, kad strādāju kādos pilsētas svētkos vai līdzīgos pasākumos.

– Kā ar pašu dziesmas miksēšanu – cik ilgs laiks paiet, kamēr var teikt: “Jā, dziesma ir pabeigta!”
– Tas ir ļoti dažādi. Ja dziesma izdomāta līdz sīkākajai niansei, tad to ierakstīt var vienā dienā, bet, ja dziesmai ir tikai skice, tad ieraksts var noritēt vairākas dienas. Dažiem patīk šo procesu izvilkt pat pusgada garumā, kad vienā dienā uztaisa “demo”, pēc mēneša ieraksta bungas, vēl vēlāk pārejos instrumentus un visbeidzot balsi. Pēc ieraksta sākas miksēšana, kurā visas ierakstītās partijas sabalansē vienā kopīgi skanošā dziesmā, izveido skanējumu, piemeklē efektus, pieregulē tembrus un skaļumus. Miksē­šanas process tipiski vienai dziesmai aizņem vienu līdz divas dienas, bet praktiski tiek izstiepts pat nedēļas garumā, lai katru dienu pamiksētu mazliet un nepierastu pie dziesmas, jo miksējot vienu dziesmu iznāk noklausīties līdz pat 200 reizēm. Tāpēc arī šo darbu daudzi pat nespēj iztēloties, kā var tik daudz reižu klausīties vienu un to pašu dziesmu.