“Druva” jau rakstīja, ka šovasar gan Rīgā, gan Cēsīs tiek uzņemta pilnmetrāžas mākslas filma, kas rekonstruē Baltijas ceļa notikumus 1989. gada augustā. Filmā vienu no četrām galvenajām varonēm tēlo divpadsmitgadīgā cēsniece Marta Ģertrūde Auzāne. “Druva” tikās ar Martas mammu Rutu Auzāni, lai uzzinātu, kā meitas piedalīšanās filmā mainījusi ikdienas dzīvi, jo, lai arī filmēšana sākusies tikai šogad, darbs pie filmas uzsākts jau aizvadītajā gadā.
“Kā šodienu vēl atminos dienu, kad Marta, pārnākot no skolas, atnesa zīmīti, ka tiek plānots uzņemt filmu, kuras tapšanai meklē skolnieces. Sākotnēji, lai gūtu iespēju filmēties, bija jānosūta divas fotogrāfijas – meitenes portrets un skats pilnā augumā. Marta ļoti vēlējās izmēģināt spēkus, ar tālruni nofotografējām nepieciešamos attēlus un nosūtījām. Nepagāja ilgs laiks, kad no filmas veidotājiem saņēmām ziņu -jāierodas Rīgā uz nākamo atlases kārtu. Jutāmies pacilātas, tomēr uz atlases kārtu noteiktajā datumā netikām. Lieki teikt, ka tas radīja lielu uztraukumu, jo nezinājām, vai mums vēl tiks dota ispēja, tomēr ar filmas veidotājiem izdevās vienoties par citiem datumiem,” atminas Ruta Auzāne.
Atlases dienā Marta pie filmas veidotājiem pavadījusi vien piecas minūtes, kad viņas mamma izjautāta par turpmākajiem dienas plāniem. “Kā izrādījās, tad tajā pašā dienā norisinājās arī nākamā atlases kārta. Tā vienā dienā tika izietas divas kārtas un abas izturētas. Tagad vairs īsti neatminos, bet laikam pēc šīm divām kārtām sekoja vēl divas atlases kārtas. Rezultātā uz konkrēto lomu, uz kuru pretendēja Marta, bija palikušas divas meitenes. Cik nopratu, filmas veidotājiem bija grūti izšķirties, jo abas meitenes bija pietiekami atbilstošas. Kāpēc izvēlējās tieši Martu, nezinu,” stāsta Martas mamma.
Kaut arī Marta nekad nebija darbojusies dramatiskajā pulciņā, viņas teatrālisms filmas veidotājiem šķitis par izteiktu. “Marta iepriekš bija piedalījusies skatuves runas konkursos, bet filmēties filmā ir citādi. Tur jābūt maksimāli dabiskam, neko nedrīkst tēlot, it sevišķi tādēļ, ka bērns neprot notēlot kā profesionāls aktieris, viņam ir jābūt tādam, kāds ir. Domāju, Marta filmas veidotājus uzrunāja ar spēju ātri pielāgoties jaunajai videi un būt drošai starp svešiem cilvēkiem. Pateicības vārdi jāsaka arī tautas deju kolektīvam “Randiņš”, jo tas viņai ir devis pamatīgu dzīves skolu. “Randiņa” bērni zina, ko nozīmē strādāt, un jūtu, ka arī filmēšanās laikā Martai daudzās lietās nav bijis pārsteigumu,” atzīst talantīgās cēsnieces mamma.
Lai arī darbs pie filmas tika aizsākts aizvadītajā gadā, līdz pat šā gada ziemai nebija zināms, vai filma taps. “Aizvadītajā vasarā notika aktrišu atlase filmas demorullīša filmēšanai, tas aizņēma trīs dienas. Vai filma tiks uzņemta, nebija zināms, nezinājām arī to, vai lomām izraudzītās meitenes tiks atstātas. Tā kā tajā brīdī nezinājām neko, nolēmām, ka par agru lauzīt galvas, kur Martai dzīvot Rīgā filmēšanas laikā. Pieļāvām arī domu, ka būs jāfilmējas tikai trīs dienas un ar to viss beigsies. Kopš pirmā brīža pati sev un meitai teicu, ka tas viss jāuztver kā piedzīvojums. Laikam, pateicoties tam, liktenis pats visu sakārtoja. Kad pavasarī braucām uz Rīgu, lai gūtu apstiprinājumu, ka Marta piedalīsies filmas tapšanā, bija uztraukums, jo nezināju, kas notiks. Meitai uz Rīgu līdzi nevarēju braukt, jo man ir darbs un mazāks bērns. Bija pat versijas par vecmāmiņu iesaistīšanu,” teic Ruta Auzāne un piebilst:”Filmēšanas grupas darbinieki ir fantastiski. Atlases menedžere Dace manu meitu uz veselu mēnesi paņēma dzīvot pie sevis. Viņa uzņēmās rūpes un Martu motivēja dažādos veidos.”
Brīvdienās Marta devās uz mājām Cēsīs, jo, kaut meitenei patīk filmēties, gribējās pie savējiem. “Tagad Martai sākusies vieglākā darba daļa, jo viņa var būt mājās, bet pēdējā nedēļa Rīgā bija pasmaga. Viņai gribējās mājās, jo sagadījās, ka Marta apslima, tādēļ plānoto filmēšanu pārcēla uz brīvdienām. Bet tajās dienās bijām ielūgti uz kāzām, Martai ļoti gribējās uz tām. Divpadsmitgadīgam bērnam nav viegli pieņemt, ka netiks, bet turējās meitene ļoti labi. Liels paldies atkal jāsaka Dacei, jo kāzu dienā viņa piestrādāja īpaši, lai Martai vakaros nebūtu laika domāt, kur tobrīd ir viņas ģimene. Meita ir ļoti ģimeniska, viņai ir divi brāļi, turklāt mēs visi turamies kopā, braucot uz pasākumiem, bērni nekad netiek atstāti pie vecmāmiņām. Manuprāt, tāpēc Martai bija dubultgrūti. Bet, no otras puses, piedalīties filmā viņa ļoti vēlējās, un ir tikai saprotami, ka katram uznāk mazas krīzītes. Zinot Martas raksturu, vasarā mierā viņa nevarētu nosēdēt. Arī tagad, kad Martai ir pāris brīvu dienu, viņa sūdzas, ka nav, ko darīt. Lai arī filmēšanas grafiks tagad ir samērā viegls, par Martu man ir neliels uztraukums, jo nezinu, kā būs tad, kad sāksies skola. Pagaidām viss ir ļoti labi, bet kaut kur jau tas nogurums uzkrājas,” savās bažās dalās R. Auzāne.
Jautāta, vai Marta saprot, par ko ir filma, viņas mamma atzīst, ka līdz galam laikam nē. “Filmas kadri netiek filmēti pēc kārtas. Pirms katra kadra scenārija autore un režisore Madara Dišlere izstāsta būtību un to, ko no meitenes sagaida. Arī mājās esam runājušas par to laiku, bet viņa arī nekad nevarēs uztvert notikumus tā kā cilvēki, kuri tos piedzīvojuši. Domāju, kaut kādas lietas Martai kļūs saprotamākas, kad noskatīsies filmas gala versiju, jo, manuprāt, pagaidām viņas sajūtās izpratne par 1989.gada notikumiem ir vien uzplaiksnījumi,” tā Martas Ģertrūdes Auzānes mamma Ruta.
Komentāri