Būs jāiet ļoti maziem solīšiem

Lai gan pašvaldības ir vienas no atslēgas spēlētājiem aprites ekonomikas ieviešanā un to loma izcelta arī Latvijas rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku, Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks ATIS EGLIŅŠ-EGLĪTIS atzīst, ka pašvaldības centienus ievērot bezatkritumu saimniekošanas principus un vēlmi veicināt aprites ekonomikas ieviešanu tās teritorijā nereti bremzē tieši zināšanu un izpratnes trūkums, tāpēc, viņaprāt, tieši šiem jautājumam būtu jāvelta lielāka uzmanība.

Cik vienkārši ir sākt pašvaldībā domāt par aprites ekonomikas principu ieviešanu un kas tam ir nepieciešams?

Nav vienkārši, var pat teikt, ka tas ir sarežģīti. Man šķiet, ka aprites ekonomikas ieviešana Latvijā noteikti notiek daudz lēnāk, nekā tas varētu notikt, un galvenais bremzējošais faktors ir nepietiekamās cilvēku zināšanas un izpratne. Tieši pašvaldības darbinieku, kolektīvu un to vadītāju izpratne, zināšanas, vēlme un arī motivācija ir tās atslēgas, kas var paātrināt ceļu uz aprites ekonomikas ieviešanu.

Pašvaldībās fundamentāli trūkst zināšanu gan par aprites ekonomikas principiem, gan praktiskiem soļiem, kā tos īstenot. Tāpēc situācijās, kad jārīko kārtējais iepirkums, ir svarīgi, vai iepirkumu speciālistu komanda zina, kas jāraksta specifikācijā, ja vēlamies, piemēram, skolai nopirkt mēbeles, kas atbilstu aprites ekonomikas principiem.

Vēl ir problēma, ka pastāv finansēšanas nosacījumi, kas jāievēro. Ir Eiropas Savienības līdzfinansēti projekti, kuros nav paredzēts pirkt, piemēram, lietotas lietas, ir prasība iegādāties tikai jaunu aprīkojumu, kā arī nav paredzēts apsvērt citas alternatīvas.

Vai tas nozīmē, ka jāmeklē radoši risinājumi, lai cilvēkus pašvaldībā pārliecinātu, ka ir vērts padomāt par šo apriti?

Noteikti. Piemēram, pirms kovida mums bija ideju konkurss par šo tēmu ar mazām balviņām darbiniekiem, kas piedāvāja konkrētu risinājumu, kā kaut ko mainīt. Laba lieta, kas strādā, ir vēstnešu konkrēti piemēri, kas konkrētā iestādē pārējiem parāda, kā praktiski kaut ko mainīt, un ļauj pārliecināties, ko tas dod. Praktisks piemērs ir ļoti iedarbīgs. Noteikti arī sadarbībai ir milzu nozīme, lai cilvēki būtu gatavi strādāt kopā labākam rezultātam. Tomēr daudzi joprojām uzskata, ka apritīgums un šis te bezatkritumu dzīvesveids joprojām ir tikai tāda dīvaiņu hipsteru lieta, ka tas neattiecas uz mums visiem. Joprojām tikai retais spēj ieraudzīt nopietnību šajā stāstā un iespēju ilgtermiņā ietaupīt naudu, kļūt labklājīgākam. Kad es vienā pašvaldības izpilddirektoru sanāksmē Baltinavā stāstīju par Cēsu bezatkritumu iniciatīvām, sapratu, ka vairums auditorijā pat īsti neizprot, par ko es runāju. Pašvaldībās nereti ir pieņēmums, ka tad, ja mēs kaut ko milzīgu neieguldām, neierīkojam lielu komposta savākšanas laukumu par miljoniem, nav vērts nemaz sākt, jo tas nestrādās. Nē! Tieši mazas lietas, mazi solīši būs tie, kā iet šajā virzienā. Bieži vien nav jāiegulda miljoni, varbūt vispār nevajag papildu naudu, bet ir jāsniedz atbalsts šādai rīcībai, jāpalīdz ar zināšanām un izpratni, un ar personīgo piemēru, protams. Pamudināt dzert ūdeni no krāna noteikti palīdzēs no mājām atnesta ūdens krūka. Bet tai pašā laikā vadībai nenogurstoši ir jāatgādina, ka mēs ejam uz bezatkritumu saimniekošanu, ka šis ir viens no mūsu mērķiem, uz kuru virzāmies. Ir jau tā, ka ikdienā nemaz neaizdomājamies par šīm lietām, tāpēc tieši zināšanas un izpratne ir svarīgas.

Kādi ir pozitīvie piemēri jūsu pašvaldībā, šie mazie soļi, ko esat spēruši?

Mēs vairs nepērkam pieniņu mazos iepakojumos, ne arī mazos cukura iepakojumus, nepērkam ūdeni plastmasas iepakojumā, bet lietojam krāna ūdeni, kad tas nepieciešams dažādās sanāksmēs un pasākumos. Biroja papīru pērkam daudz mazāk, jo esam attīstījuši elektronisko dokumentu vadības sistēmu, mums ir pašiem savs e-pakalpojumu portāls. Protams, šajās aktivitātēs vēl jāiesaista nupat klāt nākušās pašvaldības, bet kaut kādus soļus cenšamies spert.

Skaidrs, ka nevaram krist galējībās, jo ir gadījumi, kad dokumentu tiešām vajag izprintēt, pilnīgi no papīra atteikties nevajag, bet, kad parādām piemēru, kā tas viss darbojas, cilvēki šos rīkus sāk izmantot savām ērtībām arī ikdienā.

Kā veidojas Cēsu pašvaldības sadarbība ar vietējiem uzņēmējiem šajā jomā?

Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka pašvaldība ir nākusi klajā ar to, ka apritīgums un bezatkritumu saimniekošana ir tās mērķis. Tad arī uzņēmēji no savas puses nāk ar piedāvājumiem, tie paši “Draugiem grupas” dāvinātie ūdens krāni publiskajā vidē, kas, starp citu, ir ļoti populāri. Vai ēdināšanas uzņēmumi, kas jau sen pirms plastmasas aizlieguma sāka izmantot papīra salmiņus dzērienos. Uzņēmēji nenoliedzami ir būtisks partneris, ja runājam par kāda jautājuma iedzīvināšanu vietējā kopienā. Tāpēc mums ir bijuši gan hakatoni, kur palīdzam ieraudzīt iespējamos risinājumus dažādām problēmām, semināri, kuros mēģinām mācīt, kā uzsākt atkritumu šķirošanu vai spert vēl kādu konkrētu soli uz bezatkritumu saimniekošanu.

Tāpat man šķiet, ka tieši nevalstiskajām organizācijām, kas veicina aprites ekonomikas principu ieviešanu sabiedrībā, būtu jānodrošina atbalsts no valsts, jo tieši šī sektora veikums ir ļoti nozīmīgs. Daudz ko viņi var paveikt efektīvāk nekā publiskais sektors. Arī šis secinājums nāk no mūsu iepriekšējās pieredzes.

Vai varat pavērtēt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nodrošināto atbalstu?

Kopumā pēdējos gados ministrijas un pašvaldību sadarbība noteikti kļuvusi atvērtāka, bet arī šeit lielā mērā daudz kas ir atkarīgs no tā, kā tiek uztverti tie eksperti, kas runā par apritīgumu un apstiprinātā rīcības plāna ieviešanu. Ja uz šo jautājumu neskatās tikai ķeksīša pēc, tad viss kārtībā, jo ir arī tā, ka nupat gribējām mainīt savus atkritumu apsaimniekošanas saistošos noteikumus pašvaldībā, tos veidojot modernus un laika garam atbilstošus, iestrādājot arī apritīguma principus, kas noteiktu, ka visiem pasākumu organizatoriem, kuri plāno aktivitātes vismaz 500 un vairāk cilvēkiem, būtu jāparedz trauku depozīta sistēma, kad lieto trakus pēc šāda principa, nevis vienreizlietojamus. Bet izrādījās, ka to nevaram izdarīt, jo šajos noteikumos jārunā tikai par atkritumiem, tie nevar skart pasākumu rīkošanu, par to ir citi noteikumi. Un te veidojas aplamība, jo mums šķiet, ka tieši šādi tas paveicams.

Tāpat normatīvi par kompostēšanas vietām ir ļoti stingri, tāpēc daudzviet šim jautājumam nemaz neķeras klāt, bet, ja ministrija vēlētos to virzīt un aktivizēt pašvaldības, tā varētu palīdzēt ar prasību pārskatīšanu un atbalstu.

Nupat sarunu festivālā “Lampa” uzsvēru, ka tomēr ignorējam mūsu sabiedrības situāciju. Mēs tikko esam sākuši kaut ko atļauties, tāpēc nevar prasīt, lai īsā laikā cilvēki atteiktos no šīm lietām, ko beidzot atļāvušies – savas personīgās automašīnas, ceļošanas. Tas nestrādā, tāpēc, sperot nākamos soļus aprites ekonomikas ieviešanā, jārēķinās arī ar šo situāciju.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.