Kad iedomājas par mājdzīvniekiem, prātā nāk kaķis, suns, papagaiļi, zivis un, iespējams, kāds no grauzējiem, bet ne balodis. Tieši balodis vārdā Kvazis, saīsinājumā no Kvazimodo, jau gadu ir Māras Skrindas mājdzīvnieks, kurš piepulcējies vēl sešiem papagaiļiem un septiņus gadus vecajam suņu puikam Rendijam. Gada laikā kopā ar Kvazi piedzīvoti priecīgi un bēdīgi notikumi, jo veids, kā abi satikās, bija smags.
“Aizvadītajā vasarā Kvazis tika nogādāts dzīvnieku patversmē, jo cilvēki, kuri viņu atrada guļam pie degvielas uzpildes stacijas, putnu nevarēja atstāt. Bija redzams, ka balodis guvis nopietnas galvas un acs traumas, tāpēc atstāšana guļam nozīmēja tikai vienu – putns ilgi neizdzīvotu. Kvazis nekavējoties tika nogādāts Priekuļos pie dakteres Baibas Priednieces, kur pienācīgi tika aprūpēts, tomēr vairāku dienu ārstēšana bija nesekmīga. Baiba izlēma, ka acs, kura bija uzpampusi vīnogas lielumā, ir jāoperē ārā,” notikumu gaitu atminas Māra. Operācija bija liels pārdzīvojums ne vien Kvazim, bet arī Mārai, jo no narkozes balodis neatžirga līdz vēlai naktij. “Kad Kvazis pamodās no operācijas, akmens no sirds novēlās. Likās, ka tagad priekšā tikai smags atveseļošanās posms, kurā ietilpa arī baloža barošana ik pa stundai, jo pēc gūtās traumas Kvazis pats nebija spējīgs ēst. Tomēr laime nebija ilga, jo, neskatoties uz pienācīgo aprūpi, acs iekaisa. Uznāca vājuma mirklis, jo balodim biju paspējusi pieķerties,” stāsta Māra. Internetā, meklējot informāciju par baložiem, Māra atrada kādu rakstu, kurā bijis minēts, ka baloži dzīvo pat līdz trīsdesmit gadiem. “Nezinu, protams, vai tā ir taisnība, bet tajā brīdī pie sevis nodomāju, ka tagad trīsdesmit gadus no vietas ikdienu pa stundai Kvazis būs jābaro. Ja tā būtu taisnība, tad nevarētu iziet no mājas. Turējos pie cerības, ka pēc visa piedzīvotā balodis atgūsies un pats būs spējīgs ēst, jo otra acs ir vesela. Tomēr pēc kārtējās pārbaudes pie veterinārārstes cerības izrādījās veltas – putns bija akls arī ar otru aci. Zinot to, ka putniem nav ožas, bija skaidrs, ka balodis pats nekad neēdīs,” teic baloža saimniece.
Cenšoties rast risinājumu, Māra krustus šķērsus internetā meklēja pieredzes stāstus par akliem putniem, tomēr izdevies atrast vien vienu no kāda ASV iedzīvotāja. Neskatoties uz nesekmīgajiem centieniem, daktere Baiba Priedniece Māru iedrošināja nenolaist rokas, bet izmēģināt citas iespējas. “Kvazim bija palikušas divas maņas – dzirde un tauste -, tāpēc, lai balodis pats uzsāktu ēst, centos ēdienu grabināt. Nezinu kā, bet pēc nedēļas ilgajiem pūliņiem izdevās panākt, ka Kvazis patstāvīgi sāk ēst. Protams, sākumā visi graudi gāja pa gaisu. Balodis gan saprata, ka ēdiens atrodas trauciņā, bet ar knābi to īsti nevarēja satvert, tomēr viņš to apguva. Nedēļu pēc tam dzīvoju kā eiforijā, jo viss bija beidzies labi – putns pats ēda un dzēra,” priecīgi par smago pūliņu rezultātiem stāsta M. Skrinda. Tomēr arī šoreiz laime nebija ilga, jo Kvazim sākās galvas reiboņi, kuru iespaidā putns griezās uz vietas, bet pēc tam nebija spējīgs patstāvīgi ēst. Pēc dakteres apskates Mārai tika ieteikts nemocīt putnu, jo pilnvērtīgu dzīvi balodis vairs nedzīvos. Savvaļā tas neizdzīvotu, ar saviem sugas brāļiem Kvazis kopā vairs nekad nebūs, tomēr Māras cīnītājas gars neļāvis padoties.
Lai arī baloža ikdienas dzīve aizrit dzīvoklī, suns un papagaiļi ir apraduši ar jauno iemītnieku un pieņem kā savējo. “Rendijs jau no kucēna laika ir mācīts, ka putnus aiztikt nedrīkst, tāpēc, dodoties ikdienas gaitās, viņus abus varu atstāt istabā un neuztraukties. Dažreiz, kad atbraucu mājās, priekšnamā mani sagaida Rendijs, kurš, bakstot ar degunu, mudina mani, lai nāku līdzi, jo Kvazis kārtējo reizi palīdis zem dīvāna vai kur citur. Ar papagaiļiem bija citādi. Kvazi, radinot pie dzīves voljerā, liku kopā ar papagaiļiem. Tie baidījās no baloža, turējās uz laktiņas pa gabalu, klāt negāja, bet tagad Kvazis var sēdēt uz laktiņas un papagaiļi mierīgi sēž līdzās. Balodim ļoti patīk klausīties papagaiļu čivināšanā,” par Kvaža ikdienu stāsta Māra.
Būdams akls, balodis tomēr nav atkarīgs tikai no saimnieces, jo gada laikā dzīvokļa teritorija iepazīta līdz niansēm. Tikai pēc grīdas seguma vien putns zina atrašanās vietu. “Lielākoties Kvazis dzīvo virtuvē, jo tur atrodas baloža galds, kur atrodas bļodiņa ar graudiem un ūdeni. Tie visu laiku stāv vienā vietā. Vakaros, kad pirms došanās pie miera taisu ciet žalūzijas, Kvazis zina, ka tieši pēc pieciem soļiem no bļodiņas būs laktiņā. Tas ir fenomens,” sajūsmu par putna apķērību neslēpj Māra Skrinda.
Komentāri