Biškopība ir māksla

Vasaras ziedēšana pamazām pierimst, arī bišu sanēšana kļūst klusāka. Tās gan nerimtīgi turpina strādāt, meklē un atrod nektāru, lai ar medu pildītu šūnas. Kāda šī vasara biškopjiem, kā bitenieki pielāgojas mainīgajiem laikapstākļiem? Saruna ar Latvijas Biškopības biedrības Cēsu nodaļas vadītāju Māri Buholcu.

-Bitēm jau ir rudens. Vēl darbs griķos vai viršos, bet tas jau pēdējais ienesums. Jāgata­vojas ziemai, biškopis var sagaidīt tikai sliktākus laikapstākļus un niknākas bites. Ja maza saime, bitēm var jau trūkt barības.    Protams,    katrā dravā situācija ir atšķirīga un tā var atšķirties pat pāris kilometru attālumā.    Un tas attiecas uz visu, gan ienesumu, gan ziemošanu, gan daudzko citu.

Katra vasara, katrs gads biškopībā ir citāds. Pavasaris atnāca strauji, jaudīgas saimes daudz strādāja, ne tik spēcīgām nebija tāds uzrāviens, un tagad raža pieticīga.Teiktu, ka manā dravā šis ir vairāk bada, ne ražas gads. Kāpēc tā, iemeslu ir daudz. Pavasarī rapša nebija, jo lauki izsala.Rapša ziedēšana parasti deva lielu ienesumu, bija uzrāviens un arī spēcināja saimi. Augi ātri noziedēja. Parasti, kad zied liepas, apkārtne smaržo pēc medus, koki san. Un kā zum facēliju lauki!    Šovasar tā nebija. Katram nektāraugam, lai medotu, vajag noteiktu gaisa temperatūru, mitruma daudzumu. Ja griķiem karstas dienas, vēsas naktis, un naktīs bija plus 20 grādi, tad nemedo. Nosacījumu daudz, vai visus vajag zināt? Lai taču paliek arī kāds dabas noslēpums.    Sviežot medu, liepu smaržu uzvēdī, tā kā tik skumji nav.

-Biškopji regulāri uzsver, ka tirgū ir medus pārprodukcija, ka nezina, kur likt uzkrājumus.

-Kad parunājos ar kolēģiem, visi saka, ka pārprodukcija. Bet, ja sludinājumā par trim eiro kilogramā vairumā pērk dažādu ziedu medu, kas ir laba cena, un sludinājums aizvien ir aktīvs, tas kaut kā neiet kopā. Vai nu nav vajadzīgā sortimenta, vai stāsts par tonnām noliktavās nav īsts.    Bet, kā rāda pieredze, stāsti ne vienmēr sakrīt ar tirgu. Pirms trim gadiem vairumā medu iepirka par trim eiro, tad cena nokritās – dārgāk par 1.20 eiro nepiedāvāt. Vairumtirgus šūpojas, labās cenas ir reizi trijos, piecos gados. Kura lauksaimniecības    nozare vēl var izdzīvot, ja cena par saražoto produkciju nokrīt gandrīz trīs reizes?     –

-Biškopība arī nav tā nozare, kas neražas gados dāsni saņem atbalstus.

-Esam pēdējie, kuri saņem. Par pagājušo gadu maksājumi bija jāizmaksā līdz maija beigām, saņēmām jūnija sākumā. Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā maksājumus saņemam par apputeksnēšanu. Šogad ir Eiropas fondu finansējums, un ir skaidrs – ja nosacījumi izpildīti, maksājumu saņem. Pirms tam skaitījās subsīdija 17 eiro par sai­mi. Pats tādu naudu nekad neesmu saņēmis, tā allaž bija mazāka, pat pieci, seši eiro. Nacionālajā programmā naudas ir tik, cik ir, ja piesakās vairāk biškopju nekā plānots vai, kā rāda dzīve, citām nozarēm ir akūtākas vajadzības, naudu sadala un, cik iznāk, tik iznāk.

-Biškopjiem jaunais ES fondu plānošanas periods ir ar skaidriem nosacījumiem.

-Tas ir svarīgi, zini ar ko rēķināties. Eiropas subsīdijas, cik paredzēts, tik saņem. Ja ienāc nozarē, nesaņem neko un ar to rēķinies. Maksājums ir 15 eiro par stropu, bioloģiskajām saimniecībām vairāk.  Uz hektāru var būt divas saimes, vai nu zeme pašam, vai ir saskaņojums ar zemes īpašnieku. Zemes Latvijā pietiek, hektāru ir daudz vairāk nekā bišu saimju. Tagad nosacījumos skaidri ierakstīts, ka arī meža platības der apputeksnēšanai. Līdz šim tā    nebija, un bioloģiskajām biškopības saimniecībām bija problēmas – kaimiņi zemi vai nu apsaimnieko, vai izīrējuši konvencionālajiem zemniekiem un pie mājas dravu turēt nevar.

Šovasar man saimes ir  astoņās vietās no Straupes līdz Jaunpiebalgai. Lielākoties mežmalās, kur saimnieks neiet, bet, lai varu    piebraukt. Ir saimes pie cidoniju lauka, un saimnieki priecājas, ka bites apputeksnē, pārliecinājušies, ka tad raža lielāka. Arī rapša audzētāji, kuri  sabiedrībā tiek dēmonizēti, saprot, ja bišu stropi tuvumā, raža ir lielāka. Ja visi visu dara, kad un kā vajag, konfliktu nav. Tie sākas, kad kādam pietrūcis laika vai godaprāts sašķobījies. Bet velns nav tik melns, kā mālē. Visiem jauki jāsadzīvo. Tas ir    stāsts par darvas karoti un runāšanu par lietām, par kurām neko nezinām. Tirgū ir pieprasījums pēc rapša medus. Vācijā tas ir ļoti populārs, nav tik ass kā citi.

-Nozarē ienāk jauni biškopji?

-Visu laiku kāds uzsāk. Ja biškopība ir    hobijs kā makšķerēšana vai medības, tas ir viens stāsts, bet tādu, kuri gatavi strādāt profesionāli, nav daudz. Biškopībā esmu 12 gadus, manu vienaudžu, kam ir lielāks saimju skaits, kam biškopība ir bizness, nav daudz. Vēl ir zemnieki, kam tā ir palīgnozare. Atgriežas dzimtas mājās un tur bites. Ne mazums ir gadījumu, kad saimniekošanu laukos    sāk ar bitēm, bet, kad dravā notiek kas slikts, vai nu beidz, vai aiziet uz kursiem. Dažkārt, kad sāc, saproti, ka tas nemaz tik ļoti nepatīk. Biškopība nav katram, jo bite var iedzelt jebkurā brīdī. Pilnībā un vienmēr neviens ietērps nepasargās.

Protams, ir tādi, kuri aiziet no biškopības.    Iemesli dažādi. Kam tā nav vienīgā nodarbošanās, pietrūkst laika un vai nu samazina saimju skaitu, vai uz laiku pārtrauc. Dzīve jau bieži izdara korekcijas. Domāja, ka biškopība būs papildu nodarbošanās un dos ienākumus, bet šodien, kā tas bija pirms gadiem desmit ,vairs nav tik vienkārši. Ja rudenī Cēsu tirgū medu piedāvā 12 biškopji, ko tur darīt 13.? Tirdziņos piedāvājums ir plašs. Turēt pāris stropus biznesam nav vērts,bet    lauku mājā, lai ir savs medus, lai stropi ainavā, kāpēc ne.   

-Ar cik saimēm var domāt par biznesu?

-Katram ir savi uzskati. Prakse rāda, ka vienā saimniecībā vajag ap 200 saimes, es teiktu – no 150. Novadā tādas dravas ir, bet nav daudz. Vairumam līdz 15. Man ap 150, tik arī plānoju ieziemot. Tad var pārdot par trim eiro kilogramā, un tas ir rentabli, bet pie nosacījuma, ka saimniecība ir sakārtota, lai palīgdarbus var paveikt ātri, iespējami mazāk ir roku darba. Ja saimnieko nopietni, nevari atļauties strādāt ar sliktu materiālu, un tas attiecas uz visu, īpaši bišu mātēm. Bet tā ir visās nozarēs. Tāpat kā savi veiksmes stāsti ir gan lielām, gan mazām saimniecībām. Veiksmīgi strādā “Bitītes” Kaives pagastā. Biškop­ji ir atraduši savu nišu, ir plašs produktu piedāvājums.    Ja neesi liels, ir jāmeklē dažādas iespējas.

-Katram garšo kāds cits medus un par garšu vienmēr būs dažādi viedokļi.

-Protams. Divus gadus pēc kārtas vienādu medu savākt neiznāk. Ja biškopis strādā godīgi un atbildīgi, medus būs labs, bet garša, kādu devusi Dabas māte.    Liepu medus daudziem šķiet romantisks, kad pagaršo, prasa, kāpēc mentola garša. Rapša medus arī ir ar izteiktu garšu. Vai nu    garšo, vai ne. Katram biškopim ir savi klienti. Ir tādi, kas negrib medu, bet bišu maizi. Pēdējā laikā pieprasīts ir bišu māšu peru pieniņš.

-Biškopība ir arī tāda romantizēta nozare.

-Kādreiz teicu, ka bites nav putekļusūcējs, noliec stropu un rudenī aizej pēc medus. Biškopība, kaut ir lauksaimniecības nozare, ir māksla. Bites novērtē mierīgu saimnieku, tās jūt, ja esi nervozs, un tas visskaidrāk izpaužas kustībās. Ja tām kas nepatīk, atgādinās      dzīves patiesību.
   

Kad pavasarī pirmoreiz apskati saimi, prieks, ka pārziemojusi, tātad esmu darījis pareizi. Vakarā noej gar stropu, ir medus smarža, un zini, viss notiek. Biškopībā ir daudz fiziska darba, bet ir jauki brīži. Ziema paiet, sanaglojot, iestiepļojot, iešūnojot rāmīšus, sagatavojot praktiskos darbus, lai, kad būs jāiet dravā,      ar visu tiec galā un vari izdarīt, kad tas jādara. Vienmēr atgādinu – bites skaita pavasarī, medu sver rudenī. -   

-Kāpēc pats kļuvāt par biškopi?

-Vecaistēvs arī darbojās ar bitēm, mājās ir viņa 1937.gadā iegūtais diploms par sasniegumiem biškopībā. Viņu nesatiku, bet, kad deguns bija līdz stropam, ar tēvu gājām pie bitēm. Bērnībā teicu, ka būšu biškopis, padsmitgadnieka gados stropiem tuvumā negāju, nebija intereses. Nevajag darīt to, kas nepatīk, un dzīvē nekad nezinām, pie kā varētu atgriezties. Pirms gadiem arī es nevarēju iedomāties, ka būšu biškopis. Biju fotogrāfs. Lai gan bites visu laiku bija blakus, bija jāiet palīgā tēvam.

-Bitēm mūziku nespēlējat? Piemēram, kaut ko no pūtēju orķestra repertuāra?

-Neesmu mēģinājis, bet doma tāda bijusi. Tas ir kā ar fotoaparātu, kad ir līdzi, nav laika bildēt, kad nav, nožēlo, ka neesi paņēmis. Kad esmu dravā, parasti skan Latvijas radio 1, lai bites zina, kas notiek pasaulē, bet tur jau ir arī mūzika. Un bites arī avīzes lasa, stropā tās noder.