„Sajutīsi franču smaržu, tikai nedaudz jāpaslīpē,” saka Dainis Šverns, ar smalko smilšpapīru paberžot cipreses koka ripiņu. Pielieku degunam – atgādina antīku mēbeļu aromātu. Daiņa kokgriešanas darbnīcā ir auksts, bet piparmētru tēja no Madonas puses, kā arī no lakatiņa izbērtie, Francijā vāktie koku sugu ripulīši un adītā cepurē glabātie Latvijas koku paraudziņi sasilda. Sirdi, protams. -Kad saprati, ka koka klucim var noņemt lieko un iegūt priecējošu rezultātu? -Viss, kas sākts ar paša gribu, vienmēr nesis prieku gan sev, gan citiem. Pirmo reizi par to, ka, nedaudz apšņikājot koku, var iegūt priekšmetu, iedomājos 2009. gada vasarā. Devos ar riteni pēc pelašķiem pa nezināmu Latvijas lauku ceļu. Ieinteresējos par kādu krūmu, no kura atlauzu sausu un spītīgu zaru. Turpmākais notika pats no sevis – iztaisīju karoti. Tad gribēju izgatavot nākamo – labāku, tad vēl labāku, ar citādu ēdamā gala ieliekumu, ar apaļu, vijīgu vai kantainu vidusdaļu. (Domīgi pētu karotes kausiņu, kura abās malās iegrebtas gropītes. Jautāju, vai tās palīdz labāk izlīt šķidrumam, Dainis saka – nē, ja bērns sēž pie galda un karote ir uz tā, gropītēs pāri kausiņam var ielikt zīmuli, lai tas neripo). Pēcāk jau pamēģināju grebt ēdamkarotes, lielos zupas kausus, arī alus kausu, nažus, telpisku Trīsvienības simbolu, pildītu lodi, kuru aptver apaļš koka režģis ar astoņiem trijstūra formas caurumiem. Esmu vēl grebis mazām gleznām rāmi ar visu pamatni, daudzskaldni un citus izstrādājumus. Kaut arī strādāju ar koku, atrodu līdzību ar seno latviešu teicienu – labas dienas raksti akmenī, sliktas – smiltīs.
-Kur iemācījies strādāt ar koku? -Sāku darboties savā virtuvē, kas daļēji pārtapusi darbnīcā. Galvenokārt strādāju individuāli, bet dažas idejas esam izcēluši dienas gaismā kopā ar domubiedru Tomu R. Jansonu. Nepiedalos amatnieku apvienībās, bet autoritātes, protams, ir – koktēlnieks meistars, rīdzinieks Aigars Rūrāns, Antons Rancāns Latgalē, Makašānos. Kurzemē – Igurds Baņķis, Latvijas Amatniecības kameras (LAK) mēbeļu galdnieks, kokgriezējs meistars. I. Baņķis ir dibinājis LAK meistardarbnīcu „ZEĻĻI”, kur janvārī sākšu mācības kokapstrādes un kokgriezēja arodā.
-Tu gatavo neparastus priekšmetus – koka gredzenus. -Nekur nebiju tādus redzējis, sajutu vēlmi pamēģināt. Biju manījis gredzenus no metāla, savienojumā ar akmeni jeb iezi, kā biologiem patīk to dēvēt. Francijā ikmēneša tirdziņos redzēju pārdodam no Āfrikas ievestus gredzenus, darinātus no govs un kazas ragiem, kā arī no miruša kamieļa kauliem. Par to kāds vēl var iebilst – kur morāle, kur māksla… Es uztaisīju no koka! Manu gredzenu potenciālie valkātāji ir sievietes, bet tos nēsā arī vīrieši.To, kas taps, sarunājam individuāli, jo gredzena variantu un iespēju ir daudz… Vien pēc materiāla īpašībām un man pieejamiem materiāliem no cietās koksnes lapu kokiem – ozola, kļavas, gobas, baltās akācijas, plūmes. Var izmantot arī vidēji cietu koksni – bērzu, ābeli, alksni, ceriņu un parasto etiķkoku.
-Ko uzskati par augstāko pilotāžu kokamatniecībā? -Esmu redzējis aizraujošākos kokgrebumus, kas ir tikai ar roku izgrebti, ciku caku smalki, un vēl pārpārēm sarežģītākus darbus. Taču, ja objekts vēlāk stāv aiz stikla skapī, padarītajam nav īstas vērtības.
Pašlaik saskatu trīs augstākās kokamatnieka prasmes. Pirmā – mācēt ideju konkrēti un precīzi uzskicēt. Otrā – pēc skices ar trīsprojekciju komplekso rasējumu korekti izgatavot no attiecīgā materiāla objektu. Trešā – objektu realizēt, to pārdodot, izmantojot tehniskajām vajadzībām, ikdienas saimniecībā vai kā citādi.
-Ko gribi vēl izgatavot? -Vēlos pabeigt īstenot dažādo gredzenu skices, kā arī pamēģināt izgrebt gredzenu no simtgadīga ozola mizas. Izkalt krūšutēlu vai koka skulptūru, cepuri, krēslu, augstcilni un zemcilni (bareljefu). Vēl izgrebt telpiskus visus piecus Platona ģeometriskos ķermeņus: tetraedru, heksaedru (kubu), oktaedru, ikosaedru un dodekaedru. (Skatos Daiņa burtnīcā, kurā sazīmēti ģeometrisko ķermeņu projekti, un jūtos mazliet kā ceļojoša laikā – uz Leonardo da Vinči sarežģītajām skicēm). -Ko tev nozīmē koks? -Svarīgi, kuru koksni izmantoju, kādiem nolūkiem. Kodolkoksne no aplievas atšķiras ar to, ka tā ir koksnes vecākā daļa un vienmēr būs viscietākā. Tāpēc pirmām kārtām koks ir materiāls, no kā izgatavot dažādus objektus. Vienlaikus dabā koks ir smalks dzīvs organisms. Dažu augļi ir lielisks pārtikas avots. No dzimšanas līdz nāves brīdim koks ir tuvu visriņķī – gan koka šūpulī, gultā, galdā, krēslā, mūzikas instrumentos, mājas sijā, zīmuļos, naža spalā, maizes lizē, cirvja kātā, grāmatu lapaspusēs.
Dažs koks var būt iespaidīgi smags – kā gigantiskais sekvojdendrons jeb mamutkoks, kura dzīvā organisma masa ir vismaz 2000 tonnas un pārspēj lielākā Zemes radījuma – zilā vaļa – svaru. Interesanta ir koku ilgdzīvošana. Parastajam ozolam – 1500 gadi, īvei – 3500, milzu sekvojai – 6000. Dzīvs koks lietainā laikā man ir lielisks lietussargs, arī vējā labi aizsargā. Koku var izmantot kā skatu torni uzrāpjoties, var iekārt šūpoles, izmantot
par balstu, velkot ar vinču mašīnu no grāvja. Koks ir vislabākais celulozei, lai izgatavotu papīru.
Koks ir labs pozētājs, lai to fotografētu. Dabā labi ir pasēdēt pie koka un padomāt, vai patiesa ir renesanses laikā radītā un a priori pieņemtā lietu kārtība, kurā akmeņi un augi nolikti zemākajā attīstības plauktiņā, bet augstākajā atrodas cilvēks… -Uzskati sevi par amatnieku, daiļgriezēju vai vienkārši ķirmi, jo pats mēdz sevi tā dēvēt? -Katrā vietā esmu dažādās lomās. Kad vasarā piedalījos izstādē Cēsu Princešu namā kā melnbalto zīmējumu zīmētājs, mani sauca par mākslinieku. Kad apmeklēju Nodarbinātības valsts aģentūras kursus, mani sauca par bezdarbnieku. Ārzemēs dēvē par iebraucēju, tūristu. Kad grebju koku, esmu kokamatnieks vai kokgriezējs. Katru minūti un visu laiku es nevaru būt kokgriezējs. Izejot no darbnīcas, nokļūstu citā lomā. Dina Kļaviņa
Komentāri