Rozuliete Brigita Kaša savulaik ieguvusi zootehniķes profesiju. Laiki mainījās, astoņus gadus viņa strādāja ārzemēs, dārzkopības uzņēmumā Gensijā. “Darba stāžam un pensijas fondam tas neko nedeva, tagad jādomā par nākotni,” bilst Brigita. Pabijusi bezdarbniece, nu gadu strādā veikalā Straupē. “Mājās ir vislabāk, un te ir arī darbs,” saka rozuliete.
Brigita brīvajā laikā labprāt cep kārtīgas lauku kūkas. Recepti viņai nodeva vecāmamma. Pirmo kūku pati izcepa vēl pamatskolas laikā, dzimšanas dienā aiznesa uz skolu klasesbiedriem. Visi slavēja un novērtēja.
“Nevieni godi bez kūkām nebija iedomājami. Ikdienā vecāmamma cepa olu biskvītu, jo olas mājās bija. Katram cepējam ir savas garšas, bet bērnības garša jau nepazūd,” stāsta Brigita un piebilst, ka arī tagad ikviena mājnieka jubilejā viņa cep kārtīgu lauku kūku. Kulšanai viņa neizmanto mikseri, bet kuļ ar roku. “Ja ieliec mīlestību, tad garšīgs,” uzsver Brigita. Viņa atzīst, ka tirdziņos arī piedāvā kūkas, bet tās ceptas no veikalā pirktām olām. “Olas ir tās, kas nosaka, kāda iznāks kūka. Zinu, ka manā viss ir ekoloģiski tīrs, vienīgi par cukuru nav zināms,” pastāsta cepēja un ir pārliecināta, ka īstā lauku kūka ir pārbaudīta vērtība, kas visiem garšo. Savu reizi viņa ieskatās internetā, palasa receptes, bet eksperimentēt negrib. Brigita paslavē vedeklu, kura gan labprāt pamēģina kaut ko jaunu. Brigitas meita dzīvo ārzemēs, arī viņai patīk cept kādus kārumus. “Ne jau lauku kūku. Jaunajiem visu vajag ātri. Ar īstu lauku kūku nav tik vienkārši,” saka Brigita un piebilst, ja visas sastāvdaļas jāpērk, tā iznāk dārga. Viņai pašai kūtiņā ir vistas, olas nav jāpērk.
Brigitai patīk ne tikai cept kūkas. Viņa arī labprāt konservē, gatavo dažādus salātus. Te var ļauties izdomai. Bet rudenī – tad ir dzērveņu laiks. Turpat netālu no mājas ir purvs. Un lauku kūkā dzērveņu ievārījums ir neaizstājams.
Komentāri