Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte.

“Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk sadzīvot ar dabu, kad pavasarī uzzied pirmā puķe, tā nedomā par smagumu, tā vienkārši zied. Tad atlido strazdi, nedomā par grūtumu, kas jānes, viņi dzied, dzīvo, piepilda dzīvi ar savu uzdevumu. Bērzi un ozols kuplo, nedomājot par malku, bērzs zied, reizēm iemieg. Un bites steidzas, nedomājot par medu, dīc un sīc. Kad    dabas bagātība blakus, gribas darboties un tajā pašā laikā priecāties, vien jāsaprot, ka jādod arī viņiem,” pārdomās dalās Dace.

Dzīvesstāsti atklāj vēsturi

Dace ir straupiete, Alfrēds no Gulbenes puses. Katram savs bērnības stāsts, līdz satikās Priekuļos. Daces vecvecākus un vecākus 1949.gada 25.martā izsūtīja, viņa piedzima jūlijā svešumā. “Nebļāvu, vecmāte teikusi, lai papliķē. Dievam bija savi plāni, izdzīvoju,” stāsta Dace. Kad viņai bija četri gadi, nomira mamma. Tēvs apprecējās otrreiz. “Kāda bija dzīve Sibīrijā? Biju bērns, man bija labi, neko ļaunu nejutu. Atceros, kā pie graudu kaudzes piebēru pilnus zābakus, lai būtu, ko iedot vistiņām,” atmiņās kavējas priekuliete. Dacei bija astoņi gadi, kad ģimene atgriezās Latvijā. Vispirms mājvieta bija pie radiem Jūrmalā, tad Straupē, līdz pārcēlās uz Priekuļiem. Te audžumāte strādāja par pavāri, tēvs celtniecībā, piedalījās kultūras nama celtniecībā.

Alfrēda saknes ir Piebalgā. Vectēva vectēvs ir no Zosēnu gala. Ģimenē bija četri dēli, visiem saimniekošanai zemes nepietika, un trīs aizgāja pasaulē. Alfrēda vectēva tēvs Gulbenes pusē izpirka muižas zemi. Viņš bija saistīts ar jaunstrāvniekiem, kad 1905.gadā ienāca melnā sotņa, aizmuka uz Krieviju, strādāja par mežzini. Vecāmamma, piebaldzēniete, aizbrauca pie viņa, 1918.gadā piedzima Alfrēda tēvs un ģimene atgriezās Latvijā. Vectēvs, arī tēvs saimniekoja. Tika izveidota paraugsaimniecība. “Vectēvs, ceļot māju, kokus savā mežā nezāģēja. Ar kaimiņu nojauca veco sakaru līniju no Gulbenes līdz Jaungu­lbenei, izmantoja baļķus. Meži jātaupa. 1944.gadā pabeidza māju,” stāsta Alfrēds. Jurciņi uzreiz kolhozā neiestājās, protams, nodokļus nespēja nomaksāt, draudēja izsūtīšana. “Tēvs mācēja iedot kukuli, ģimeni neizveda, bet no mājas izmeta, atļāva dzīvot netālu mazā būdiņā, kur esmu dzimis. Tēvs pēc diviem gadiem nomira. Sirds neizturēja, redzot, kā kolhozs saimnieko, ka iznīcina ābeļdārzu. Mūsu mājā bija kantoris, klubs,” stāsta Alfrēds. Viņš iestājās Priekuļu tehnikumā.

Satikšanās dejā un ceriņzars

Dace un Alfrēds satikās Priekuļos ballē vecajā klubā, kur tagad pagastmāja. “Darbojos teātrī, un bija izrāde, 8.marta pasākums. Selekcijā pieņemts, ka līdz pusnaktij uzlūdz dāmas. Bijām divas jaunas meitenes un puiši Alfrēds un Aivars, vienu deju dejoju ar vienu, otru ar otru. Deja mūs savienoja un visus gadus pavadījusi. Deja ir saruna citā valodā,”    atceras un stāsta Dace. Alfrēds bija atgriezies no armijas, turpināja mācības tehnikumā, vakaros strādāja par virpotāju.

1974. gada 29.janvāris abiem atmiņā, it kā būtu bijis vakar. “Biju tikko atbraukusi no    vecvecākiem Straupē. Stāvēju istabā ar mazo kaķīti rokās. Ienāca Alfrēds un deva tūtu ar ledenēm,” stāsta Dace, bet Alfrēds piebilst: “Vēl bija leišu kandžas pudele un izplaucēts ceriņzars. Dace klusi, kā gribētu vēlreiz izdzīvot šo mirkli, nosaka: “Balts ceriņzars janvārī.”   Alfrēds viņai pirkstā uzvilka saderināšanās gredzenu. Viss notika bez vārdiem. Audžu­māte uzreiz cepa olas un gaļu, norunāja, ka kāzas rīkos, kad Alfrēdam vēl nebūs sākusies kombaina sezona un būs zemenes. “Tad gan domāju, ka viņa grib ātrāk mani dabūt prom,” bilst Dace.

Laulību ceremonija 6.jūlijā notika Priekuļu selekcijas stacijas zinātnes mājā. Bija noorganizēts ansamblis, teātris, jaunais pāris brauca ar zirgu. “Pēc tam ar izrotātu “Volgu” uz Piebalgu, pāri Alaukstam ar laivu uz selekcijas stacijas atpūtas bāzi “Gaujēni”,” stāsta Alfrēds. Ir daudz kāzu fotogrāfiju, par ko gādāja fotogrāfs Irbe.

Dace un Alfrēds Jurciņi. 1974.gada 6.jūlijs.

No istabas kopmītnē līdz mājai

Jaunā ģimene dzīvoja kopmītnēs mazā istabā. Dace studēja ekonomistos Jelgavā, pārgāja uz neklātieni, Alfrēds studijas nepabeidza. Pēc augstskolas Dace strādāja Lauksaimniecības ministrijā, viņas pārraudzībā bija Cēsu rajons, Alfrēds selekcijas stacijā par mehāniķi. “Lai dabūtu dzīvokli, bērnudārzu, sāku selekcijā strādāt par dispečeri. Kad piedzima otrs dēls, viņš gulēja pītā grozā uz galda, vecākajam bija redeļu gultiņa. Kopēja virtuve, kurā arī jānomazgā bērni,” atceras Dace, bet Alfrēds papildina:    “Vecā­kajam dēlam dabūjām bērnudārzu, jaunākajam ne, priekšnieks pateica, lai    mammas auklē. Nāca kombaina sezona, partijas sekretāram pateicu, uz kombaina neiešu, kamēr nepiešķirs bērnudārzu. Pēc nedēļas bija. Tāds bija laiks, tā partiju varēja izmantot, kaut nebiju partijā.” Arī meitai bija jāgaida uz bērnudārzu. Pēc gadiem Jurciņi no selekcijas stacijas dabūja dzīvokli.

“Daces tēvs teica, ka jāceļ pašiem sava māja. Te bija tīrums, mūsu māja ir pirmā selekcijas stacijas ciematā. Septiņi gadi bez svētdienām, un māja tika uzcelta,” ar gandarījumu saka Alfrēds. Vispirms uzbūvēja saimniecības ēku, lai var turēt lopus. Audzēja telītes, cūkas, tās pārdeva. Papildus ikdienas darbam Dace tad jau strādāja Lauksaim­niecības pārvaldē, pa naktīm tika tīrītas autobusu pieturas, lai nopelnītu vēl kādu naudu. Alfrēds bija ne tikai atzīts mehāniķis, viņš rajonā saņēma pirmo “Ņivu”. Vēlāk gan pārgāja darbā uz Cēsu Agroķīmiju, pēc pārmaiņām strādāja “Cēsu būvniekā”, tad “Staļos”.

“Visu, kas mums ir, esam sasnieguši ar savu darbu,” uzsver Dace.

Laiks sabiedrībai

Līdztekus ikdienas saspringtajam ritmam Dace ilgus gadus spēlēja Priekuļu teātrī, kuru vadīja Alfrēda mamma. Abi dejoja vispirms jauniešu, tad vidējās paaudzes un senioru deju kolektīvos. “Ar deju kolektīviem esam iepazinuši daudzas valstis,” uzsver Alfrēds. Visu mūžu viņa aizraušanās bijusi fotografēšana, un daudzos albumos fotogrāfijas atgādina par ceļojumu mirkļiem, koncertiem, cilvēkiem, ar kuriem būts kopā. Atmodas laikā Alfrēds iesaistījās Zemessardzē. Bija gan uz barikādēm, gan palīgā robežsargiem sargāt Latvijas robežu    Gandrīz desmit gadus Dace bija vadītāja Politiski represēto biedrības Cēsu nodaļai. “Kāda bija dzīve izsūtījumā, uzzināju no represētajiem. Aizgājušais laiks viņiem sāp. Dažreiz domāju, ja mana ģimene nebūtu izsūtīta, man būtu citāda dzīve. Vai varu sūdzēties par savu? Nē. Šodien dzīvojam tik labi kā nekad. Saprotu, cik grūti bija audžumammai. Kad atgriezāmies, viņa strādāja fermā, gāju palīgā, slaucu govis. Biju padsmitgadniece, varēju aizbraukt sapļaut kukurūzu. Tas bija rūdījums dzīvei,” pārdomās dalās Dace un uzsver, ka allaž ir prieks satikt represēto Zigrīdu Perevalovu, dzīvesgudru un vienmēr optimisma pilnu. “Tiekamies pie Andas Opoļskas, kura tur rūpi par vēsturisko atmiņu. Tās ir sirsnīgas sarunas, kurās cits citam dodam spēku,” teic Dace.

Vienmēr kopā

Dace ar Alfrēds izaudzinājuši trīs bērnus, tagad dzīvo līdzi arī astoņu mazbērnu ikdienai. “Bērni ir kā puķes Dieva pasaules dārzā, viņi mums iedoti uz laiku. Mūsu putnēni aizlidojuši, domājam, kaut neieskrien kādā mākonī un nesalauž spārnus,” saka Dace. Trīs mazmeitas dejo kolektīvos. Savulaik visi trīs Daces un Alfrēda bērni dejoja “Raitajā solī”, mācījās mūzikas skolā. “Vienos Deju svētkos bijām mēs abi, abi dēli un vedekla,” ar lepnumu saka Alfrēds.

Dace atklāj, ka jaunībā divus gadus mācījusies gatavot ēst un ieguvusi sabiedriskās ēdināšanas instruktores diplomu. “Mācījos, lai varu ģimeni palutināt,” viņa paskaidro un pastāsta: “Katru svētdienu bērni brauc pie mums pusdienās. Arī mazbērniem garšo. Svētdienas pusdienās visi esam kopā. Jaunajiem jau nav laika, vismaz pie mums var atvilkt elpu, nesteigties, nedomāt par ikdienas rūpēm,” saka Dace.

Tāpat ir gadiem iedibināta tradīcija, ka pirmajos Ziemas­svētkos visi sanāk kopā, katrs sagatavojis dzejolīti, kā jau svētkos pienākas. “Bērniem un mazbērniem sava dzīve. Visi ir Latvijā. Meitai blakus ielā māja, varējām pieskriet paauklēt mazbērnus. Cik varam, atbalstām,” teic mamma un vecmāmiņa.

Dzīvot ar garšu

Sarunā Dace vairākkārt uzsver, ka dzīve ir skaista un krāsaina, tikai jādzīvo.”Pietrūkst laika. Nav prieka par katru gadu,” bilst Alfrēds, bet Dace iebilst: “Kad esi pensijā, diena ir par īsu un saproti, ka daudz ko gribi, bet nevari. Bēdāties gan nedrīkst, tas nav uz labu.”    Vienreiz nedēļā viņi iet vingrot, vienreiz dejot balles dejas. “Jādzīvo ar garšu. Varam tūdaliņ tāgadiņ nodejot un nošeikot. Vingrošanas grupā esam ap 20, dejojam 15,” stāsta Alfrēds, bet Dace atgādina, ka dejošana ir saskarsme,   smaids, sarunāšanās un vēl arī iziešana no mājas.

Alfrēds pieiet pie rozēm, rūpīgi apskata: “Būs darbiņš. Kukaiņi sametušies.” Dace pārlaiž skatienu pagalmam, vēl zied jasmīns, dobē sārtojas zemenes. Atbrauks savējie, varēs palutināt.

50 gadi kopā jaunākajām paaudzēm šķiet kā brīnums. “Otrs jāpieņem, kāds ir, jo nepārveidosi,” saka Dace, bet Alfrēds uzsver: “Jāmāk skaitīt līdz desmit, jāmāk pieciest.”