Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Audžuģimene par savu pieredzi

Kristīne Tjarve
11:16
14.01.2020
76
Audzugimene Fotomarta 1

Vēlme parūpēties par bērniem, kuru vecāki ar šo misiju vairs netiek galā, mudina citus pārus uzņemties audžuģimenes lomu.

Cēsīs kopš 2015. gada Ieva un Varis Celitāni – Būmaņi ir audžuģimene. Pavasarī viņi ieguva arī krīzes audžuģimenes statusu. Tagad gatavojas, lai varētu kļūt arī par adoptētājiem.

– Kas mudināja izveidot audžuģimeni?
Ieva: – Pirms abi iepazināmies, jau katram bija doma dzīvot tā, lai vēl kādam palīdzētu. Manam dēlam bija četri gadi un nepieciešama draudzīga kompānija.
Varis: – Aizgājām interesēties Cēsu bāriņtiesā, vai ir iespējas kļūt par viesģimeni, aicinot brīvdienās pie sevis kādu bērnu. Uzzinājām par bērna aprūpes formām, mums ieteica kļūt par audžuģimeni. Ar sievu apspriedāmies un nolēmām spert šo soli.
Ieva: – Vienīgais šķērslis – man tolaik nebija atļautais vecums, bet vīram gan. Līdz ar to drīkstēja pieteikties statusa iegūšanai.
Varis: – Lielākais izaicinājums, lai kļūtu par audžuģimeni, bija atrast piemērotu dzīvesvietu. Mums bija vienistabas dzīvoklis. Pirmajā gadā dzīvokli piešķīra, bet risinājums izrādījās neveiksmīgs. Meklējām citu, jo ir nosacījumi, kas jāievēro, lai uzņemtu bērnus.
Ieva: – Gaidījām arī to, kad Cēsu pusē sāksies mācības topošajām audžuģimenēm. Vēl nebija ģimeņu atbalstu centru, kas piedāvā kursus.

– Ko jums deva kursu zināšanas?
Varis: – Mācībās sapratām savas stiprās un vājās puses, piemēram, vājākā izrādījās zināšanu trūkums ārstniecībā, likumdošanā, disciplinēšanā. Abi vienojāmies, kurš kurā jomā iedziļināsies.
Ieva : – Lielāks izaicinājums bija kursi, lai varētu kļūt par adoptētājiem. Bērniņu, kuru vēlamies adoptēt, audzinājām jau trīs gadus.
Varis: – Ik pēc trīs gadiem audžuģimenēm jādodas profesionālās pilnveides kursos kādā no ārpus ģimeņu atbalsta centriem. Centrs “AIRI vecākiem” ir viena no organizācijām. Kursi izrādījās tuvi realitātei, varējām izmantot, piemēram, zināšanas, kā rīkoties, ja audzināšanā nonāk bērns ar traumatisku pieredzi.
Ieva: – Rudenī apguvām zināšanas par autismu un bērniem ar smagu invaliditāti. Jau vasarā bija iespēja mācībās apgūto pielietot, uzņemot bērnu ģimenē.
Varis: – Satiekas adoptētāji, audžuģimenes, SOS audžu mammas, varam dalīties pieredzē. Kursos, pildot mājas darbus, izlaidām caur atmiņu arī savu bērnību, iegūtās traumas. Tas palīdz izprast bērnus.
Ieva: -Man patīk, ka atbalsta centrā nodarbības notiek ik mēnesi. Varu ne tikai satikt līdzīgi domājošus, arī uzklausīt citas mammas un kopā meklēt risinājumus problēmām, par kurām tikai dzirdu. Pēc tam ir sajūta, ka varēšu kalnus gāzt. Kursi ir arī iziešana no mājām, kur visu laiku esmu mamma.

– Cik ilgi audžubērni pie jums uzturējušies?
Varis: – Īsākais – divas stundas, kamēr bāriņtiesa atrada radiniekus. Bijis arī mēnesis, līdz bērns atgriežas ģimenē vai nokļūst pie aizbildņiem. Būs arī četri gadi, kopš viens no bērniem ir pie mums.
Ieva: – Pirmie ienāca uzreiz trīs bērni. Tas apgrieza dzīvi kājām gaisā, maz gulējām. Lielāks izaicinājums ir tikai tad, kad ģimenē ienāk pusaudzis.
Varis: – Parasti kādu nedēļu pie mums dzīvo mierīgi un tad sāk rādīt radziņus. Vajadzīgs ilgāks laiks, kamēr izdodas vienoties par nosacījumiem ģimenē. Bērns pārbauda mūsu robežas.
Ieva: – Ja ģimenei nepieciešama palīdzība, iesaistām sociālo dienestu un bāriņtiesu. Vienmēr varam rēķināties ar Cēsu Bāriņtiesas atbalstu, tur ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Tagad daudz palīdz arī Valmierā – ģimeņu atbalsta centrs “AIRI vecākiem”.
Varis: – Lielāks izaicinājums, ja atved bērnu, bet par viņu nav nekādas informācijas vai dažreiz tā ir maldīga. Vakaros abi ar sievu apsēžamies, dzeram kafiju un runājam, kas sanācis, kas ne, ko rīt varam mainīt.

– Kā jūsu dēls pieņem citus bērnus?
Ieva: – Viņam bija pieci gadi, kad ienāca pirmie, tos pieņem mierīgi. Esam runājušies, puika pieņem situāciju. Pie mums bijuši jau desmit audžubērni. Kad kādam laiks doties prom, atzīmējam kopā – ar kūku un sarunām. Man tas liekas dabiski, tāpēc viegli pieņemu un palaižu bērnus. Ar bērniņa, kurš pie mums dzīvo ceturto gadu, vecākiem sadarbojamies. Atbalstām pieaugušos, lai viņiem izdodas noturēt ģimeni, lai bērni atgrieztos.

– Jūsu audžuģimenē ir ienācis arī zīdainītis?
Ieva: – Laikam ejot, sapratām, ka esam pieķērušies un gribēsim rūpēties par viņu visu dzīvi. Tāpēc kārtojam adopcijas dokumentus.

– Kā veidojat sadarbību ar bērnu bioloģiskajiem vecākiem, kuri piedzīvo krīzi?
Ieva: – Vieni atsaucas, citi vienkārši klusē, ir arī tādi, kas mums pārmet.
Varis: – Mēdz būt, ka no ģimenes uz laiku izņemtā bērna vecāki stāsta par sevi, bet slēpj kādus faktus. Tad jāprot runāt diplomātiski. Mēs zinām situāciju, jo mums par to tiek dota informācija.
Ieva: – Bieži vecāki pie mums meklē uzticības personu, atbalstu. Sevišķi, kad citur viņus vairāk nosoda, nekā palīdz piecelties pēc kļūdām. Tad aicinām tikties, sadarboties. Viņus atbalstām. Bijis arī tā, ka bērns vairs nevēlas uzturēt saikni ar vecākiem, kaut mudinām.

– Kā pašu vecāki pieņēma jūsu izvēli kļūt par audžuģimeni?
Varis: – Mamma no paša sākuma atbalstīja. Bija draugi, kuri sākumā nosodīja, ka pieņemam svešus bērnus, un draugi, kuri uzslavēja. Darbā kolēģi ir paslavējuši.
Ieva: – Sākumā mamma bija skeptiska, jo nezināja, ko tas nozīmēs, bet tagad ļoti atbalsta.
Varis: – Vecāki mums ļoti palīdzēja, kad nolēmām iegādāties māju kuplajai ģimenei.
Ieva: – Mana krustmāte ir audžu mamma ar 19 gadu pieredzi, varu lūgt viņai padomu.

– Kas pamudināja kļūt arī par krīzes audžuģimeni?
Ieva: – Pēc jaunākā audžubērna kopšanas atvaļinājuma, atgriežoties darbā, maiņu darbs parādīja, ka bērniem trūkst manas uzmanības. Viņi nemācījās, pēc skolas klaiņoja. Darbā aizvien domāju, kas notiek mājās. Tad arī ar vīru izlēmām. Nu man ir iespēja būt pilna laika mammai.
Varis: – Pie mums nāk arī interesēties, kā kļūt par audžuģimeni, es izstāstu. Tiem, kuri vēlas mēģināt, piedāvāju paviesoties un reizē pieskatīt mūsu bērnus.
Ieva: – Uzskatu, ja cilvēki vērtē, ka tas nav domāts viņiem, tad nevajag kļūt par audžuģimeni. Lielākais izaicinājums, ka bērniņu var ievest tūlīt, kā piezvana. Audžuģimenes vecākiem nākas risināt krīzes situācijas. Mācības par bērnu traumatisko pieredzi un kā rīkoties, ja atved slimu bērnu, ir noderējušas. Kopš vasaras bijuši jau trīs šādi bērni.
Varis: – Esam viena no pirmajām krīzes audžuģimenēm Latvijā. Esam liela ģimene, mums ir arī priekšrocības, kādas piešķir daudzbērnu ģimenei.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
7

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
271

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
20

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
19

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
27
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
11
5
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
27
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
25
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
64
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi