Dzīvojam tik tuvu, bet esam tik atšķirīgi. Tā saka daudzi, kas paviesojušies tepat kaimiņu zemē – Igaunijā, baudījuši Tallinas viesmīlību un iepazinuši igauņu kultūru.
Abu valstu vēsturē velkamas paralēles, esam pārdzīvojuši tik daudz kopīga, taču esam kļuvuši tik dažādi. Par to vēlreiz pārliecinājos, pagājušajā nedēļā viesojoties Tallinā. Jau iebraucot Igaunijā, apkārtnes sakārtotība atšķīrās no tā, ko redzam Latvijā, jau drīz pēc robežas šķērsošanas varēja saprast, ka esam ārzemēs. Par to, ka igauņi spēj rūpēties par ceļiem, ielām un citu infrastruktūru, jau runāts vairākkārt, to vairs pat pieminēt nav vērts. Tallinā vispirms devāmies iepazīt pilsētas noskaņu. Ielās satiktie igauņi visi kā viens ir lepni par sevi, savu valsti. Viņi lepojas ar ikvienu lietu, kas Igaunijas vārdu nes pasaulē. Viņiem vienkārši patīk, ka ar kaut ko ir iespējams paspīdēt ārzemēs. Jāuzslavē arī igauņu pārsteidzoši augstais angļu valodas līmenis, jo visi satiktie pilnīgi brīvi runāja angliski. Protams, tā varēja būt sakritība. Taču kopumā sadzīvē Tallinā angliski varēja sarunāties daudz biežāk nekā Latvijā. Tam par iemeslu varētu būt igauņu atšķirīgie televīzijas skatīšanās paradumi. Jau kopš neatkarības atgūšanas Igaunijas televīzija ir lēmusi par labu tam, ka ārzemju filmas, raidījumi un seriāli tiek televīzijā pārraidīti oriģinālvalodā. Filmas neierunā igauniski, tās iespējams skatīties vienīgi angliski, igauniski ir vien subtitri. Tas nācis par labu ne tikai bērniem, kas apgūst valodu skolā, bet arī pieaugušajiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas svešvalodu ikdienā bieži neizmanto, taču iemācās to, skatoties pārraides angliski. Tallinas vecpilsēta ir kā viduslaiku pērle, kurai apvijusies mūsdienīgā, industriālā pilsēta ar augstajām celtnēm, rūpnieciskajiem rajoniem, veikaliem un neskaitāmām izklaides vietām. Pērlei pa vidu ir augstākā ēka – 123 metri – Tallinā – Olevistes baznīca, ka labi redzama no dažādām pilsētas vietām. Otra augstākā celtne, ko bieži sauc par Tallinas dvīņu torņiem, ir 117 metru augstā Swissōtel viesnīca. Vecpilsētā ir īpaša vieta, no kuras redzama Tallinas panorāma. Visas augsto celtņu spicītes lien laukā no plašās pilsētas. Īpaši jauki panorāmu skatīties naktī, kad iedegtas laternas. Staigājot pa vecpilsētu, ir saprotams, kāpēc tā iekļauta UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā, jo ir sajūta, ka tiešām esi atgriezies viduslaikos. Ļoti labi arhitektūrā un vides objektos saglabāta tā laika noskaņa, kas citās Latvijai tuvākajās Eiropas galvaspilsētās bieži vien pazaudēta. Baznīcas, sabiedriskās ēkas saglabātas sākotnējā izskatā, pie dzīvojamām mājām, tirgoņu namiem ir klētis un noliktavas kā viduslaikos. Domāju, patīkamāk vecpilsētā viesoties būtu vasaras vidū, kad šeit notiek viduslaiku festivāls, tad noteikti īpašo gaisotni iespējams izjust daudz labāk.
Interesanti bija uzzināt, ka viens no teicieniem, ko igauņi bieži vien lieto ikdienā, ir „Laiks būtu labs, ja vien Dievs nebūtu latvietis!”. Parasti igauņi šo teicienu mēdz lietot gadījumos, kad Igaunijā līst lietus un ir pavisam nejauks laiks. Igauņi gan, protams, šo teicienu vairāk saka brīžos, kad kaut kas nav izdevies, taču katrā jokā jau ir sava daļa taisnības. Jāsaka, ka ikdienā igauņi mūs piemin ne vienu reizi vien, slavējot un sakot, ka Dievs ir latvietis. Un taisnība vien viņiem būs, jo arī mums taču ir, ar ko lepoties. Viesojoties pie kaimiņiem, sapratu, ka nemaz nav tālu jābrauc, lai justos kā citā pasaulē ārpus Latvijas un sajustu kaut nelielu, bet tomēr ceļojuma garšu. Iespējams, pienākot siltajam laikam, manā kalendārā jau būs ierakstīts – brīvdienas Tallinā. Zane Ieviņa
Komentāri