Atpūta Turcijā ir neparasti populāra. Turp brauc tūristi no visas pasaules, arī Latvijas iedzīvotāji ir ļoti iecienījuši Turcijas kūrortus. Šī valsts ir savdabīgs tilts starp Austrumiem un Rietumiem, kur tiekas senatne ar mūsdienām, nacionālais kolorīts un modernisms – tas viss padara Turciju pievilcīgu atpūtai.
Agijai Kilipai ar draugu Mārtiņu Jansonu šis bija pirmais Turcijas apmeklējums. Abi jaunieši paši izplānojuši ceļojumu, jo, pateicoties internetam, mūsdienās iespējams uzzināt, kurā viesnīcā vislabāk un par saprātīgu cenu apmesties, kā arī atrast vietas, kuras apmeklēt.
Nedēļu pirms jauniešu izlidošanas pasauli satricināja ziņa, ka Turcijā noticis terorakts, tāpēc tuvinieki gribējuši jauniešus atturēt no lidojuma, taču Agija mierinājusi mammu, ka gan jau viss būs kārtībā, un nosolījusies katru dienu sūtīt kādu bildi par apliecinājumu skaistām, miermīlīgām brīvdienām. “Šis bija mans pirmais lidojums, tāpēc izjutu nelielu satraukumu, taču triju stundu garajā lidojumā iesnaudos. Neomulīgi bija, kad lidojām pāri Ukrainai, taču viss aizritēja bez starpgadījumiem,” stāsta Agija.
Galā nonākuši, viņi izsauca taksometru un parādīja adresi, kurp doties: “Bijām rezervējuši hostelīti par saprātīgu cenu Antālijas vecpilsētas daļā, kur līdz pludmalei bija nieka 500 metru. Brauciens no lidostas attāluma ziņā bija tikai 15 kilometri, taču tajā pusstundā es piedzīvoju asākās izjūtas. Pie mums uz ielām nav tāda haosa, tādas kņadas. Divu joslu vietā brauktuvē ir četras. Automašīnas drāžas nenormālā ātrumā, pa vidu mopēdisti, zirgu pajūgi un cilvēki-visi taurē, taču viens otru saprot. Pa to laiku, kamēr bijām tur, redzējām tikai vienu avāriju un to pašu tādu nebūtisku,” stāsta meitene.
Jauniešus pārsteidza turku laipnība un ieinteresētība. Šķitis, ka viņi neuzspēlē, bet no tiesas interesējas, no kurienes viņi ieradušies un cik ilgi plāno tur uzturēties: “Daži jautājumi bija mums nepieņemami personiski. Viņi vaicāja, kā iepazināmies, cik ilgi jau esam kopā, taču mēs respektējām tās valsts kultūru un mentalitāti, tāpēc pieņēmām viņus tādus, kādi viņi bija. Sākotnēji bijām plānojuši pavadīt tikai sešas dienas Turcijā, bet, tā kā nesenais terorakts bija nobiedējis tūristus, mums tūroperators par to pašu naudu piedāvāja palikt deviņas dienas. To arī izmantojām,” stāsta jauniete.
Taujāta par nemiera un piesardzības pazīmēm, viņa rausta plecus un teic, ka kūrortpilsētā nekas par to neesot liecinājis. Uz ielām viss bijis mierīgi un dzīve kūsāt kūsājusi: “Viens gan likās uzkrītoši, nekur nemanīja krievus. Mums stāstīja, ka tas esot ļoti iecienīts krievu kūrorts, taču mēs vairāk satikām vācu ģimenes, amerikāņus, kanādiešus un musulmaņu ģimenes, taču krievu bija ļoti maz.”
Pēc jauniešu domām, esot Turcijā, grēks visu dienu pavadīt, zvilnot pludmalē, jo arī par to bijis jāmaksā, tāpēc viņi daudz labprātāk devušies izpētīt izslavētākās apskates vietas. Viena no tādām bijusi 300 kilometrus attālā, bet teiksmainā Pamukkali, kur kopš izseniem laikiem avoti skalo virszemē kaļķi. Jau romiešu laikos šis kalns ticis izmantots kā kūrorts ar termām, viesnīcām un sanatorijām. “Tad nu mums par pārsteigumu šeit krievu netrūka,” smejas Agija, bilstot, ka žilbinošais baltums un skaistie pakalnā izveidojušies baseini vilināt vilina visus, kas vēlas saglabāt jaunību.
Kad šķitis, ka viss jau apgūts, palicis vēl izslavētais turku tirgus. Pat viszinošākajiem un pieredzējušākajiem pircējiem Antālijai ir ko piedāvāt. “Iepērkoties tirgū, iespējams iegādāties izcilas kvalitātes zelta, sudraba un ādas izstrādājumus. To cenas ir ievērojami zemākas nekā citviet ārzemēs, taču jāmāk kaulēties. Jau pirms došanās bijām uzzinājuši, ka pirkšana jāsāk, nosaucot puscenu. Ja pārdevējs turpina kaulēšanos, viss kārtībā, bet, ja tirgotājs klusē, pagriež muguru, tad labāk taisies ka tiec, jo tu viņu esi aizvainojis,” stāsta jaunieši. “Ielas un tirgus plači ir pilni ar tirgotājiem, kas piedāvā sulīgus augļus un svaigus dārzeņus. Diemžēl tirgus ielu fotografēt bija aizliegts, taču neko līdzīgu nekur neesmu redzējusi. Traucējoša likās viņu uzbāzība. Pārdevēji tevi velk gandrīz aiz rokas, uzdod jautājumus, cienā ar tēju. Mūs vilināja ar dažāda veida aromātiskām garšvielām un tējām, saldumiem. Kaut ko jau arī nopirkām, tukšā neatbraucām,” tā Agija.
Vaicāta par ēdienu, viņa saka, ka Antālija ir diezgan eiropeiska, tur var atrast “MacDonaldu”, “Burgerkingu” un citas ātrās ēstuves, taču: “Lai vai kādu ēdienu pasūti, visur līdzi dod rīsus. Mārtiņš pasūtīja frī kartupeļus ar vistu un zaļumiem, bet blakus kartupeļiem pielikti rīsi, un tas atkārtojās visu laiku” .
Neizskaidrojama šķitusi turku mīlestība pret kaķiem, jo atsevišķās pilsētas zonās esot izvietotas speciālas zīmes – līdzīgas kā pie mums, tās, uz kurām uzzīmēti brieži, tikai tur brieža vietā kaķi. “Bet zem zīmes uzrakstīts lūgums kaķus pabarot. Mēs, būdami žēlsirdīgi, ar grūtībām tuvējos veikalos atradām kaķu barību, tomēr vienu veikaliņu uzgājām, taču tajā viena neliela kaķu konservu kārbiņa maksāja trīs eiro. Tā bija tīrākā krāpšana,” domā meitene, taču pirkumu nenožēlo.
Īstā dzīve Antālijā sākoties pēc saulrieta, bet no rīta viss esot kā pamiris: “Turki ilgi guļ. Veikalus atver vēlu, tāpēc čaklākie ir tūristi, kas staigā uz pludmali. Jāteic, ka salīdzinājumā ar Latviju Antālija un pārējās pilsētiņas, kurās viesojāmies, bija ļoti cūcīgas. Tur par tīrību neviens nerūpējas. Arī āra kafejnīcās pa zemi mētājas viss, kas nokritis vai ko atnesis vējš. Izēsti burgeru papīri, limonādes turzas…tas nevienu neuztrauc.”
Abi jaunieši saka – ja rastos izdevība, Turcijā atgrieztos, vienīgi izvēlētos nakšņot dažādās vietās, lai vairāk apceļotu zemi. Šoreiz viņiem bija tikai viena bāzes vieta, taču viņi apgalvo, ka deviņas dienas trokšņainajā un košumu ņirbošajā Antālijā ir vairāk nekā pietiekami.
Komentāri