Par katru valsti mums izveidojies zināms stereotips, bet gadās, ka, nonākot konkrētajā vietā, redzētais nesaskan ar to. To piedzīvoja arī cēsniece Ineta Krūmiņa, viesojoties Japānā. Viņa ir Starptautiskās nevalstiskās organizācijas “Y`s Men International” Eiropas reģionālā vadītāja, un šis amats lika doties uz konferenci Japānā. Par šo pasākumu būtu atsevišķs stāsts, bet šoreiz par Japānas jaunatklāšanu.
“Uzreiz jāsaka, tas nebija klasiskais ceļojums ar braukāšanu pa pilsētām,” norāda Ineta. “Pirmām kārtām tas bija darbs, no Japānas redzēju tikai divas pilsētas – Osaku un Kioto. Pie tam Osakā – tikai lidostu. Kioto ir vēsturiska pilsēta, vairāk nekā tūkstoš gadus bijusi Japānas galvaspilsēta un imperatora rezidence. Tā ir tempļu un svētnīcu zeme, bet nav tā modernā Japāna, ko biju gaidījusi.”
Toties pirmais iespaids gūts, un tas bijis izteikti pozitīvs. Atmiņā palikuši cilvēki, viņu milzīgā cieņa pret otru. Ja kāds japānis otram kaut ko pasniedz, to vienmēr dara ar abām rokām. Pat viesnīcā numuriņa atslēgu pasniedz ar abām rokām.
“Tas likās tik sirsnīgi,” stāsta Ineta. “Viņi ir ļoti laipni, izpalīdzīgi. To piedzīvoju jau lidostā. Gāju ārā no lidostas, izgājusi kontroles, lai dotos uz autobusu, pamanīju, ka kaut kur ielidošanas zonā esmu atstājusi somu ar datoru. Čemodānu atstāju turpat ārā, zināju, ka tas būs drošība, jo šajā valstī ir viszemākais kriminālais līmenis. Piegāju pie darbinieces, izstāstīju savu problēmu, un viņi uzreiz metās man palīgā. Viena pat skrēja līdzi, izveda visur cauri, un somu ātri atradām. Kāds jau to bija pamanījis un nodevis drošības dienesta darbiniekiem. Kad atgriezos autobusa pieturā, čemodāns, protams, mani gaidīja.”
Viesnīca bijusi blakus milzīgam parkam 63,2 kvadrātkilometru platībā, kurā atrodas imperatora pils. Tā nav grandioza būve, kādu iedomājamies pili, bet samērā zema celtne ar Japānai raksturīgajiem locītajiem jumtiem. Kito kopumā esot zema pilsēta, bez mūsdienīgiem debesskrāpjiem. Vienīgā milzīgā ēka – autoosta – 11 stāvos, ar lieliem veikaliem, eskalatoriem, ar skatu laukumu un gaisa dārzu uz jumta.
Atceroties kimono demonstrējumus Cēsīs, jautāju, vai pilsētas ielās japāņi staigā nacionālajos tērpos. I. Krūmiņa stāsta, ka staigājot, esot pat speciāli restorāni, kur dod 50 procentu atlaidi klientam, kurš atnācis nacionālajā tērpā: “Viņi grib to popularizēt, jo Japāna ļoti vērsta uz tūristiem. Pilsētā ir arī geišu jeb, kā viņi saka, – geiko rajons, kur kimono tērptas sievietes sastopamas vairāk. Mums bija iespēja tikties ar viņām konferences laikā. Kādā pārtraukumā sniedza deju paraugdemonstrējumus, pēc tam nāca ar mums parunāties. Varējām tuvumā izpētīt, kā veidotas frizūras, kā nokrāsotas sejas, uzzināt dažādas nianses. Piemēram, ka tās, kurām nav 15 gadu, ir maiko dejotājas, pēc šī vecuma sasniegšanas kļūst par geiko jeb geišu, kas nozīmē, ka viņa jau pieaugusi, izgājusi mācības. Atšķirība arī tajā, ka geišas krāso abas lūpas, kamēr maiko dejotāja – tikai apakšlūpu. Arī kimono ir dažādi, katrai niansei sava nozīme, katram reģionam raksturīgas iezīmes.”
Ineta stāsta, ka arī pašai bijusi iespēja ietērpties kimono: “Tas bija ļoti interesants pasākums. Bija dažādu krāsu kimono, varējām izvēlēties sev atbilstošāko. Japānietes mūs saģērba, pareizāk sakot, stingri satina šajā apģērbā. Jutos tajā labi, tikai paiet grūti, varēju vien tipināt maziem solīšiem. Iedeva arī kurpes, frizūras pašas pacēlām augšā, lai būtu kā japānietēm. Tad vispirms katrai nācās uztaisīt savu kūciņu, kas bija ļoti interesants process, pēc tam tējas ceremonijā parādīja, kā top zaļā tēja. Arī tas ļoti interesanti, ar daudzām darbībām, ko saprot tikai viņi. Pieļauju, ka ikdienā mājās japāņi tā tēju negatavo, tas tiek saglabāts kā kultūras mantojums. Jāteic, ka tēja nemaz neatgādināja zaļo tēju, ko dzeram mēs, tāda izteikti zaļa, putojoša.”
Ineta stāsta par lielo tīrību, kas pārsteigusi visa brauciena laikā. Pārsteidzošākais – šo dienu laikā neredzējusi nevienu mušu, pat tirgū ne. Arī ielās tīrība, nekas nekur nemētājas.
“Mūsu grupā bija cilvēks, kurš trīs gadus strādājis Japānā vēstniecībā un ļoti ietekmējies no vietējās kultūras, arī kārtības. Kādas pastaigas laikā, kad skatījāmies daudzos tempļus, pamanīju, kā viņš paņēma kāda tūrista atstātu pudeli un nesa uz atkritumu urnu. Tiesa, to urnu tur nav daudz, visi visu nes līdzi. Tur neviens neko zemē neatstāj. Teikšu, ka sajutos jocīgi, jo biju tai pudelei pagājusi garām,” stāsta Ineta.
Atmiņā palikusi arī viņu ēšanas kultūra. Japāņi ēdot maz, neesot redzējusi nevienu resnu cilvēku. Porciju apjoms labi bijis redzams gan pusdienu kastītēs, gan svētku vakariņās. Vispirms maziņa uzkoda jeb starterītis, tad zupa jeb buljons krūzītē, kādā mēs espresso kafiju dzeram, arī pamatēdienā tikai viens zivs gabaliņš ar pārliktiem sparģeļiem un minimāla kūka desertā. Lai arī porcijas mazas, vienmēr pieticis un bads nekad nav justs.
“Mūs uzaicināja uz īstu japāņu restorānu, kurā ieejot uzreiz bija jānovelk kurpes. Tad ar basām kājām jāiet pie galda. Grīda polsterēta, jo uz tās arī pie galda jāsēž, kājas ieliekot tādā kā bedrē zem galda. Tur nesa visādas ēdamlietas, no katras pavisam nedaudz, bet beigās bijām pārēdušās. Nogaršoju arī jēlas zivis un garneles, jo viņiem tas cieņā, un jāteic, nebija nemaz tik traki. Noslēgumā kūciņas, pēc izskata kā mūsu vecrīgas, bet iekšā – saldējums. Teikšu atklāti, ka mūsu deserti un kūciņas ir garšīgāki.”
Kā jau minēts, iespaids par šo Uzlecošās saules zemi Inetai palicis ļoti pozitīvs, un tagad esot vēlme redzēt arī moderno Japānu.
Komentāri