Ar skatu uz sevi ārēji un iekšēji

Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze saņēma Latvijas Ārstu biedrības titulu “Gada funkcionālais speciālists”. Ik gadu biedrība dažādās nominācijās pasniedz balvas Latvijas labākajiem mediķiem.

Fizioterapeite savā profesijā strādā 19 gadus. Māra Krūze vada individuālās nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem, bet lielākoties bērniem – no zīdainīšiem līdz pusaudžiem. Viņai vistuvākā ir neiroloģija, kas ietver darbu ar bērniem ar iedzimtiem attīstības traucējumiem. Tāpat darbs norit ar pieaugušajiem, strādājot pēc traumām, operācijām vai ar veselības sarežģījumiem. Ir vadītas arī grupas fizioterapijā pensionāru, kā arī invalīdu biedrībā.

-Kādas ir sajūtas, saņemot šādu novērtējumu?

-Balva nāca negaidīti, radot mulsumu. Esmu tiešām aizrāvusies ar profesiju, mīlu darbu, rezultātu, ko varu sasniegt, kopbūtni ar cilvēkiem. Man ļoti patīk ķermeņa procesu izzināšana, cēloņsakarību noskaidrošana. Do­mā­ju, šī aizrautība paķer līdzi arī cilvēkus, kuri nāk pie manis kā fizioterapeites. Bet tieši tikpat aizrautīgi ir arī kolēģi, manuprāt, ikviens būtu pelnījis šo balvu.

Kad pirmais mulsums pārgāja, bija daudz emociju – prieks, pagodinājums, arī milzīga pateicība, un nevar aprakstīt sajūtu, kad dzirdi labus vārdus, kas ceļ spārnos. Novēlu katram piedzīvot tādu mirkli, izjust labestību, sirsnību un atbalstu. Mums vajadzētu iespējami biežāk teikt otram labus vārdus, kas raisa prieku. Es savā darbā cenšos pacientu orientēt pozitīvi, uzsvērt to, kas viņam veicas. Ja viņš savai varēšanai notic, tad arī viss izdodas.

-Pie fizioterapeita cilvēki visbiežāk nonāk, kad pasliktinājies veselības stāvoklis.

-Jā, dzīvoju starp sūdzībām. Tāds arī ir mans jautājums katram– kāpēc esat pie fizioterapeita un kādas ir jūsu sūdzības. Cil­vēkiem vajag izteikt un vajag, ka kāds uzklausa. Kad viņš izteicis sāpi, ir gatavs iet uz risinājumu. Es ticu, ka dziedinu nevis es, fizioterapeite, bet cilvēks dziedina sevi pats. Mums tikai ir jāiemācās atrast atslēgas, kas palīdzēs dziedināšanās procesam virzīties uz priekšu. Fizioterapeita darbā nemitīgi ir ātri jādomā un arī jāpieņem lēmumi par atbilstošāko terapiju.

Jāteic gan, ka reizēm problēmu nevar atrisināt ar piecām fizioterapijas reizēm, vajadzīgs ilgāks laiks. Fizioterapeits nav brīnumdaris, bet padomdevējs. Brīnumu var paveikt pats cilvēks.

Es strādāju ar ļoti dažādām cilvēku grupām, pie manis nonāk gan cilvēki ar veselības problēmām, kad vajadzīgs steidzams risinājums, gan arī profilaktiski, piemēram, ja darbs ir ar zīdainīšiem. Lielākiem bērniem redzu, ka nepareizā stāja vai gaita ir pārņemta no vecākiem, jo bērni jau aug atdarinot. Tāpēc svarīgi, ka vecāki ne tikai bērnu atved uz fizioterapiju, bet arī paši izglītojas.

Domāju, vienmēr bijuši, ir un būs cilvēki, kuri par veselību domā laikus, un ir tādi, kas domā tad, kad sasniegta galējā robeža. Mani, piemēram, kustēties visvairāk iedvesmo cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, paraolimpiskie sportisti, kuri dara pāri robežām, kad vesels cilvēks pat reizēm nevar aptvert, kā to var izdarīt, piemēram, kā neredzīgais var spēlēt futbolu. Cilvēka spēja pielāgoties apstākļiem, kad neiespējamais kļūst iespējams, ir mana iedvesma.

-Vai ir kādu profesiju pārstāvji, kuri biežāk apmeklē fizioterapeitu?

-Manā kabinetā ir bijuši ļoti dažādu profesiju pārstāvji, bet simptomi viņiem ir ļoti līdzīgi. Tāpēc nevaram korelēt profesiju ar slimību. Jautājums, ko cilvēks izvēlas darīt pēc darba. Ja darbā visu dienu jāsēž, jautājums, vai viņš trenē ķermeni tā, lai nosēdēt būtu vieglāk, vai piedomā par pozu, kurā sēž.

Neatkarīgi no darba apstākļiem katram cilvēkam nedēļā ir vajadzīga 150 līdz 300 minūšu aerobā slodze atkarībā no darbību intensitātes, saka Pasaules Veselī­bas organizācija. Var staigāt, skriet, peldēt, braukt ar velosipēdu. Protams, tas ir jāpielāgo vecumam – no 18 līdz 65 gadiem. Bet runa nav vienkārši par lēnu pastaigu, desmit tūkstošu soļu nostaigāšanu. Jāskatās, ko sirsniņa pastaigas laikā dara, vai tā tiek trenēta.
Turklāt vēl divas līdz četras reizes nedēļā ir jāpilda spēka vingrinājumi ar savu svaru – ir jāspēj pumpēties, ir jāspēj pietupties. Bērni ir dabiski kustīgi, viņi ir tik aizņemti, ka viņiem pat nav laika paēst. Pieaugušie dara otrādāk – nekustas, bet ēd.

Tāpat jāsaprot, ka ķermenis nav tikai bioloģisks – dzimums, vecums, svars, garums, ģenētiskā informācija. Ķermeni veido arī psiholoģiskais un sociālais aspekts: kādas ir attiecības ar apkārtējiem, vai vide ir atbalstoša vai otrādi. Fizioterapeiti vērtē trīs faktorus, kas veido cilvēku: bioloģiskais ķermenis, psiholoģiskais – emocijas un jūtas – kopā ar sociālo pieredzi.

-Un kā ir ar pilsētniekiem un lauciniekiem?

-Mana pieredze rāda, ka laucinieki ir rūdītāki. Viņi iet un dara, jo ir jādara.
Bet jāteic, ka nu jau pilsētas vide ir tāda, kas arī motivē darīt. Ir taču interesanti aiziet uz sporta klubu, cilāt svarus. Cēsīs tas ir mazāk izteikts, bet Rīgā ļoti populāri darboties sporta klubā, tikties ar citiem. Pilsētniekiem vienmēr izskats ir bijis ļoti svarīgs. Un tas ir saistīts ar kustībām. Pilsētnieki ir galvenie, kuri piedalās skrējienos, velobraucienos. Jāteic,tieši viņi izvēlas ekstrēmi smagos sporta veidus. Nevienam lauku cilvēkam nav tam laika, viņam ir daudz darba savā sētā.

-Fizioterapeitam ir darbs ar ļoti dažādiem cilvēkiem – pozitīviem un čīkstētājiem. Vai katru dienu uz darbu var iet ar prieku?

-Lai cik vakarā būtu piekususi, uz darbu tiešām eju ar prieku. Zinu, vienmēr būs kas jauns, interesants. Protams, reizēm ir arī grūti. Visgrūtāk man ir ar cilvēkiem, kas ienāk uzbrūkošā pozīcijā. Kad nonākam līdz vienlīdzīgai sarunai, varam darboties.

Dažkārt ir grūti, ja neizdodas sasniegt terapijas mērķi, jo  nevar taču izsekot līdzi tam, ko pacients dara pēc fizioterapeita apmeklējuma. Un dažkārt redzu fizioloģiskus uzlabojumus, bet psiholoģiski cilvēkam arvien viss ir slikti. Tad ir jāstrādā ar psiholoģisko faktoru.
Ja jūtu, ka enerģijas atdots par daudz, mācos enerģijas apmaiņu – pacientam ne tikai dodu, bet arī saņemu no viņa. Tomēr, ja vakarā esmu nogurusi, saprotu, ka ģimene nav vainīga, mācos uzkrāto mājās neizlikt. Vakaros eju ārā – pastaigājos, skrienu vai vingroju. Tā atjaunojos. Vienmēr veltu laiku gan ģimenei, gan stundai aktīvai atpūtai. Un, lai gan skriešana man ir izaicinājums, tā sajūta, ka grūtības esmu pārvarējusi, patīk.

-Vai arī bērniem ielikta mīlestību uz kustību?

-Abas meitas darbojas kolektīvos, kas prasa kustības. Vecākā dejo tautiskās dejas, jaunākā spēlē basketbolu. Bērni, protams, neredz mani kā fizioterapeitu, bet kā mammu. Un mammu jau neklausa. Es tomēr piekoriģēju sēdēšanas pozīciju, meitas smejoties saka, vai varu neskatīties, kā viņas sēž. Bet ar savu piemēru rādu, cik brīnišķīgi ir izkustēties, ceru, viņas to pārņems.

Šogad Ēnu dienā mani ēnoja pašas astoņpadsmitgadīgā meita. Un pēc tam teica tik jaukus vārdus – mammu, man šī diena tik ļoti patika un tik ātri pagāja laiks. Tā ir vēl viena balva, ko jūtos saņēmusi. Savukārt jaunākā meita, kad uzzināja par nomināciju balvai, mājās teica: “Es ar tevi tā lepojos! Tu esi labākā fizioterapeite Cēsīs.” Kad redzēju, cik svarīgs manējiem ir mammas darbs, bija jāraud.

-Jums patīk iedziļināties ķermeņa uzbūvē, tā darbībā. Vai sniegtās zināšanas ir atklājums arī pacientiem?

-Katru dienu. Vienmēr par darbībām stāstu un tās rādu tā, lai cilvēks redz, saprot un sajūt. Mēdzu teikt, ka katram ir jāiemācās uz sevi paskatīties ar divām acīm – vienu, kas ir vērsta uz āru, un otru – uz iekšu. Lai varētu iekšējo aci uztrenēt, cilvēkam ir jāapzinās, ko viņš dara, kā kustas, kā ķermenis darbojas. Ir cilvēki, kuri nezina, kur viņiem ir gūžas locītava. Viņi veic kustību, bet nesaprot, ko tieši dara. Tāpat sēdēšana ar taisnu muguru, kā katrs to saprot. Sēdēt taisni vajag, saglabājot mugurkaula dabiskos izliekumus.

Apzinātība mums vairāk sais­tās ar psihi. Bet ir jāapzinās arī ķermenis. Vērtīgākie kursi, ko esmu apmeklējusi, ir tieši par ķermeņa apzinātības terapiju. Tas man bija lūzuma punkts fizioterapijā, jo sapratu, ka vajag mazāk kontrolēt, vairāk iepazīt un apzināt. Un, kad esmu iepazinusi, varu vadīt, nevis kontrolēt. Ķermenis mierīgi spēj darboties pats. Mums ir jāstrādā, un ķermenis mēģina apzināt, kā mums palīdzēt šo darbu izdarīt, kā katram skriemelim un muskulim jādarbojas, lai noturētu vajadzīgo pozīciju. Tiklīdz cilvēks sasprindzinās, tiek saspiesti asinsvadi, traucēta asinsrite un sākas problēmas, parādās sāpes.

-Ko nozīmē sāpes?

-Es pacientiem saku, ka sāpes ir kā sarkanā lampiņa automašīnas panelī. Tās nedrīkst ignorēt. Sāpes jāprot nosaukt, jāsaprot, kur tās atrodas, cik tās ir stipras, kas tās pastiprina, kas pamazina, cik ilgi dzīvo ar šīm sāpēm. Sāpju sajūtu var ietekmēt pieredze un atmiņa. Piemēram, cilvēks pirms 20 gadiem lauzis kāju, viņam liekas, ka sāp tāpēc, bet, izrādās, ierobežojums ir citā vietā. Arī hroniskām muguras sāpēm iemesli var būt ļoti atšķirīgi. Tas var būt darbs, kas nepatīk, vai sarežģījumi attiecībās, kas psiholoģiski rada sāpes mugurā. Bet šīs sāpes nav ārstējamas pie fizioterapeita.

Arī mans moto ir, ka nav jāmaina lietas, bet ir jāmaina attieksme. Tas man ir ļoti daudz palīdzējis.