Ar porcelāna auskariempie porcelāna tējas tases

Piebalgas porcelāna fabrikā darbs dzen darbu – top jauni produkti, tiek atjaunoti pārdotie krājumi un dzimst idejas tālākai nākotnei. Šīs vietas dibinātājs mākslinieks Jānis Ronis atklāj, ka Ziemassvēt­kiem meistari beidzot nobrieduši piedāvāt plašu auskaru klāstu, taču vienlaikus atzīst – pircēju iemīļotākā produkcija aizvien esot krūzes.

“Druvas” viesošanās reizē fabrikā tiek apstrādāti jau gatavie trauki, cītīgi top pēc pasūtījuma veidotie tējas sietiņi un vienas telpas stūrī var manīt galveno izejvielu – no Lielbri­tānijas iegādāto kaula porcelāna masu.

Darbs šeit neapstājas ne mir­kli, un idejas jauniem darinājumiem nāk pašas pakaļ, atliek vien tās realizēt. J. Ronis izrāda jau tapušos porcelāna auskarus – baltus un apgleznotus -, vienlaikus atzīstot, šāda produkta izstrāde prasījusi    laiku un uzņēmību. Pēc mākslinieka teiktā, ideja bijusi jau ļoti sen, taču tad nav bijis gana laika ieguldīties, tad aizkavējušās dažādas obligātās procedūras, piemēram, zelta un sudraba kājiņu saskaņošana ar Latvijas Proves biroju.

Pirmie auskaru modeļi izgatavoti pirms gadiem četriem, izmēģinājumam izmantots paš­valdības atbalsts. J. Ronis arī pastāsta, ka auskari ir labs papildinājums klasiskajai uzņēmuma produkcijai traukiem, jo neprasa papildu apdedzināšanas izmaksas. Mazos izstrādājumus var ievietot krāsnī reizē ar krūzēm, vāzēm un citām lielākām lietām. Taču pēcāk atkal viss apstājies pie detaļu izstrādes. Ta­gad uzņēmums ticis galā ar visām formalitātēm, un nelielā apjomā pat sākts pārdot šīs Lat­vijas tirgum ne tik tipiskās rotaslietas, taču iziet ar piedāvājumu lielākā apjomā cer šajos Zie­massvētkos – gan paspēt saražot lielāku krājumu, gan arī sagatavot pielāgotas kastītes skaistākam dāvanas noformējumam.

J. Ronis pastāsta, ka sākumā esot bijusi doma gatavot vēl citas porcelāna rotaslietas, bet process izvērties tik laikietilpīgs, ka pagaidām šī ideja atlikta.

Fabrikā jau ierasti pirmssvētku laikā ir lielāks darba temps, īpaši pirms    Ziemassvētkiem. Tiek gan izpildīti pasūtījumi, gan īstenoti pašu plāni sagatavot pietiekamu apjomu tirdzniecībai. J. Ronis pastāsta, ka lielākais pieprasījums joprojām ir tradicionālajai porcelāna produkcijai traukiem – gan jau pazīstamajām formām, gan jauna dizaina piedāvājumam. Taujāts par pircēju izvēlēm kopumā visa gada garumā, mākslinieks atzīst – joprojām visvairāk pērk baltās krūzes, ļoti iecienīti esot trauki ar ūdensrozes emblēmu – Piebalgas simbolu. Par nupat aizvadītajiem valsts proklamēšanas svētkiem meistars teic, ka katru gadu kaut kas tiekot nopirkts ar valstiskajiem simboliem, tomēr tas neesot liels apjoms. Viņš pieļauj un atzīstas, ka ir domājis – vajadzētu paplašināt, dažādot šo piedāvājumu. “Par to mēs domājam un vēl pieliksim spēkus,” apņēmīgi pauž Piebalgas porcelāna fabrikas vadītājs, parādot paša lielāko prieku – Tālavas taurētāja tauri no porcelāna.

Ražotnē izgatavo arī īpaša dizaina produkciju gan vietējiem, gan citu valstu pasūtītājiem. Tā, piemēram, tapuši elementi lampām viesnīcu ēkām Dubaijā, Ņujorkas galerijām. Ir pasūtījumi, ko gatavo Somijai, veikaliņiem aiz Polārā loka. Kā īpašu sadarbības rezultātu J. Ronis rāda Rundāles pilij gatavotu dekoratīvu trauku, kas ir 18. gadsimta Francijas meistara darinājuma kopija, tas tapināts no daudzām sīkām atšķirīgām detaļām.

Piebalgas porcelāna fabrikas izstrādājumus mazumtirdzniecībā var iegādāties dažādos veikalos Latvijā, bet aizvien biežāk pircēji izraudzīto iegādājas tiešsaistē. Savu veikaliņu Inešos līdzās ražotnei izmaksu dēļ uzņēmums nolēmis vairs neuzturēt, bet par vasaras tirdzniecības vietu doma vēl neesot pamesta. Iespējams, nākamajā vasarā varēsim ko tādu redzēt Cēsīs, tur tad varētu atkal nodarbināt skolēnus. Porcelāna fabrika jau aptuveni piecus gadus pievienojusies jauniešu prakses programmai, piedāvājot iespēju skolēniem iemēģināt roku gan fabrikā, gan tirgošanā.

Lielākoties tie bijuši jaunieši no tuvākās apkārtnes – no Ine­šiem un Vecpiebalgas. “Man pašam ir trīs bērni, un ar pārliecību saku – ir ļoti labi, ja ar valsts un pašvaldības atbalstu varam jauniešiem dot iespēju gūt izpratni par kādu profesiju, gūt pirmās iemaņas, bet to vajadzētu visādos viedos vēl plašāk attīstīt,” teic J. Ronis, apliecinot – skolēni pie viņiem bijuši ļoti atbildīgi, nāk arī atkārtoti, kāds uzņēmumā strādājis pat trīs vasaras.

Uzņēmums uz Inešiem atved arī tūristus. Gada laikā fabriku, veikaliņu vai vismaz darbu galeriju Vecpiebalgas muižā apmeklējot ap 10 tūkstošiem viesu, tomēr J. Ronis teic – vismaz viņam šķiet, ka “tāds tūristu karuselis, kāds bija pirms pandēmijas, nav atgriezies”. Taču apmeklējums palielinās,  reizumis rudenī liekoties, ka atsevišķās nedēļas nogalēs ir krietni vairāk apmeklētāju nekā tādās pašās dienās vasarā.
Līdz ar tiešajiem darba pienākumiem tepat Piebalgā J. Ronis iedvesmojies un aizrāvies ar jaunu ideju: iecerējis iesaistīties Cesvaines un    Stāmerienas pils atjaunošanā.  Cesvaines pilī pat iecerējis restaurēt vienu telpu, pakāpeniski gadu no gada no porcelāna fabrikas ienākumiem atlicināt līdzekļus, lai drīzumā varētu sarīkot skiču konkursu nākotnes atjaunošanas projektam.

Ejot cauri fabrikai, nonākam pie traukiem ar Ukrainas karoga krāsām. J. Ronis pastāsta, ka tie galvenokārt paredzēti kā suvenīri dāvināšanai. Viņš iesaistījies Ukrainas atbalsta grupā, kur sākotnēji bijis vien ap 12 cilvēkiem, nu jau ir vairāk nekā simts. “Gatavojam kopā gana nozīmīgus projektus,” noteic mākslinieks, pieminot, ka jaunākais bijis mobilais zobārstniecības kabinets, jo tāds Ukrainā ļoti nepieciešams. Taisījuši arī dronu vadības centru ar akumulatoriem, arī “Starlink” bijuši vajadzīgi. “Ko nu kurš no mums var, katrs pēc spējām un prasmēm – cits ar fizisku darbošanos, es vairāk ar naudu. Jūtam, ka vismaz kaut kā piedalāmies un kaut ko varam darīt.”

Vēl pavisam neilgi – līdz 7. decembrim – Rīgas Porcelāna muzejā tā ceturtdaļgadsimta jubilejā ir aplūkojami arī J. Roņa senākie darbi un eksperimenti. Muzeja sešos lielajos skatlogos redzams gan viņa diplomdarba baltais variants, Mākslas akadēmiju beidzot, gan citi tā laika un arī šodienas darinājumi.