Pārtika ir mūsu visu ikdienišķais enerģijas avots, kam veltām daudz laika un uzmanības. Tā ir svarīga gan izdzīvošanai, gan arī labsajūtai, tomēr pārtika ir arī tā, kas pasaulei dara lielu postu, jo trešdaļa no pasaulē saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos. Organizācija “Zaļā brīvība”, īstenojot projektu “Ar cieņu par pārtiku”, cer uzlabot sabiedrības izpratni par likumsakarībām starp pārtikas izmešanu atkritumos un ilgtspējīgas attīstības ekoloģisko un sociālo jomu. Projekta vadītāja INGA BELOUSA sniedza mums dažus noderīgus padomus, kā samazināt pārtikas atkritumu rašanos mājsaimniecībā.
Piektdaļa nonāk atkritumos
Trešā daļa jeb 1,3 miljoni tonnu gadā no pasaulē saražotās pārtikas aiziet zudumā. Eiropā zudumā aiziet 20% no visas saražotās pārtikas. Ar šo daudzumu varētu pabarot trīs miljardus cilvēku.
Izniekota pārtika ir arī izšķiesta nauda un enerģija, noplicināta augsne, izšķērdēts ūdens, uzturēta sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, nelietderīgi izmantots darbaspēks un laiks, apdraudēta planētas bioloģiskā daudzveidība un veicināta klimata krīze.
I. Belousa atklāj, ka projektā “Ar cieņu par pārtiku” galvenokārt tiek uzsvērts, ka vienkāršākais veids, kā samazināt izmesto pārtikas atkritumu apjomu, ir izvairīties no pārtikas atkritumu saražošanas. Sabiedrībai jeb patērētājiem ir liela ietekme, ja pārtikas produkti tiek iepirkti ar mēru, atbildīgi izmantoti un pareizi uzglabāti. “Mēs kā pilsoņi esam iesaistīti ilgtspējīgas attīstības procesā, jo savu pilsoņa pienākumu izpildām, balsojot ar maciņu. Tas ir mūsu balsošanas rīks par tādu pasauli, kādu mēs vēlētos, kādu pasauli mēs atbalstām iepērkoties. Pirmkārt, no kurienes nāk preces – atbalstām vietējos ražotājus vai citu valstu ražotājus. Otrkārt, vai mēs izvēlamies tās preces, kas ir bioloģiskas – vēlamies tīrāku ražošanu, vai mums ir pilnīgi vienalga, ka tikai lētāks.
Bieži vien sabiedrība meklē vainīgos un savu atbildību cenšas nobīdīt uz citiem, sakot, ka tie citi jau dara lielāku postu. Nereti cilvēki uzliek nepamatotu slogu ēdinātājiem un tirgotājiem. Tomēr raugoties uz visu pārtikas atkritumu daudzumu un to, kuros ķēdes posmos pārtika ir pārvērtusies par atkritumiem, secināms, ka 53% no tiem rodas tieši mājsaimniecībās. Tāpēc ir svarīgi runāt par konkrētiem ieteikumiem un padomiem, kā ikkatrs var pareizi iepirkties, gatavot un uzglabāt pārtiku,” skaidro projektu vadītāja.
Runājot par to, kāpēc pārtikas izniekošana ir problēma, I. Belousa uzsver, ka, pirmkārt, izmetot pārtiku, cilvēki lieki izšķiež naudu, otrkārt, izniekojot pārtiku, sabiedrība iznieko arī ražošanā patērētos resursus – zemi, ūdeni, enerģiju, ieguldīto darbu.
Organizācijas “Zaļā brīvība” pārstāve Inga Belousa pastāsta, ka pētījumos noskaidrots – gada laikā vidēji no vienas mājsaimniecības naudas ziņā tiek izmesti ap 400 eiro. “Mums nav jādzīvo tik izšķērdīgi,” viņa uzskata.
FOTO: no I. Belousas personīgā arhīva
Plānot iepirkšanos un uzglabāt gudri
Lai mazinātu pārtikas atkritumu daudzumu, cilvēki vispirms var gudri un atbildīgi iepirkties. Pirms došanās uz veikalu iespēju robežās vajadzētu saplānot ēdienkarti vairākām dienām uz priekšu. Izskatīt pārtikas plauktus un ledusskapi, lai noskaidrotu, kas mājās jau ir un ko vajag iegādāties. Tad sastādīt iepirkumu sarakstu. Tā ievērošana būtiski palīdz samazināt pārtikas atkritumu daudzumu. Noteikti nevajadzētu doties uz veikalu nepaēdušam, jo tad iepirkšanās galvenais virzītājspēks ir deguns. I. Belousa stāsta, ka būtiski ir arī saprast norādes “izlietot līdz” un “ieteicams līdz” uz produktiem: “Piemēram, “izlietot līdz” apzīmē pārtikas drošību. Pēc šī datuma vajadzētu izvērtēt produkta lietošanu uzturā, pat ja tas smaržo un garšo labi. Šī norāde ir ledusskapī uzglabājamai pārtikai, kas viegli bojājas, piemēram, piena produktiem, gaļai, gataviem salātiem. Savukārt “ieteicams līdz” apzīmē produkta kvalitāti. Pēc šī datuma produkts ir droši lietojams uzturā, bet tā garša, tekstūra un smarža var būt nedaudz mainījušās. Šī norāde parasti ir konservētai, kaltētai, žāvētai un sasaldētai pārtikai.”
Kārtojot pārtiku plauktos, vissvarīgākais ir princips – pirmais iekšā, pirmais ārā. “Bieži vien ir tā, ka nav laika sakārtot plauktus, tāpēc veikalā nopirktās preces nonāk pašā priekšā. Pēc laika, kad tās apēstas, ieraugām, ka tāda prece jau bija atvērta, bet nu tai ir beidzies derīguma termiņš. Roka vienmēr stiepjas pēc pirmā iepakojuma. Tāpēc, liekot produktus plauktos, ir svarīgi jaunāko likt aiz tā iepakojuma, kas jau ir iesākts, vai ievērot principu “izlietot līdz”, “ieteicams līdz”,” stāsta I. Belousa.
Jāsaprot arī tas, ka ledusskapī visur nav vienāda temperatūra, bet ir dažāda aukstuma zonas. “Nopērkam litru piena, ieliekam ledusskapja durvīs un pēc dažām dienām konstatējam, ka puse iepakojuma atkal saskābusi. Tas ir tāpēc, ka durvīs temperatūra ir krietni augstāka nekā iekšā ledusskapī. Durvīs ir visapdraudētākā zona. Arī olas, ja tām nav īpašā uzglabāšanas kastīte (ar vāciņu), var ātri sabojāties. Pakļauti izmešanai ir arī vairāki uz viena šķīvja salikti produkti, piemēram, siers, dārzeņi, desa. Tie bieži vien “nedraudzējas”.”
Vēl “Zaļās brīvības” projektu vadītāja smejas, ka arī mūsu saldētavā bieži vien dzīvo NLO – neatpazīstami ledaini objekti. “Saldētavā mēdzam ievietot produktus, neuzrakstot virsū, kas tie ir un līdz kuram datumam derīgi. Tur nevajadzētu likt neiesaiņotus produktus, jo aukstumā pārtika ātri izžūst, izkalst. Jāskatās arī uz to, vai tas iepakojums, kurā vēlamies ilgstoši saldēt pārtiku, ir piemērots saldētavai. Piemēram, iepakojums, kurā iesaiņota maize, absolūti nav piemērots saldēšanai.”
Dažreiz apzinoties, ka attiecīgie produkti netiks tik ātri patērēti, tos vajag sasaldēt, pirms pienācis “izlietot līdz” datums. Piemēram, vārītas olas pirms saldēšanas labāk nolobīt, savukārt sieru – sarīvēt. Arī pienu un maizi var likt saldētavā. Labi saldētā veidā saglabājas pāri palikusi kartupeļu biezputra, vārīta gaļa, vārīti rīsi un makaroni.
Pārpalikumi arī noder
Domājams, ka lielai daļai cilvēku ir kādreiz gadījies ēdienu pagatavot par daudz, un tad tas nonāk atkritumos. I. Belousa skaidro, ka cilvēkiem vajadzētu mācīties rēķināt porcijas. Projektā “Ar cieņu par pārtiku” ir izstrādāts materiāls, pēc kura ar plaukstas un roku palīdzību var noteikt porcijas apmēru. “Domāju, ka ikkatram dzīvē ir bijusi dilemma – mizot vēl vienu kartupeli, vai tomēr pietiks? Pareizāk ir mizot par dažiem kartupeļiem mazāk, nekā plānots. Tad ir mazāks risks, ka kaut kas paliks pāri. Lai izvairītos pagatavot pārāk daudz ēdiena, vienmēr vajag plānot par 30% mazāk, nekā parasti, tad iznāks tieši tik daudz, cik vajag, lai cienastu pasniegtu viesiem.”
Ja tomēr ēdiens palicis pāri, ir jādomā, ko vēl ar to var izdarīt. Ne vienmēr tas jāmet atkritumos. “Piemēram, ja palikusi pāri kartupeļu biezputra, varbūt nākamajā rītā var pagatavot pankūkas. Vajag skatīties uz pārtiku atbildīgi un domāt, ka cilvēki tajā ir ieguldījuši laiku, enerģiju, resursus, arī paši galu galā esam tērējuši naudu. Gada laikā vidēji no vienas mājsaimniecības naudas ziņā tiek izmesti ap 400 eiro. Mums nav jādzīvo tik izšķērdīgi.”
Dažkārt pārtikas atkritumi rodas nenovēršami, piemēram, dārzeņu vai augļu mizas, tomēr, kā skaidro pārtikas atkritumu projekta vadītāja I. Belousa, tās var lieliski izmantot kompostā. Ne vienmēr visiem ir iespēja izveidot āra kompostēšanas sistēmu, tomēr ikkatram derētu iemācīties dažus soļus, kā to darīt arī iekštelpās.
Un jautājumu, kāda situācija ar pārtikas atkritumiem ir Latvijā, I. Belousa atbild, ka ir jāskatās divos virzienos: “Varam skatīties uz to, cik daudz valsts rada atkritumus kopumā, un varam skatīties, cik tas ir procentuāli uz cilvēku skaitu. Uzskatu, ka negodīgāk un nepareizāk ir vērtēt, cik daudz atkritumu mēs radām kā valsts kopumā. Ja raugāmies uz to, vai Latvijas pārtikas patēriņa ieradumi ir ļoti atšķirīgi no vidusmēra Eiropas pārtikas patēriņa ieradumiem, es teiktu, ka esam ļoti līdzīgi. Protams, ir daudz cilvēku, kas piekopj pārtikas patēriņa paradumus, bet kopumā mums ir, uz ko tiekties. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir īstenojusi projektu “Izmests nav pazudis”, un 2019. gadā tika veiktas 1055 intervijas par pārtikas atkritumiem. 59% no respondentiem par iemeslu pārtikas izmešanai atkritumos minēja to, ka tai beidzies derīguma termiņš. Tas nozīmē, ka liela daļa iedzīvotāju neskatās uz derīguma termiņu vai nopērk par daudz produktu, ko nevar apēst. Savukārt 45% respondentu izmet pagatavota ēdiena pārpalikumus, kas nozīmē, ka neprotam plānot,” norāda vides aktīviste.
Atbildot uz to, kāpēc ir svarīgi domāt par pārtikas atkritumu samazināšanu, I. Belousa norāda, ka, lai uzlabotu situāciju kopumā, katram atsevišķi ir jādomā, ko viņš varētu mainīt savā ikdienā. “Mudinu ļaudis modelēt situāciju, ka mēs katrs visu vasaru audzējam trīs vagas burkānu, bet rudenī tiek novāktas tikai divas no tām, un padomāt, cik žēl mums būtu sava ieguldītā darba un laika. Paskatīties uz to, ka lielie skaitļi var mainīties arī tad, ja mēs mainām mazos savās mājsaimniecībās. 53% atbildības gulstas tieši uz mājsaimniecībām. Cilvēki var patērēt pārtiku atbildīgāk. Katram vajadzētu izpētīt savus atkritumus un saprast, ko izmetam visbiežāk. Tas varbūt palīdzēs saprast, ar ko sākt, lai tos mazinātu. Atvēlot laiku, lai gudri un plānoti iepirktos, mēs ne tikai varam samazināt atkritumu daudzumu, bet arī ietaupīt līdzekļus,” saka “Zaļās brīvības” pārstāve.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
Komentāri