Ar bērniem uz Zanzibāru

Stāstot par saviem vaļaspriekiem, cilvēki bieži min ceļošanu. Iepazīt citas zemes, tautas, tradīcijas vienmēr interesanti, bet svešu zemju iepazinējus var iedalīt divās kategorijās – tūristi un ceļotāji.

Pirmie galvenokārt izmanto dažādu tūrisma aģentūru pie­dā­vājumus, apmeklē tūristu ie­cie­nītus galamērķus. Savukārt ce­ļo­tāji gatavi mesties nezināmajā, lai pabūtu tur, kur tūristu takas vēl nav iemītas. Pie ceļotājiem pie­­skai­tāms cēsnieks Raimonds Šū­pulnieks, kurš šādi apceļojis Dien­vidāziju – Vjetnamu, Kam­bodžu, Indonēziju, Indiju, kur vienatnē ar “tuk-tuku” šķērsojis valsti, ceļā pavadot apmēram trīs nedēļas. Raimonds saka, ka tajā reģionā viņu grūti pārsteigt, tāpēc pirms neilga laika atšķirta vēl viena lappuse ceļojumu grāmatā, ciemojoties Zanzibārā, kas ir Āfrikas valstij Tanzānijai pie­de­ro­ša sala. Turp Raimonds devās kopā ar Aigu Zviedri, abu dēlu div­gadīgo Rafaelu, kurš jau pa­guvis kopā ar vecākiem pa­vie­so­ties astoņās valstīs, un vēl pāris ģimenēm ar bērniem.

Raimonds stāsta, ka dēlu jau kopš mazotnes radina pie darbīga tūrisma: “Mūsu ceļojumu nepa­va­dām, guļot kūrortos, nē, liekam mugursomu plecos un džungļos iekšā. Vienā ceļojumā Rafaels bija līdzi pārgājienā pa džungļiem, braucienā pa upi ar laivu, un tas nebija nekāds apgrūtinājums mums vai apdraudējums viņam. Tad sapratām, ka varbūt ir arī citi vecāki, kuri vēlētos izbaudīt eksotiskus ceļojumus kopā ar ma­ziem bērniem, un tapa ceļojums uz Zanzibāru, kur devāmies kopā ar vēl pāris ģimenēm. Vecāki, kam piedāvājām braukt, sākumā baidījās, bet gribējām parādīt, ka bērns netraucē ceļošanai arī uz netradicionāliem galamērķiem. Viss ir vecāku galvās, ja tam tiek pāri – viss ir kārtībā.”

Ideju nācies attīstīt ātri, jo nācis labs piedāvājums testa aviorei­sam no Rīgas uz Zanzibāru. Mē­ne­ša laikā viss sakārtots, un ne­liels pulciņš latviešu devās uz šo tūristu pagaidām vēl maz ap­mek­lēto salu. Raimonds stāsta, ka, nolaižoties lidostā ,atbraucējus sagaidījis salas tūrisma ministrs, žurnālisti. Lai arī viņi nav pirmie latvieši, kas ciemojušies šajā salā, ir skaidrs, ka pārāk kupls skaits mūsu tautiešu tur nav bijis. Rai­monds stāsta, ka lidosta nebūt ne­līdzinājusies mums pierastajām: “Lidosta bija reāls pārsteigums. Esam raduši, ka bagāža atbrauc pa slīdošo lentu, Zanzibārā če­mo­dā­nus atved ar mašīnu, saliek kau­dzē, katrs meklē savējo. Ba­gā­žas svari manuālie, kā senos laikos, kur jāliek atsvari, bet pār­­steidzošākais, ka biļetes at­pa­kaļ­ceļam nebija izdrukātas, bet ar roku uzrakstītas.”

Nācies pierast arī pie lielām naudas summām, jo viens eiro atbilst aptuveni 2400 Tanzānijas ši­li­ņiem. Ceļotājs saka, ka viņu grū­ti ar kaut ko pārsteigt, bet tiem, kuri pirmo reizi ārpus Ei­ro­pas, šis noteikti ir kultūršoks. Kūrorts, kurā dzīvojuši, atradies pirmajā līnijā pie okeāna, bet dziļāk viss kā Āfrikā. Lai nokļūtu uz savu dzīvojamo vietu, brau­kuši cauri vietējiem ciemiem, da­žam ce­ļo­tā­jam acīs bijušas redzamas emocijas – kur mēs dzī­vo­sim?

“Nav jau tā, ka braucām pilnīgi uz dullo, nedaudz papētījām, kur būsim, bet, manuprāt, tieši tā ne­ziņa, kas sagaidīs, ir tas inte­re­san­tākais. Jutāmies samērā droši, lai gan vienmēr jāatceras, ka tā to­mēr ir Āfrika,” atzīst Aiga Zvie­d­re.

Ceļotāji vairākkārt uzsver, ka šis bija atpūtas, nevis pie­dzī­vo­ju­mu meklēšanas ceļojums, taču iespaidu gūts pietiekami. Atšķirībā no Āzijas, kas ļoti attīstīta, Āfrikā vēl atrodams pirmatnējais. Arī cilvēki neesot pārāk sabojāti, tūristu neuzlūko tikai kā “balto naudas maku”, lai gan arī šī sērga sākot ieviesties.

“Pēc gadiem desmit tā pir­m­at­nī­guma, visticamāk, vairs nebūs,” saka Raimonds. “Tagad vēl pludmales nav apbūvētas, mežs līdz pašam okeānam. Tūrisms maz at­tīstīts, trūkst naktsmītņu, tādēļ tās samērā dārgas, paēst gan var lēti. Bet gan jau sapratīs, ka tūrisms var nest naudu, sāksies būv­nie­cības vilnis, tāpēc vēl jāpaspēj gūt pirmatnējās Āfrikas iespai­dus.”

To arī centušies izbaudīt, gan dodoties džungļos skatīt mēr­ka­ķus, gan vietējo pavadībā ejot ķert kalmārus pēc primitīvas, bet interesantas vietējo metodes. Kal­māru medībās piedzīvots bē­gums, kāds vēl savā ceļošanas pie­­redzē neesot redzēts, kad ūdens atkāpjas vairākus kilometrus no krasta.

Dāmas braukušas garšvielu tūrē, kur gids stāstījis, kā tās aug, kam izmanto, kā pārstrādā. “Tas bija ļoti interesanti. Redzējām, kā aug krustnagliņas, kardamons, vaniļa, ingvers, pipari un vēl un vēl, to vidū arī neredzēti, pat ne­zi­nāmi garšaugi. It kā jau zinām ingveru, krustnagliņas, bet nekad neesmu iedomājusies, kā tie aug,” saka Aiga, kura internetā raksta blogu par ceļojuma iespaidiem, par to, kā ir ceļot kopā ar bērnu. Plašāk par ceļojumā pie­re­dzēto var lasīt mājaslapā theai­ga.blog.

Abi atzīst, ka ceļojums devis vēlmi vēlreiz aizbraukt uz Āf­ri­ku, šoreiz cenšoties to sajust vēl tu­vāk, izbaudīt šo kontinentu visā tā košumā.

“Jau kādu laiku bija plāns pabūt “īstajā” Āfrikā, un pēc šī brauciena ir skaidrs, ka drīz turp do­šos atkal, šoreiz brauksim bez bēr­niem, pa skarbo – ar mu­gur­so­mām, prom no civilizācijas. Jau februārī došos turp kopā ar domubiedriem, jo viens tomēr ne­ju­tīšos īsti droši, taču ceļosim bez ērtībām, neizmantojot tūrisma fir­mu piedāvājumu, bet tiekot ga­lā saviem spēkiem,” stāsta Rai­monds.

Savukārt Aigas izjūtas vislabāk raksturo ieraksts blogā: “Es at­grie­zīšos šajās atmiņās vēl un vēl. Īpaši, kad būs tumši, auksti vai skumji. Un, kad uznāks kāds rūg­tu­miņš, atcerēšos bezrūpīgo vie­tē­jo frāzi – “Hakuna Matata” (ne­uz­traucies)-, kas skan ik uz soļa!”