Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Ar bērniem uz Zanzibāru

Jānis Gabrāns
17:53
10.01.2018
50
Zanzibara 1

Stāstot par saviem vaļaspriekiem, cilvēki bieži min ceļošanu. Iepazīt citas zemes, tautas, tradīcijas vienmēr interesanti, bet svešu zemju iepazinējus var iedalīt divās kategorijās – tūristi un ceļotāji.

Pirmie galvenokārt izmanto dažādu tūrisma aģentūru pie­dā­vājumus, apmeklē tūristu ie­cie­nītus galamērķus. Savukārt ce­ļo­tāji gatavi mesties nezināmajā, lai pabūtu tur, kur tūristu takas vēl nav iemītas. Pie ceļotājiem pie­­skai­tāms cēsnieks Raimonds Šū­pulnieks, kurš šādi apceļojis Dien­vidāziju – Vjetnamu, Kam­bodžu, Indonēziju, Indiju, kur vienatnē ar “tuk-tuku” šķērsojis valsti, ceļā pavadot apmēram trīs nedēļas. Raimonds saka, ka tajā reģionā viņu grūti pārsteigt, tāpēc pirms neilga laika atšķirta vēl viena lappuse ceļojumu grāmatā, ciemojoties Zanzibārā, kas ir Āfrikas valstij Tanzānijai pie­de­ro­ša sala. Turp Raimonds devās kopā ar Aigu Zviedri, abu dēlu div­gadīgo Rafaelu, kurš jau pa­guvis kopā ar vecākiem pa­vie­so­ties astoņās valstīs, un vēl pāris ģimenēm ar bērniem.

Raimonds stāsta, ka dēlu jau kopš mazotnes radina pie darbīga tūrisma: “Mūsu ceļojumu nepa­va­dām, guļot kūrortos, nē, liekam mugursomu plecos un džungļos iekšā. Vienā ceļojumā Rafaels bija līdzi pārgājienā pa džungļiem, braucienā pa upi ar laivu, un tas nebija nekāds apgrūtinājums mums vai apdraudējums viņam. Tad sapratām, ka varbūt ir arī citi vecāki, kuri vēlētos izbaudīt eksotiskus ceļojumus kopā ar ma­ziem bērniem, un tapa ceļojums uz Zanzibāru, kur devāmies kopā ar vēl pāris ģimenēm. Vecāki, kam piedāvājām braukt, sākumā baidījās, bet gribējām parādīt, ka bērns netraucē ceļošanai arī uz netradicionāliem galamērķiem. Viss ir vecāku galvās, ja tam tiek pāri – viss ir kārtībā.”

Ideju nācies attīstīt ātri, jo nācis labs piedāvājums testa aviorei­sam no Rīgas uz Zanzibāru. Mē­ne­ša laikā viss sakārtots, un ne­liels pulciņš latviešu devās uz šo tūristu pagaidām vēl maz ap­mek­lēto salu. Raimonds stāsta, ka, nolaižoties lidostā ,atbraucējus sagaidījis salas tūrisma ministrs, žurnālisti. Lai arī viņi nav pirmie latvieši, kas ciemojušies šajā salā, ir skaidrs, ka pārāk kupls skaits mūsu tautiešu tur nav bijis. Rai­monds stāsta, ka lidosta nebūt ne­līdzinājusies mums pierastajām: “Lidosta bija reāls pārsteigums. Esam raduši, ka bagāža atbrauc pa slīdošo lentu, Zanzibārā če­mo­dā­nus atved ar mašīnu, saliek kau­dzē, katrs meklē savējo. Ba­gā­žas svari manuālie, kā senos laikos, kur jāliek atsvari, bet pār­­steidzošākais, ka biļetes at­pa­kaļ­ceļam nebija izdrukātas, bet ar roku uzrakstītas.”

Nācies pierast arī pie lielām naudas summām, jo viens eiro atbilst aptuveni 2400 Tanzānijas ši­li­ņiem. Ceļotājs saka, ka viņu grū­ti ar kaut ko pārsteigt, bet tiem, kuri pirmo reizi ārpus Ei­ro­pas, šis noteikti ir kultūršoks. Kūrorts, kurā dzīvojuši, atradies pirmajā līnijā pie okeāna, bet dziļāk viss kā Āfrikā. Lai nokļūtu uz savu dzīvojamo vietu, brau­kuši cauri vietējiem ciemiem, da­žam ce­ļo­tā­jam acīs bijušas redzamas emocijas – kur mēs dzī­vo­sim?

“Nav jau tā, ka braucām pilnīgi uz dullo, nedaudz papētījām, kur būsim, bet, manuprāt, tieši tā ne­ziņa, kas sagaidīs, ir tas inte­re­san­tākais. Jutāmies samērā droši, lai gan vienmēr jāatceras, ka tā to­mēr ir Āfrika,” atzīst Aiga Zvie­d­re.

Ceļotāji vairākkārt uzsver, ka šis bija atpūtas, nevis pie­dzī­vo­ju­mu meklēšanas ceļojums, taču iespaidu gūts pietiekami. Atšķirībā no Āzijas, kas ļoti attīstīta, Āfrikā vēl atrodams pirmatnējais. Arī cilvēki neesot pārāk sabojāti, tūristu neuzlūko tikai kā “balto naudas maku”, lai gan arī šī sērga sākot ieviesties.

“Pēc gadiem desmit tā pir­m­at­nī­guma, visticamāk, vairs nebūs,” saka Raimonds. “Tagad vēl pludmales nav apbūvētas, mežs līdz pašam okeānam. Tūrisms maz at­tīstīts, trūkst naktsmītņu, tādēļ tās samērā dārgas, paēst gan var lēti. Bet gan jau sapratīs, ka tūrisms var nest naudu, sāksies būv­nie­cības vilnis, tāpēc vēl jāpaspēj gūt pirmatnējās Āfrikas iespai­dus.”

To arī centušies izbaudīt, gan dodoties džungļos skatīt mēr­ka­ķus, gan vietējo pavadībā ejot ķert kalmārus pēc primitīvas, bet interesantas vietējo metodes. Kal­māru medībās piedzīvots bē­gums, kāds vēl savā ceļošanas pie­­redzē neesot redzēts, kad ūdens atkāpjas vairākus kilometrus no krasta.

Dāmas braukušas garšvielu tūrē, kur gids stāstījis, kā tās aug, kam izmanto, kā pārstrādā. “Tas bija ļoti interesanti. Redzējām, kā aug krustnagliņas, kardamons, vaniļa, ingvers, pipari un vēl un vēl, to vidū arī neredzēti, pat ne­zi­nāmi garšaugi. It kā jau zinām ingveru, krustnagliņas, bet nekad neesmu iedomājusies, kā tie aug,” saka Aiga, kura internetā raksta blogu par ceļojuma iespaidiem, par to, kā ir ceļot kopā ar bērnu. Plašāk par ceļojumā pie­re­dzēto var lasīt mājaslapā theai­ga.blog.

Abi atzīst, ka ceļojums devis vēlmi vēlreiz aizbraukt uz Āf­ri­ku, šoreiz cenšoties to sajust vēl tu­vāk, izbaudīt šo kontinentu visā tā košumā.

“Jau kādu laiku bija plāns pabūt “īstajā” Āfrikā, un pēc šī brauciena ir skaidrs, ka drīz turp do­šos atkal, šoreiz brauksim bez bēr­niem, pa skarbo – ar mu­gur­so­mām, prom no civilizācijas. Jau februārī došos turp kopā ar domubiedriem, jo viens tomēr ne­ju­tīšos īsti droši, taču ceļosim bez ērtībām, neizmantojot tūrisma fir­mu piedāvājumu, bet tiekot ga­lā saviem spēkiem,” stāsta Rai­monds.

Savukārt Aigas izjūtas vislabāk raksturo ieraksts blogā: “Es at­grie­zīšos šajās atmiņās vēl un vēl. Īpaši, kad būs tumši, auksti vai skumji. Un, kad uznāks kāds rūg­tu­miņš, atcerēšos bezrūpīgo vie­tē­jo frāzi – “Hakuna Matata” (ne­uz­traucies)-, kas skan ik uz soļa!”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
69

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
663

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
21
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi