Trešdaļa jeb 32% vecāku Latvijā bērnu audzināšanā izmanto miesas sodus, bet 54% nezina, ka tas ir aizliegts ar likumu, par uzņēmuma “Kantar Millward Brown” veiktās aptaujas rezultātiem prese konferencē sacīja organizācijas “Centrs Dardedze” pārstāve Laila Balode.
Viņa skaidroja, ka miesas sodi ir gan sišana, gan arī purināšana, mešana, kniebšana, košana, spiešana palikt noteiktā pozā, piespiedu vielu uzņemšana, vai pretēji, badināšana, matu raustīšana un citas fiziska rakstura audzināšanas metodes. Balode uzsvēra, ka fiziska sodīšana bērnu nemāca, bet gan pazemo, kā arī var radīt miesas bojājumus. Bērns vēlāk var atcerēties tikai pašu sodu, nevis tā iemeslu.
“Fizisku sodu ietekmē bērni izaug nedroši, neuzticīgi, kā arī reizēm agresīvi. Laika gaitā, izmantojot fiziskus sodus, bērnam veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma. Līdz ar to, bērns var turpināt vardarbību pret citiem,” pauda Balode.
Viņa norādīja, ka, salīdzinājumā ar 2009.gadu, statistiski situācija ir uzlabojusies. Taču tas neesot pietiekami, jo vecāki vairāk atzīs sava bērna fizisku sodīšanu, savukārt tolerance pret sava bērna vardarbību no citu cilvēku puses, ir krietni zemāka.
Kā pauduši 24% aptaujāto, stipra sišana ar roku nebūtu aizliedzama. Savukārt 49% respondentu norādījuši, ka nevajadzētu aizliegt pērienus vai uzšaušanu. Runājot par iejaukšanos publiskā bērnu fiziskā sodīšanā, pētījuma dati liecina, ka 34% respondentu neiejaucas šādās situācijās, bet 42% gribētu iesaistīties, taču nezina kā to pareizi izdarīt. 24% respondentu norādījuši, ka mēdz šādās situācijās iejaukties.
Sabiedrības pasivitāti šajā jautājumā Balode skaidroja ar to, ka pēc svešinieka iejaukšanās fiziskas sodīšanas laikā, bērns mājās var “dabūt pa ausīm” vēl vairāk. Tāpat cilvēki par iejaukšanos šādās situācijās nereti saņem nosodošus komentārus vai aizrādījumus.
Kā izmantotāko bērna disciplinēšanas metodi 70% respondentu norādījuši aizliegumu vai ierobežojumu izvirzīšanu, bet 67% izsaka mutiskus sodus. No aptaujātajiem, 32% bērna disciplinēšanai izmantojuši miesas sodu, savukārt 10% aptaujāto izmanto citas bērnu sodīšanas metodes.
Kā galveno Iemeslus bērnu fiziskai sodīšanai aptaujātie min kontroles un savaldības saudzēšanu, uz to norādījuši 39% respondentu. Tāpat 24% piemin nogurumu un bezpalīdzību. 21% respondentu pauduši nostāju, ka bērns citādāk nesaprotot, jeb fizisks sods tiek piemērots bērna temperamenta dēļ. Fizisku sodu kā ģimenes tradīciju atzīmējuši 3%. Tikai 2% aptaujāto atzīst, ka fizisks sods izmantots atbalsta trūkuma dēļ.
Labklājības ministrs Jānis Reirs (V) norādīja, ka kopš 1998.gada Latvijā ir spēkā bērnu fiziskas sodīšanas aizliegums. “Es domāju, ka šie pētījuma radītāji jāvērtē kritiskāk, jo respondenti noteikti apzinās, kādas atbildes šādās aptaujās ir jāsniedz. Ir ļoti daudz labu metožu, ar kuru palīdzību var novērst miesas sodu izmantošanu pret bērniem. Paralēli nepieciešama plānveidīga informācijas kampaņa, lai sabiedrību plašāk informētu, ka vardarbība nav atļaujama, atbalstāma un aizliegta ar likumu,” sacīja ministrs.
Savukārt Latvijas Universitātes socioloģe Aivita Putniņa uzsvēra, ka ir pietiekami daudz pētījumu, kuros fiziska bērnu sodīšana tiek pielīdzināta kā apdraudējums viņu dzīvībai. Pēc viņas domām, vecāki, lai apliecinātu savu autoritāro un galveno lomu ģimenē, izvēlas sodīt bērnus fiziski. “Ir daudzi pētījumi, kas pierāda, ka pastāvīgus miesas sodus piedzīvojušie bērni visbiežāk mēdz izdarīt pašnāvības. Latvijā ir bijušas kampaņas arī par miesas sodu legalizēšanu – lielākā daļa vecāku, kas to atbalsta, vēlas savu autoritāti ģimenē uzturēt ar varu. Tā ir attiecību lomas uzturēšana,” skaidroja Putniņa.
Pēc viņas domām, vardarbības kā vērtības izskaušana no ģimenēm nāktu par labu visai sabiedrībai kopumā. “Vecākiem iegūstot un pilnveidojot šīs attiecības, uzlabosies kopējās sabiedrības vērtības, par kurām pašlaik nereti notiek diskusijas,” sacīja Putniņa.
Tāpat viņa norādīja, ka sabiedriskie darbinieki nav galvenais atrisinājums. Pēc Putniņas domām, jebkurš sabiedrības loceklis var palīdzēt nogurušajiem vecākiem, kuriem kāds bērna niķis var būt “pēdējais piliens”. Tāpat viņa norādīja uz bērnudārzu un pirmsskolas skolotājiem, kas var taktiski pamācīt vecākus par to, kā pareizi disciplinēt bērnus.
Starptautiskais uzņēmums “Kantar Millward Brown” šī gada augstā veica aptauju, kurā iesaistījās 500 Latvijas iedzīvotāji.
“Centrs Dardedze” 10.oktobrī rīkos starptautisku konferenci par tēmu “Kāds dārzs ir bērnu dārzs?” ar mērķi stiprināt pirmsskolas izglītības iestāžu lomu bērnu drošības veicināšanā, kā arī sniegt praktiskus ieteikumus darbam ar bērniem un sadarbībai ar vecākiem. Konferencē piedalīsies pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieki un vadītāji, kā arī pirmsskolas bērnu vecāki.
Komentāri