Atklāt rokrakstā redzamo. Tiekoties ar rokraksta analīzes eksperti Iritu Rozentāli, ikviens varēja uzzināt, cik daudz rokraksts var atklāt par cilvēku. FOTO: Iveta Rozentāle
Ieklausīties dzejoļos, kas tapuši trīs gadu desmitos, uzzināt, cik daudz pārsteidzoša par katru var pastāstīt rokraksts, bija iespēja kuplā skaitā sanākušajiem Mārsnēnu pagasta bibliotēkā. Tajā aizvadīta tikšanās ar dzejnieci un rokraksta analīzes eksperti Iritu Rozentāli.
Irita atklāja un noslēdza pasākumu ar savu dzeju, kas šogad izdota krājumā “Dvēseles lidojums”. Tā ir kā dienasgrāmata par pārdzīvoto. Mazliet neparasti, ka Irita dzejoļus pieraksta ar roku – nekad ne telefonā vai datorā. “Dzeja top uz lapiņām, salvetēm, uz papīra, kas ir pa rokai. Nespēju to rakstīt datorā,” saka Irita.
Varbūt to daļēji var saistīt ar otru viņas aizraušanos. Jau vairāk nekā trīs gadus Irita ir rokrakstu analīzes eksperte, vada meistarklases un kursu, kurā māca apgūt rokraksta analīzes pasauli. Bet, jau savulaik strādājot par personāla atlases speciālisti, Irita ieskatījās arī darba ņēmēju rokrakstā, jo zināja, ka tas atklāj daudz vairāk, nekā cilvēks ir gatavs pateikt.
Mārsnēniešiem par rokraksta analīzi bija dažādi jautājumi. Kā to iespējams izanalizēt, ja rokraksts ir mainīgs, kā pēta kreiļu rakstīto. Grafoloģe uzsvēra, ka ikviens rokraksts ir unikāls, gluži kā pirkstu nospiedums, kas neatkārtojas. Viņa aicināja dalībniekus uzrakstīt vairākus teikumus, lai katrs varētu salīdzināt un secināt, vai redzamais tiešām atbilst pašu noskaņojumam un raksturam. Rokraksts parāda gan mainīgās, gan noturīgās iezīmes. Mainīgās – noskaņojums, emocijas – var dienas laikā variēt, tāpēc arī rokraksts izskatās atšķirīgs. Piemēram, ja rakstītais virzās uz augšu, cilvēks ir pozitīvi noskaņots, ja uz leju, ir noguris. Eksperte uzsvēra, ka tas nenozīmē pesimismu, kā dažkārt mēdz secināt.
Rokraksts parāda arī noturīgās rakstura iezīmes, tās parādās neatkarīgi no rakstītāja noskaņojuma un rakstīšanas ātruma. Grafoloģe paskaidroja, ka kreiļu rokrakstus analizē tieši tāpat kā labroču. Bet kreiļiem rokrakstā ir iezīmes, kas norāda uz radošumu, jo aktīva ir smadzeņu labā puslode, kas par to atbild.
Irita pastāstīja, ka arī tad, ja cilvēks ikdienā raksta ar drukātajiem burtiem, tas daudz par viņu atklāj – gan to, ka rakstītājs vēlas būt nepārprotami saprasts, gan nevēlas stāstīt par savu privāto dzīvi publiski, kā arī apzināti vai neapzināti, bet piedomā, kā sevi parāda sabiedrībā. Rokraksta analīzes eksperte aicināja ieskatīties, kurus burtus klātesošie neraksta tā, kā mācīja skolā, un paskaidroja, ko konkrētā burta rakstība nozīmē. Tā dalībnieki pārliecinājās, ka mazāki bērni vēl raksta, kā mācīts klasē, visus burtus vārdā savelkot kopā, bet pusaudži jau tos atdala. Daudzi rakstīto “s” raksta kā drukāto “s”. Drukātais “s” burts ļauj ieraudzīt, vai cilvēks otram labāk palīdz ar padomu vai ar praktisku darbību, atklāj, vai, pirms palīdzēt citiem, izvērtē savas iespējas, kā arī vai pašam netrūkst resursu palīdzēt. “S” burta rakstība atklāj arī cilvēkus, kas spēj iedvesmot citus labiem darbiem. Savs stāsts ir burtiņam “i”. Ja punktu uz tā liek kā komatu, rakstītājam ir paaugstināts stresa līmenis. Ir burti, kuri atklāj nedaudz iezīmju, tomēr lielākā daļa parāda pat 20 un vairāk. Ar daļu grafoloģe iepazīstināja klātesošos. Irita analizē līdz pat 600 iezīmēm, bet kopumā ir izpētītas vairāk nekā 4000 iezīmes, kas atklājas rokrakstā, turklāt pētījumi arvien turpinās.
Kā vienmēr, arī šoreiz grafoloģe atgādināja, cik svarīgi ir rakstīt ar roku, jo tieši tas palīdz kognitīvajiem procesiem – atmiņas trenēšanai, koncentrēšanās spējām, radošumam, iztēlei, pat komunikācijas spējām: “Kad saku, ka pietiek pat ar 15 minūtēm dienā, ko veltīt rakstīšanai, cilvēki aizdomājas, ka tas nemaz nav daudz, ka tā var trenēt smadzeņu darbību.”
Iritu Mārsnēnos sagaidīja patīkams pārsteigums, viņa satika savu fani Ilonu Puriņu, kura sociālajos medijos seko grafoloģes gaitām. “Zināju viņu pēc vārda, bet nezināju, no kuras puses Ilona ir, nenojautu, ka viņa būs šeit,” saka Irita. Pagasta bibliotēkas vadītāja Inta Puriņa pastāstīja, ka šo tikšanos rīkojusi tieši pēc Ilonas ieteikuma. “Mums bibliotēkā četras reizes gadā ir lielāki pasākumi, aicinām ciemos rakstniekus, dzejniekus un dažādu jomu speciālistus. Ilona vaicāja, vai varētu sarīkot tikšanos ar Iritu,” stāsta bibliotekāre un uzsver, ka pasākums bija tik kupli apmeklēts, ka bija jāmeklē papildu krēsli. “Tā pārliecinos, ka iedzīvotāju ieteikumos ir vērts ieklausīties, un to darīsim arī turpmāk.”
Arī Irita Rozentāle atzina, ka viņu pārsteidzis apmeklētāju kuplais pulks, kurā bijuši dažādas paaudzes cilvēki. “Redzēju, ka esmu ļoti gaidīta. Publika bija emocionāli ļoti stipra, jo ir jābūt stipriem, lai klausītos cilvēku, kurš neslēpj savas emocijas arī dzīves grūtā brīdī.”
Irita ir dzimusi Cēsīs, bērnībā te pavadījusi vasaras, bet tagad ir rīdziniece. Grafoloģijas meistarklase Mārsnēnu bibliotēkā viņai bija pirmā Cēsu novadā, bet pavisam vadījusi vairāk nekā divsimt meistarklašu. Taču arī pirmā bija kādā bibliotēkā Vidzemē. “Man vienmēr ir ļoti īpaša sajūta, kad viesojos bibliotēkā. Cēsu bibliotēka bērnībā man bija mīļākā vieta, tur ņēmu grāmatas, pēc tam tās lasīju omītes dārzā, iekārtojoties ābelē. Arī grafoloģi Anitu Milleri, kurai pateicoties apguvu rokraksta analīzes mākslu, pirmo reizi satiku bibliotēkā. Tas bija Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur notika arī mans pirmais autorpasākums. Tā kā bibliotēkas man dvēselei ir ļoti tuvas.”
