Angļu valodas pasniedzēja, tulkotāja un gide Ilze Kursīte Amerikas Savienotajās valstīs viesojās pagājušajā gadā. Kāda bija šī valsts, iedzīvotāju noskaņojums un ierastā dzīve pirms jaunā, neordinārā prezidenta Donalda Trampa. Pie mums ierasts, ka pirms vēlēšanām jau laikus parādās plakāti, “iespraucoties” visās iespējamās vietās. Smukie un sapucētie deputātu kandidāti un eiroparlamentārieši raugās no milzu bildēm skatlogos un ceļmalās. Liekas, Amerikā vajadzētu būt vēl lielākām aktivitātēm.
Ilze Kursīte pārsteidz ar vērojumu, ka ASV priekšvēlēšanu laiks bijis kluss un mierīgs: “Nejutu, ka tuvojas vēlēšanas. Speciāli skatījos, kur nu kaut kas būs. Braucot pa Oregonu, šur tur bija mazi, pieticīgi Trampu slavinoši plakātiņi, patālu nost no ceļa. Kad beidzot tos nolēmu nofotografēt, vairs neviens negadījās. Par Klintoni nebija vispār nekā.
Ar draugiem, pie kuriem apmetos, par politiku daudz nerunājām, bet viņi gaidāmās vēlēšanas uztvēra mierīgi: kā būs, tā būs, mūsu dzīve jau no tā nemainīsies, mēs tālāk darām savu, vienalga, kurš tur, tālajā Vašingtonā, ir “pie ruļļiem”. Topošie pensionāri mierīgi gaidīja savu pensionēšanās laiku – šī paaudze vispār nesatraucās. Varbūt vēlēšanas vairāk skāra gados jaunākos. Mani draugi, tur dzimušie amerikāņi, protams, sprieda, kādas būs pārmaiņas ekonomikā. Bet visus nomierina veiktie uzlabojumi veselības aprūpē, un tad jau ir vienalga – lai viņš tur “ārdās pa Ovālo kabinetu”! Visa sistēma tik stabila un sakārtota, lielie notikumi neskar katru personīgi, izņemot tos, kuri iesaistījušies politikā.”
ASV etniskā ziņā ir mājvieta visdažādākajiem cilvēkiem no visas pasaules – īsts tautu rasols, kurā proporcijas nepārtraukti mainās. Ilze Kursīte stāsta, ka Amerikas Rietumu krasta iedzīvotāju skaits strauji papildinās ar iebraucējiem no Filipīnām, Ķīnas un Japānas. Lielajās ražotnēs, piemēram, “Boeing” lidmašīnu rūpnīcā Sietlā, ienāk gan Ķīnas un Japānas investīcijas, gan arī darbaspēks pārsvarā no Āzijas. Savukārt “Sony” strādā ļoti daudzi no Sibīrijas un Austrumu apgabaliem iebraukušie krievi. Viņu ērtībām ir pat tiešais avioreiss “Maskava – Sietla”.
Vietējos biedē, ka Āzijas investīcijas ienāk tik agresīvi un izmaina pilsētu izskatu, lielu namu būvei atbrīvo vietu, nojaucot pagājušā gadsimta 50-to, 60-to gadu stila ēkas, arhitektonisko mantojumu. Debesskrāpī dzīvoklis maksā no viena līdz trim miljoniem dolāru. Lielās Ķīnas vai Japānas korporācijas nopērk uzreiz visu ēku un tad izīrē, nosakot savu cenu. Vietējie amerikāņi tiek izspiesti no pilsētas centra, piekāpjas, dodas prom un meklē mazu mājiņu nomalē.
“Kas to lai zina, kā šie cilvēki balsoja, ja vien viņiem bija balsošanas tiesības,” Ilze spriež un turpina: “Manuprāt, par Donaldu Trampu nobalsoja vairāk konservatīvie cilvēki, pensionāri. Pārsteidza, ka viens attāls radinieks pirms vēlēšanām bija Facebook publicējis visādus slavinošus izteikumus par Trampu un kritizējošus pret Klintoni, imigrantiem un visādiem citādiem. Nodomāju: Kādā krāsā tu esi? Pats te ieradies pēc Otrā pasaules kara! Tāpat cīnījies, visu mūžu vienkāršus darbus darīdams. Un tad bija ieraksts, ka viens viņa draugs, ar kuru pazīstami jau 50 gadus, par šiem izteikumiem viņu izslēdzis no sava Facebook loka. Man radās iespaids, ka trimdas tautieši nevar saprasties un saiet naidā par procesiem, kas pašus neskar.”
Par amerikāņu smaidu, it īpaši apkalpojošajā jomā, daudz dzirdēts, taču, ilgāk uzturoties šajā valstī, var just, vai tas ir no sirds un patiesi. Ilze Kursītei par laipnību ir krietna pieredze: “Man ir trīs svarīgas atziņas. Pirmā – labāk simts draugu, nekā simts dolāru. Otrā – sakārtotā, labā sabiedrībā cilvēki paši par sevi ir laipni, vienalga, vai esi tūrists vai kas cits. Šī laipnība pielīp! Trešā atziņa – ja mēs gribam ceļot un “vārīties tajā kopīgajā globālajā putras katlā”, jāzina valoda! Ikdienas saziņā smaids ir atklātāks un dabiskāks nekā tūrismā, kur tas ir iestudētāks, jau kā “algas sastāvdaļa”. Dzirdot akcentu, izraisās interese, – no kurienes esi? Amerikāņi ir atvērti, izpalīdzīgi. Ja esi apmaldījies, ne uz to pusi ar autobusu aizbraucis, ja jautāsi, tev palīdzēs.
Daudz cilvēku dzīvo uz ielas, kastēs, maisos, uz soliņiem. Cits pat ar sunīti. Bezpajumtnieki, narkomāni, alkoholiķi… Visi, kas iet garām, pa centiņam iemet ziedojumam. Vaicāju vietējiem, vai tad nevar kā citādāk palīdzēt? Man atbildēja, ka tā ir bezpajumtnieka brīva izvēle. Mūsu pienākums ir rūpēties, lai šis cilvēks nebūtu izsalcis. Arī es iemetu pa centam.”
Individuāli, apceļojot valsti, to var iepazīt vislabāk, taču tas izmaksā ļoti dārgi. Ilzei Kursītei paveicies ar draugiem, kuriem pašiem arī patīk ceļot un prieks parādīt ciemiņam no Latvijas skaistas vietas, muzejus, mākslas galerijas un apmeklēt kultūras pasākumus. Viņa iedrošina ceļotājus: “Gribu nomierināt tos, kuri šaubās par savu angļu valodas prasmi, jo amerikāņus, arī kanādiešus var daudz vieglāk saprast nekā britus. Daudzo valodu ietekme ir mazinājusi britiem raksturīgos intonāciju kāpumus. Arī man, kaut angļu valodu lietoju katru dienu, mācot studentus, runājot ar amerikāņiem, bija mazāk jākoncentrējas.”
Komentāri