Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Amatas ūdeņiem uzticīgā

Līga Eglīte
15:47
17.05.2017
45
Guna Daugule 1

Ar vienu no Amatas maču jeb “ūdenstūristu dziesmusvētku” organizētājām Gunu Dauguli pirmoreiz sastapos pirms septiņiem gadiem pļavā pie Zvārtes ieža. Notika gatavošanās ikgadējam Latvijas čempionātam, Guna pieskatīja nometni, sagaidīja dalībniekus, saimniekoja pie ugunskura un zupas katla, gaidot kluba biedrus – nosalušos slaloma trases ierīkotājus. Gadi pagājuši, bet viņa pa Latvijas upēm laivo vēl arvien, arī piedalās sacensībās, taču visīpašākā ir draudzība ar straujo Amatu.

Laivas un ūdeņu nemiers Gunai Daugulei droši vien mantots no tēva, kurš jaunībā ar paš­taisītu koka smailīti braucis pa Līčupi no dambja līdz doktorātam Mazozolos, bet vēlāk, izsūtījumā Sibīrijā, iemanījies meistarīgi vadīt vienkoci, stāvot kājās un stumjoties ar vienu airi.

Par ļoti agrām bērnības atmiņām Guna stāsta: “Man bija varbūt divi vai trīs gadiņi, kad paps ar smailīti vizināja pa Juglas ezeru. Tēvs bija ļoti labs inženieris, pats uzbūvēja laivu. Sešdesmito gadu beigās vecāki atvaļinājumos īrēja piepūšamās laivas – melnās gumijas “medniecenes”, braucām pa Gauju no Jaunpiebalgas. Pa nedēļai, pa posmam vien. Vēlāk iegādājās saliekamās smailītes “Salūts”, tad jau ģimenei bija privātā flotile.

Kad mācījos Politehniskajā institūtā (tagad Tehniskā universitāte), nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Darba vietā “Elektronā” bija sporta klubs ar spēcīgām ūdenstūrisma tradīcijām, kur mani sagaidīja aktīvi laivotāji Egons un Daina Garklāvi, Jānis Grasis.

Ar vīru satikos laivojot. Toreiz vadīju grupu, tā iepazināmies. Kādu laiku braucām vienā komandā, bet tagad labāk katrs ar savu pārinieku. Kopā ar bērniem esam daudz laivojuši. Brālīšiem neiepatikās ūdeņi, bet meitai gan.

Mana pirmā Amata bija 1974.gadā, sacensībās ieradās tik daudz dalībnieku, ka visi gaidīja rindā, jo nedrīkstēja nokavēt savu starta numuru. Pļava pie Zvārtes ieža bija pilna līdz malām ar teltīm. Arī deviņdesmitajos vēl bija daudz dalībnieku un arī skatītāju. Tad nāca krīze un vēl viena, un tagad ir tā, kā ir…Toreiz (padomju gados) jau nekā cita nebija. Pie upes salasījās citādi domājošo kompānija, kura atrada veidu, kā legāli satikties.”

Gan toreiz, gan tagad Amatas sacensību gaisotne nav mainījusies, jo vairāk cilvēku, jo noskaņojums pacilātāks. Arī rīkotāji un dalībnieki tajās dienās kļūst par skatītāju apbrīnotiem un klusu dievinātiem varoņiem. Par ūdeņnieku vēsturi Guna Daugule stāsta: “Agrāk sacensības rīkoja tikai tādēļ, lai cilvēki labāk iemācītos vadīt tūrisma laivas, jo daudzi devās uz lielajām un bīstamajām Krievijas upēm. Tūrisma klubā bija savākta milzīga bibliotēka ar maršrutu atskaitēm. Tagad mēs daudz ko varam izlasīt internetā, bet tolaik pirms katra nopietna brauciena varēja atrast nepieciešamo aprakstu. Kārtība bija stingra – ja neesi secīgi nobraucis pirmās, otrās vai trešās kategorijas maršrutus, nevari uzreiz sākt ar ekstrēmajām kalnu upēm ārpus Latvijas. Es vadīju ūdens tūristu grupas piektās kategorijas marš­rutos. Patiesībā tā bija laba kārtība, tagad ir brīvība un cilvēktiesības. Žēl, ka tagad nevienai bibli­otēkai vai organizācijai neinteresē vēsturiskie laivu maršrutu apraksti, krāču shēmas, dienasgrāmatas un citi dokumenti, kā arī milzīgas somas ar diapozitīviem. Uzzināju tikai, ka sports un fiziskā kultūra nav kultūra… Bet tieši šajos arhīvos atradu Amatas pirmo sacensību protokolu no 1964.gada! Es tagad to visu glabāju, arī citi vecie laivotāji glabā, bet cik ilgi? Varbūt Vidzemes Augstskolai interesētu? Doktora darbs tur sanāktu noteikti.”

Ūdens tūristus pagājušā gadsimta 70., 80. gados apkārtējie uzskatīja gan par labdabīgi dulliem un ekstrēmistiem, gan par elitāru drosminieku grupu, kuri līdzīgi kā kalnos kāpēji nokļuva vietās, ko parastais cilvēks redzēja tikai žurnālu fotogrāfijās vai televīzijā, “Ceļotāju kluba” raidījumos. Arī Guna Daugule stāsta, ka reizēm, lai nonāktu līdz kādas upes augštecei, bija jānoiet ar visām mantām pat sešdesmit kilometru un jānes visa sadzīve un pārtika divām vai trim nedēļām: ”Mana soma svēra apmēram 50 kilogramus. Līdzi bija cukurs, putraimi, gaļas konservi, tauki, “Baltijas klona” maize. Pa ceļam ķērām zivis, sālījām. Civilizācijas tur nebija, divas nedēļas nevienu svešu nesatikām. Toties, nokļūstot pilsētā, pirmais bija pirts apmeklējums, otrais – kafejnīca ar kafiju (kāda nu bija, bet vienalga garšoja labi!) un bulciņām.”

Tūrisma inventāra gatavošanai vien varētu veltīt grāmatu. Tolaik, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, viss bija pašu rokās. Lai uzbūvētu laivas, tika likts lietā radošums un inženieru prasmes. Teltis meistaroja no brezenta un kaut kur sadabūta izpletņu auduma, arī guļammaisus šuva paši un pildīja ar sintētisku materiālu, guļamos “tepiķīšus” izgrieza no putu polietilēna un apdarināja ar izpletņu zīdu, pielāgoja apģērbu.
Pēdējos gados uz Amatas sacensībām dalībnieku kļuvis mazāk. Vecākā un vidējā paaudze, kuri sākuši 70., vēl turas ierindā, taču jauniešu kļūst mazāk, un izskatās, ka veco laivotāju pēcnācēji arī atraduši ko interesantāku.

Gunai Daugulei ir sava versija: “Kādreiz bija tikai tūrisma laivas, pēc tam izveidojās ūdens slaloma novirziens. Tagad daudzi jaunieši izbauda azartu ar vienvietīgajiem kajakiem pa mazajām upītēm. Vēl ir maratonistu kompānija, piemēram, tie, kuri sacensībās laivo pa Gauju visā garumā. Man pašai tagad labāk patīk iekāpt divvietīgajā smailītē un tā mierīgi nobraukt maratona sprintu, kādus 30 –50 kilometrus.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
19

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
298

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
23

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
41
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
12
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi