Gribi uzzināt, ko par tevi domā citi? Gribi, lai citi jūt tev līdzi tavās bēdās vai priecājas līdz ar tevi par panākumiem, sasniegumiem? Padalies ar to sociālajos tīklos internetā! Un tad tik sāksies! Būs jau arī pa kādai atbalsta balsij, pa kādam gaidītam atzinības vai līdzjūtības vārdam, bet visbiežāk – nopēlums, izsmiešana, noniecināšana. Un vajag lielu drosmi, biezu ādu, lai uzdrošinātos mesties sabiedrības kritikas virpulī. Tomēr drosmīgo netrūkst, un atkal un atkal kāds ir gudrāks par tevi, kāds zina labāk, kā vajadzēja, kā nevajadzēja, no kā taču varēja izvairīties, kā pareizāk rīkoties, ko domāt, ko nedomāt…
Patiesībā jau nevajag nemaz veikt ierakstus sociālajos tīklos. Labi strādā arī eksperti dīvānos, strādā telefonsarunas, strādā no mutes mutē, strādā kaimiņš kaimiņam, kolēģis kolēģim. No tā neizvairīties, tādi mēs vienkārši esam. Tādus mūs (ar pusi baltā, ar pusi melnā), kā vēsta teikas, radījis Dievs. Un tā melnajā pusē esošā acs nebeidz salīdzināt un brīnīties – kā nu tā var, vai tad tiešām prāta pietrūka, lai izdarītu labāk vai gudrāk?
Kurš gan dzīvē izticis bez klupieniem, bez kļūdām, bez muļķību izdarīšanas. Ja kāds saka, ka tā spējis, visdrīzāk viņam to blusu visvairāk. Bet stiprs jau esot tas, kas nokritis spējis atkal piecelties. Arī tad, ja pār galvu un muguru birst ļaunu smieklu un kritikas akmeņi, arī tad ja nav neviena, kas roku pasniedz. Tad patiešām spēku dod apziņa, ka neviens cits kā vienīgi es pats zinu, kāpēc ir tā, kā ir. Vienīgi es pats zinu, ka darīju visu, cik labi un daudz vien varēju, vienīgi es pats apzinos, ko man tas prasīja, kādi iemesli, kādēļ citādi nevarēju. Ja esmu tīrs un patiess pats pret sevi, pārējās pasaules nosodījums un smīkņāšana notek kā palu ūdeņi.
Uz jauna gada sliekšņa stāvot, gribētos, lai mēs biežāk būtu stipri un pašapzinīgi, bet visbargākie soģi un kritiķi vispirms paši sev.
Komentāri