Latvijā 15.oktobris kalendārā ierakstīts kā Valsts valodas diena, tas pirms pāris gadiem tika izdarīts pēc Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma. Arī datums nebija izvēlēts nejauši, jo 1998. gada 15. oktobrī Satversmes 4. pantā tika nostiprināta valsts konstitucionālā vērtība: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.”
Šajās dienās sociālajos tīklos plaša diskusija notiek par tagadējās kultūras ministres Agneses Loginas no partijas “Progresīvie” ierakstu vietnē “X”, ko vairāk pazīstam pēc vecā nosaukuma “Twitter”. Par godu 15.oktobrim viņa ierakstīja: “Latvijas valoda ir skaista, spēcīga un neatkārtojama,” un acīgie komentētāji uzreiz pamanīja iztrūkstošo vārdu “valsts”. Ministrei tika atgādināts, ka Latvijas valoda var būt arī jebkura cita, un, teiksim, neviens nesaka Francijas valoda, bet saka franču valoda.
Pēc neilga brīža ministre vai kāds no viņas komandas, kas atbild par publisko tēlu, saprata kļūmi un parādījās ieraksts “Latvijas valsts valoda. Latviešu valoda”, bet – kā tajā anekdotē – rūgtums paliek. Un varam tikai minēt, vai tā bija neapzināta kļūda vai apzināta, jo jau pirmie ministres izteicieni liek domāt, ka viņai ir nedaudz cits uzskats par valsts mīlestību un patriotismu. Intervijā vietnei “Satori” viņa saka: “Man šķiet būtiski iet uz patriotisma pārdefinēšanu. Pēdējos gados vārds “patriotisms” un Latvijas mīlēšana ieguvusi ļoti nacionālistisku nokrāsu. (..) Mums jāpaplašina patriotisma nozīme un tas, ko mēs ar to saprotam.”
Arī šie izteikumi izpelnījās plašu kritiku, un komponists Zigmars Liepiņš savā Facebook kontā ierakstīja: “Mans pienākums ir brīdināt, ka 14.10. arēnā notiks Nelaikmetīgās rokoperas “Lāčplēsis” uzvedums, kas bija, ir un būs ar izteikti nacionālistisku (ne nacistisku!) un patriotisku saturu jau 35 gadus.”
Šajā ģeopolitiski sarežģītajā laikā, kad latviešu valodas stiprināšana ir būtiska, kad valsts apziņas veidošana ir svarīga, šādi izteikumi nedaudz atgādina spēli ar uguni. Protams, pasaule savā attīstībā iet uz liberālismu, vienādošanos, bet jāsaprot, ka mazām tautām, mazajām valodām šajos apstākļos ir daudz būtiskāk rūpēties par savu pastāvēšanu. Jo mēs redzam, ka latviešu valodai nākas cīnīties ne tikai ar krievu valodu, bet arī ar angļu valodu, kas grib dominēt arvien vairāk, jo bērni jau pirmsskolas laikā nereti labāk runā angliski nekā latviski. Manuprāt, tas būtu kā signāls, ka visos iespējamos veidos ir jāstiprina latviešu valoda mūsu ikdienā, arī publiskajā telpā. Un atkal pārdomu vērts ir kultūras ministres iebildums teiktajam Nacionālajā drošības koncepcijā, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedriskajiem medijiem jābūt bez satura krievu valodā. Latvijas Televīzijā viņa norāda, ka šis datums ir nepamatots, arī intervijā Latvijas Radio viņa pauž, ka sabiedriskajiem medijiem ir jāturpina radīt saturu krievu valodā.
Iespējams, ka tas ir progresīvi, mūsdienīgi, bet caur to kļūst saprotams viņas teiktais par Latvijas valodu, un laikam jau tur tiešām nav domāta tikai latviešu valoda. Ministre daudz runā arī par sabiedrības integrāciju. Un Valsts valodas dienā viens izteikti latvisks citāts: “Integrācija nav kaut kas tāds, kas notiek sporādiski un projektveidīgi, tas ir pamatīgs ikdienas darbs.” Ak, valodiņ, cik pacietīga esi…
Komentāri