Šīs nedēļas sākumā internetā sāka pavīdēt viedokļi par valdībā atbalstīto likumprojektu saistībā ar skolēniem, kuru uzvedība fiziski vai emocionāli ietekmē citus.
Saeima jau divos lasījumos ir pieņēmusi grozījumus Izglītības likumā, kuri paredz: gadījumos, kad skolā atkārtoti konstatēta bērna emocionāla vai fiziska vardarbība pret citiem bērniem vai pedagogiem, izglītības iestādes vadītājs var lemt par šī bērna izglītošanos ārpus skolas – bērna dzīvesvietā. Pēc tam pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupai mēneša laikā jāsagatavo atzinums par bērna atgriešanos izglītības iestādē.
Tā kā no personīgās pieredzes zinu, ko nozīmē iekļaujošā izglītības sistēma, kura nosaka – ja šāds bērns ar problemātisku izturēšanos un uzvedības problēmām klasē ir, viņš turpina mācības. Saprotams, notiek pārrunas ar skolēna vecākiem, pedagogiem, direktoru, dažkārt tiek piesaistīts sociālais pedagogs vai psihologs. Tā kā minu personīgo pieredzi, zinu, ka trīs mācību gadu garumā šāds problemātiskas uzvedības skolēns uz klases biedriem turpina izlādēt savas negatīvās emocijas, kas uzkrātas neveselīgā ģimenes atmosfērā un nedrošā mājas vidē. Skolotājs kļūst bezspēcīgs, jo nereti šādu bērnu vecāki uzskata, ka problēma neeksistē un bērns ir nevis varmāka, bet upuris. Un mācības turpinās, bērns turpina darīt pāri citiem, un mācību iestādes vadības izteikumi emocionālā uzrunā, ka konkrētajam bērnam būtu nepieciešama psihologa vai psihiatra konsultācija, tiek pārvērsti kā bērna tiesību pārkāpums.
Neslēpšu, patiesi nopriecājos, uzzinot, ka Saeima ir atbalstījusi likuma grozījumus, kas nosaka, ka skolēni, kas fiziski vai emocionāli aizskar klases vai skolas biedrus, turpmāk varēs tikt izslēgti no mācību procesa. Kaut kādām robežām taču ir jābūt, un maigā, mīlestības un sapratnes pilnā pieeja noteikti nenodrošina šo bērnu uzvedības maiņu un morālā kompasa noregulēšanos.
Absolūti pretējs manis paustajam viedoklim nedēļas sākumā bija atrodams portāla “Delfi” viedokļu sadaļā. Rakstā, kura autoru vidū ir arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs un centra “Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode, speciālistu komanda teic: “Bērna uzvedība nav iedzimta, to veido vide, kādā viņš atrodas. Cik lielā mērā vide bērna ģimenē, bērnudārzā, skolā atbilst viņa veselības, mācību un sociālajām vajadzībām. Un šo vidi veido pieaugušie. Ja bērna uzvedība ir neatbilstoša, tas ir skaidrs signāls par to, ka vide nav viņa vajadzībām atbilstoša un tā ir jāmaina. Tāpat arī paši bērni var būt cietuši no vardarbības vai citiem traumatiskiem notikumiem. Ir skaidrs, ka uzvedības problēmas, kas rodas skolā, mēs neatrisināsim bērna mājās – tās jārisina tur, kur rodas.”
No šī apgalvojuma izriet tieši manas domas – skolotājs un skolas vadītājs faktiski kļūst bezspēcīgi, jo agresīvā bērna vecāki var droši apgalvot, ka tieši viņa bērns tiek aizskarts un viņam netiek nodrošināta atbilstoša vide viņa veselības, mācību un sociālajām vajadzībām. “Ir bērni, kam grūtības vērojamas tikai vienā vidē – piemēram, mājās viss ir labi, bet skolā grūtības vai otrādi. Ir arī bērni, kuriem grūtības vērojamas gan mājās, gan skolā, un tas liecina par vienu – bērna ģimenei nav bijis atbilstošu resursu, lai bērnam palīdzētu. Skola var būt vienīgā drošā vieta bērna dzīvē. Līdz ar to sliktākais iespējamais risinājums ir grūtību gadījumā izolēt bērnu vidē, kurā viņš nesaņems palīdzību. Jā, īstermiņā mēs uz brīdi tiekam vaļā no problēmas (bērna), bet ilgtermiņā tas novedīs pie vēl lielāka vardarbības pieauguma,” tā vēsta speciālistu koprakstītā vēstule. Skaidrs, nav divu vienādu situāciju arī ar bērniem un jauniešiem, kam ir uzvedības problēmas, protams, ir gadījumi, kad izslēgšana no skolas varētu tikai saasināt situāciju, ja problēma meklējama bērna mājas vidē, piemēram, agresijas no vecākiem dēļ. Tāpēc būtu svarīgi, lai skolas kolektīvs spētu laikus novērtēt šādu situāciju rašanos, pieaicinātu visas puses, kas varētu nodrošināt palīdzību bērna psiholoģiskā līdzsvara atgūšanai, un tikai tad, ja tas neizdotos, pieņemtu šo galīgo soda mēru – izslēgšanu no mācību procesa. Domāju, ka šāds lēmums būtu gana respektējams arī bērnu vidū, jo nāktos pārdomāt savas rīcības sekas. Nav godīgi, nav pareizi, ka traumatizētu bērnu tikpat traumējoša negāciju izpaušana uz citiem bērniem ir jāstiepj garumā tikai tādēļ, ka bērna veselīgai sociālās uzvedības atgriešanai vajadzīgs laiks un sapratne.
“Vēlamies uzsvērt – problēma nav nepareizos bērnos, kas mums būtu jāaizslauka no skolām. Bērna uzvedības problēmas ir signāllampiņa, ko, laikus pamanot, skola profesionāli var atbilstoši risināt, iespējams, izglītības sistēmā palīdzot atbildēt uz tām vajadzībām, uz kurām ģimene atbildēt nespēj. Mēs aicinām skolas nevis cīnīties pret šiem bērniem, bet gan cīnīties par pietiekamiem atbalsta resursiem, lai skolu veidotu par visiem drošu un cieņpilnu vidi,” teic L.Balode. Tam var tikai piekrist, un tomēr – bez kaut kādām robežām jebkurā jomā dzīvē nekad neviens neko nesasniegs. Tas attiecas arī uz vardarbīgo – fizisko vai emocionālo – izturēšanos skolās.
Komentāri