Šobrīd masu informācijas līdzekļi ziņo sabiedrībai, ka slimnīcas, kuru darbības nodrošināšanai Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra nav iedalījusi pietiekami līdzekļu, lai nodrošinātu pacientiem to plānveida medicīnisko palīdzību, ko paredz MK 19.12.06. noteikumi Nr.1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, pacientus par atteikumu šo palīdzību sniegt informē telefoniski vai mutvārdos. Domājams, ka šāda pieeja nav atbilstoša Administratīvā procesa likumam.
Kā Lauku psihiatru biedrībai adresētajos skaidrojumos, pamatojoties uz administratīvo tiesu praksi, norāda gan Veselības ministrija, gan Tiesībsarga birojs, tad līgumi, ko VOAVA slēdz ar ārstniecības iestādēm par no valsts budžeta apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu MK noteikumos Nr.1046 paredzētajā kārtībā un apjomā, ir publisko tiesību līgumi. Tātad ārstniecības iestādei ar pacientu kā privātpersonu, ciktāl tiek sniegti minētie pakalpojumi, veidojas publiski tiesiskas attiecības, ārstniecības iestāde šai gadījumā darbojas valsts pārvaldes jomā. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, attiecībās ar privātpersonām atbildība par konkrēta pārvaldes uzdevuma izpildi gulstas uz iestādi, kas deleģējusi ārstniecības iestādei šo uzdevumu, tātad uz VOAVA. Jāatzīmē, ka no valsts budžeta apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšana ir tieši VOAVA pienākums, kas noteikts MK 27.12.02. noteikumos Nr.583 „VOAVA nolikums”.
Lai privātpersona varētu realizēt savas Administratīvā procesa likumā un Valsts pārvaldes iestāžu nodarītā zaudējuma atlīdzinājuma likumā noteiktās tiesības, atteikums sniegt tādu plānveida veselības aprūpes pakalpojumu, kam vajadzētu tikt apmaksātam no valsts budžeta, būtu jānoformē ārstniecības iestādē tikai un vienīgi rakstveidā – kā jebkurš personai nelabvēlīgs administratīvais akts. To persona, savukārt, varētu apstrīdēt VOAVA, un likumā noteiktajā termiņā sniegt arī prasību pret valsti par morālā vai personīgā kaitējuma atlīdzinājumu. Saskaņā ar likumu, pacientam būtu pamats prasīt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu no valsts ikreiz, kad tiek atteikts kāds normatīvajos aktos paredzēts veselības aprūpes pakalpojums, bet atlīdzinājumam par personīgo kaitējumu būtu pamats, ja, savlaicīgi nesaņemot valsts it kā garantēto medicīnisko palīdzību, pasliktinājusies pacienta veselība. Uzsveru, ka minētajos gadījumos, vadoties pēc tiesību normām, pacientam prasījums jāvērš tieši pret valsti nevis pret ārstniecības iestādi. Privātpersonas savu tiesisko interešu aizstāvībai var izmantot ne tikai spēkā esošas tiesību normas, bet arī Administratīvā procesa likumā definētos vispārējos tiesību principus, piemēram, likvidējot no šā gada 1. jūlija rindu uz valsts apmaksātajām endoprotezēšanas operācijām, pilnīgi noteikti tika pārkāpts attiecībā uz rindā iekļautajiem pacientiem tiesiskās paļāvības princips. Būtu interesanti par šo viedokli dzirdēt skaidrojumu no kompetentiem Tiesībsarga biroja vai Veselības ministrijas juristiem, kā arī pacientu tiesību ekspertiem.
Jāpiezīmē, ka neviens likums neparedz valstij pienākumu nodrošināt jebkuram iedzīvotājam visai plašo veselības aprūpes pakalpojumu klāstu, ko valdība pēc savas iniciatīvas ir apņēmusies, izdodot MK noteikumus Nr.1046. Tādējādi valdība, nerēķinoties ar valsts budžeta finansiālajām iespējām, populistiski ir radījusi sabiedrībai nepamatotas ilūzijas, ka pašiem par veselību nav jārūpējas, jo to darīs valsts. Vienlaikus tikusi bremzēta brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstība, jo tā faktiski var funkcionēt tikai brīva tirgus un konkurences apstākļos.
Jāatgādina, ka 2007.gada decembrī grupa praktizējošu ārstu nosūtīja atklātu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām un valsts pārvaldes iestādēm, tās pilnu tekstu publicēja arī portāls diena.lv. Vēstulē norādījām, ka plānveida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, ņemot vērā ļoti ierobežoto finansējumu no valsts, turpmāk jāattīstās, respektējot tirgus ekonomikas principus, bet šo pakalpojumu finansēšanai paredzētos valsts budžeta līdzekļus jānovirza relatīvi nabadzīgākām iedzīvotāju kategorijām – galvenokārt mērķtiecīgas sociālas palīdzības veidā. Vienlaikus ieteicām stimulēt valstī brīvprātīgās veselības apdrošināšanas pakalpojumu attīstību un pieejamību. Toreiz Veselības ministrija atbildē norādīja, ka vēstules autoriem esot „nepareiza filozofija”, bet ASV raksturīgs veselības aprūpes modelis Latvijai kā Eiropas valstij neesot pieņemams.
Par spīti filozofijai, tomēr liekas, ka toreizējās prognozes par drīzu sociālisma garā organizētās veselības aprūpes sistēmas krahu ir piepildījušās, bet veselības aprūpes organizatori Latvijā, šķiet, joprojām negrib saprast to, ko apzinās „vecās Eiropas” sabiedrība – sociālisma sistēmas uzturēšana kādā tautsaimniecības nozarē prasa no valsts lielus līdzekļus un to var atļauties tikai ļoti bagātas valstis. Rezultātā kritizētais „ASV modelis” mūs ir pārsteidzis nesagatavotus, bez reāli funkcionējošas brīvprātīgās veselības apdrošināšanas sistēmas, bet ar patstāvīgi darbojošos Veselības ministriju, kurai minētajā ASV modelī faktiski nav vietas, jo tad loģiskāk brīva medicīnisko pakalpojumu tirgus apstākļos Ārstniecības departamentu iekļaut Ekonomikas ministrijā, bet rūpes par sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju veselības aprūpes pakalpojumu apmaksu uzticēt Labklājības ministrijai.
Oskars Bundža, ārsts Cēsīs
Komentāri