Latvija ir valsts, kurā ciena savu valodu, ir senas tradīcijas, bagāts kultūras mantojums. Tāpat vienmēr uzsvērts, ka Latvijā ir ļoti skaista daba, turklāt te varam piedzīvot visus četrus gadalaikus. Bet vai tas ir pietiekami, lai ieinteresētu ārvalstu investorus ieguldīt? Acīmredzot nē. To apliecina arī Rīgas Ekonomikas augstskolas un Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) veiktais pētījums “Ārvalstu investīciju vides indekss 2023″.
Februārī un martā intervēja 66 vadītājus, kas Latvijā vada ārvalstu uzņēmumus, kuru ieguldījums mūsu ekonomikā ir būtisks. 67% investoru apstiprinājuši, ka plāno turpināt investīcijas Latvijā (iepriekšējo 79% vietā), tas ir viens no zemākajiem rādītājiem pētījuma vēsturē. Investīciju klimats Latvijā ārvalstu investoru vērtējumā pērn bija līdz šim zemākajā līmenī -1,9 punkti no pieciem. Un, lai gan saprotamas ir bažas ģeopolitiskās situācijas dēļ, kvalificēta darbaspēka nepieejamība, zema izglītības kvalitāte, augstas darbaspēka izmaksas, nepārdomāts normatīvais regulējums, augsts birokrātijas slogs ir jautājumi, kas risināmi mums pašiem. Investori norādījuši, ka ir problēmas, kas pastāv ilgstoši un netiek risinātas. Tāpat viņi vēlas sagaidīt skaidru vīziju par valsts attīstību. Pētījumā norādīts, ka Latvijai veiksmīgāk konkurēt par jaunām ārvalstu investīcijām traucē skaidras vīzijas trūkums, jo nav skaidra pozicionējuma, kas izceltu stiprās puses.
Arī sarunās ar vietējiem uzņēmējiem ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka valstij nav ilgtermiņa vīzijas, uz kurieni virzāmies, ko attīstām. Tas ļautu labāk saprast, kur vērts investēt, kur būs lielāks atbalsts, kas valstij ir svarīgi. Šobrīd katrs darbojas pats par sevi, bet tas nesekmē uzņēmuma un valsts attīstību. Cik gadu vēl latvietim vajadzēs, lai risinātu jautājumus ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā? Psiholoģijas profesors Ivars Austers jau senāk ir skaidrojis, ka vērtības diemžēl mainās ļoti lēni, nereti tas ir vairāku paaudžu jautājums. Cerams, ka spēja domāt ilgtermiņā mums tomēr neprasīs vairākas paaudzes, jo ir svarīgi domāt ne tikai, kā nosargāt savu brīvību no ārēja ienaidnieka, bet arī saprast, kādi paši vēlamies būt, kādi esam kā Latvijas valsts.
