Nepietiekamu latviešu valodas zināšanu dēļ rektora amatu varētu zaudēt Anderss Pālzovs, kurš vada vienu no prestižākajām Latvijas augstskolām – Rīgas Ekonomikas augstskolu. Šis gadījums raisa diskusijas par valsts valodas zināšanu prasībām akadēmiskajā jomā un to, kā Latvija var savienot latviešu valodas stiprināšanu ar izglītības un zinātnes starptautisko konkurētspēju.
Gadījumam ar A. Pālzovu ir divas puses. Jāsāk ar to, ka viņš jau 18 gadus vada Rīgas Ekonomikas augstskolu. Tas nudien ir gana ilgs laiks, lai latviešu valodu iemācītos atbilstošā līmenī, ja vien viņam pašam būtu bijusi pietiekama interese. Kā norāda Izglītības un zinātnes ministrija, jau iepriekš, A. Pālzovu apstiprinot amatā, ir izdarīts izņēmums valodas zināšanu jomā. Ja rektors kaut kādu iemeslu dēļ ir rēķinājies, ka arī turpmāk viņš amatā tiks apstiprināts izņēmuma kārtā, tas liecina vai nu par naivumu, vai arī pašpārliecinātību. Te gan jāpiebilst, ka latviešu valodas zināšanas A. Pālzovam ir un valsts valodu viņš pilnībā ignorējis nav, lai gan, cik var noprast no publiski izskanējušās informācijas, līdz formāli nepieciešamajam prasmju līmenim viņam vēl kāds gabals ejams.
No otras puses, problēma valsts valodas regulējumā augstskolu darbā nudien pastāv. Rīgas Ekonomikas augstskola ir viena no tām izglītības iestādēm, kas Latvijā dibināta, balstoties uz starpvalstu līgumu. Mācības tajā notiek tikai angļu valodā. Šī ir elitāra augstskola, kas spēj piedāvāt starptautiski konkurētspējīgu izglītību, un šāda līmeņa akadēmisku iestāžu pastāvēšana un attīstība ir Latvijas interesēs. Tādas augstskolas pie mums ienes svaigas vēsmas augsta līmeņa zināšanās un prasmēs, to beidzēji pēc tam var sniegt pārliecinošu pienesumu tajās darbības jomās, kuras viņi paši vēlāk izvēlēsies.
Līdzīga situācija ir arī Rīgas Juridiskajai augstskolai, kur mācības arī notiek angļu valodā. Izglītības un zinātnes ministrija jau paziņojusi, ka tās rektora amata kandidāts Mels Kenijs netiks virzīts apstiprināšanai amatā. Tādējādi arī šai augstskolai ārvalstu vadītāju piesaistē jārisina problēma, ka Izglītības un zinātnes ministrija apņēmusies vairs nepiemērot izņēmumus šo abu augstskolu rektoru izvērtējumā.
Šādā situācijā der apsvērt, kādus ieguvumus un zaudējumus sniedz pašreizējais regulējums par valodas prasībām augstskolas rektoram. Rektora nozīme augstskolas darbībā ir liela. Viņš ir ne tikai vienkārši iestādes iekšējo procesu pārvaldītājs, bet arī lielo attīstības virzienu atradējs, stratēģisko kontaktu veidotājs un uzturētājs; augstskolas seja. Un, ja ir jāizšķiras, vai par rektoru apstiprināt to, kura sasniegumi un spējas ir visaugstākās, vai arī to, kurš labi zina latviešu valodu, būtu skumji, ja valoda ir pats svarīgākais kritērijs.
Grozies, kā gribi, bet starptautiskā zinātnes valoda ir angļu. Ja gribam savās augstākās izglītības un zinātnes iestādēs piesaistīt augsta līmeņa speciālistus un vadītājus, jāpanāk, ka vietējiem pretendentiem ar viņiem ir jākonkurē ar savām zinātniskajām prasmēm un akadēmiskajiem sasniegumiem. Ir jāizvērtē, cik lielā mērā valodas nezināšana augstākajā pakāpē traucē rektoram pildīt savus pienākumus. Var iedomāties, ka valodas nezināšana būtu liels šķērslis, piemēram, Latvijas Universitātes rektoram. Bet tādas augstskolas rektoram, kurā jau tāpat dominējošā valoda ir angļu?
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ir izteicies, ka grūti iedomāties, kā augstskola varot pilnvērtīgi funkcionēt, ja tās vadītājs nezina valsts valodu. Acīmredzot viņš ir nolēmis ignorēt to, ka A. Pālzova vadībā Rīgas Ekonomikas augstskola ir viena no retajām Latvijas augstākās izglītības iestādēm, kas ir starptautiski atpazīstama un kam ir labi rādītāji reģionālā salīdzinājumā.
Tas viss nenozīmē, ka latviešu valoda nebūtu jāciena un jāstiprina. Vairumā situāciju prasības par valsts valodas zināšanām darbiniekiem ir adekvātas. Taču šoreiz stāsts ir par ko citu. Kā mēs varam veidot modernu valsti un izglītotu sabiedrību, kuras zināšanu un prasmju līmenis ir salīdzināms ar citām valstīm? Par izslēdzošo amata kritēriju nosakot latviešu valodas zināšanas, mēs izvēlamies ceļu uz intelektuālu pašizolāciju. Augsta līmeņa profesionāļi no ārzemēm pie mums braukt negribēs, un viņu vietā amatus ieņems vietējie, kurus valsts valodas zināšanu prasības paglābs no ārzemju konkurences. Vai tādā veidā mēs celsim uz zināšanām balstītu ekonomiku, kurā darbojas inovatīvi uzņēmumi un zinātnieku pienesumam ir starptautiska ietekme? Vai tādā veidā mēs ceram izveidot valsti, kas ir tik attīstīta un pievilcīga, ka cilvēki nevis no tās brauc prom, bet gan grib tajā atgriezties? Vai šādi “smadzeņu aizplūšanas” vietā var tikt līdz “smadzeņu ieplūšanai”? Stipri šaubos.
Var gadīties, ka ar nenoliedzami cēlajiem nodomiem aizsargāt latviešu valodu mēs sev nodarām lielāku kaitējumu, nekā panākam ieguvumu. Latvijas likumiem un citiem normatīvajiem aktiem būtu jāveicina tāda kārtība, kas ir visas sabiedrības un indivīdu interesēs. Ja šie dokumenti pašreizējā redakcijā to nodrošināt nespēj, tie ir jāmaina.
Komentāri