Rudens kā rudens, tikai katrs tam iedodam savu apzīmējumu, sākot no skaudri elēģiska, krāsu pārpilna, līdz draņķīgam, tumsai pakļautam. Nosaukumu dažādība atklāj bagāto latviešu valodu. Par to arī dažādi viedokļi - vārdu krājums tik bagāts, ka var iztulkot jebko no ikvienas valodas, vai gluži pretējs, ka latviešiem savā valodā nav lemts baudīt pasaules klasikas pērles. Lai cik nepiedienīgi būtu teikt, bet, kā visbiežāk dzīvē un notikumos, arī šeit patiesība ir kaut kur pa vidu.
Nesen kāda sirmgalve atzina: “Viņš taču runā latviski, bet es neko nesaprotu!” Kundze jutās samulsusi, nepiederīga sabiedrībai, kurā atradās. Diemžēl tādas situācijas nav retums. Paaudzes mainās, valoda tāpat. Vai gan citādi ik pa laikam latviski atkal tulkotu pasaules klasiku vai ķertos klāt Bībelei, lai to latviskotu. Jaunajai paaudzei grūti iejusties senos tulkojumos, teikumu konstrukcijas, atsevišķi vārdi, termini, kurus vairs ikdienā nedzird, liedz viegli uztvert uzrakstīto.
Valodā ienāk jauni vārdi, tā bijis vienmēr. Jau no kārklu vāciešu laikiem latvieši nereti cenšas izlikties par tiem, kas nav. Rezultāts nekāds, svešu valodu vārdi mijas ar latviskiem, un ne katrs teikto saprot, bet pašam runātājam šķiet, ka ir smalks un izglītots. Tas nav nekas jauns, līdzīgi bijis visos laikos. Tikai šodien, kad pasaules robežas vaļā, skrējienā pa nepazīstām, neredzētām zemēm latviešu valodu ceļasomā var nelikt.
Tiek uzskatīts, lai valoda neizzustu, ir nepieciešams, lai tajā runātu vismaz 10 000 tās lietotāju. Latviešu valoda uzskatāma par lielas tautas valodu, jo tikai 250 no pasaules 6700 valodām runā vairāk par miljonu cilvēku. Pēc tehnoloģiju uzņēmuma “Tilde” aprēķiniem latviešu valodā ir vismaz 20 miljoni dažādu vārdformu dažādos locījumos. Vai tā nav bagātība?
Vienota literārā latviešu valoda izveidojās, saplūstot dažādu Latvijā mītošo baltu un somugru tautu valodām un novadu dialektiem. Daudz jaunu vārdu latviešu valodā parādījās 16.–17. gadsimtā, jo vajadzēja latviski izteikt dažādus kristīgās ticības jēdzienus. Lielākoties tie bija tieši tulkojumi no vācu valodas, piemēram, vārdi: dabīgs, garīgs, laicīgs, mūžīgs, pasaulīgs un citi.
Vecais Stenders latviešiem atstājis vārdus bauda, griba, oža. Juris Alunāns ir izdomājis ap 600 jaunu vārdu, tostarp latviskojis mēnešu un valstu nosaukumus. Viņa mantojumā arī – ārzemes, cilvēcība, veikals, jautrība. Alunāns latviskoja tautību nosaukumus. Eņlenderus latvieši sāka saukt par angļiem, eistreiķerus par austriešiem, belgerus par beļģiem, bet no vārda pētīt radīja pētnieks.
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī tika pieņemti vairāki normatīvie akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu. Taču likums par latviešu valodu kā valsts valodu tika pieņemts tikai 1935. gadā.
1940. gadā pēc Latvijas Republikas inkorporācijas Padomju Savienībā latviešu valodai valsts valodas statuss zuda. Trešās atmodas laikā 354 000 Latvijas iedzīvotāju balsojums par latviešu valodu kā valsts valodu lika LPSR Augstākajai Padomei pieņemt papildinājumu Konstitūcijā, un tas skan šādi: “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda.” Valsts valodas statusu un lietošanas pamatus šodien nosaka Satversmes 4. pants un 1999. gadā pieņemtais Valsts valodas likums. Valsts valodas centrs un Latviešu valodas aģentūra rūpējas par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību, Satversmes tiesa aizsargā latviešu valodu, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija apstiprina un rada jaunus terminus utt. Bet neviena institūcija nevar neko izdarīt, ja latvieši ikdienā nerunā latviski.
Pēc Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma 2021. gadā likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” tika ierakstīta jauna atzīmējamā diena – Valsts valodas diena. Šis datums nav izvēlēts nejauši. 1998. gada 15. oktobrī Satversmes 4. pantā tika nostiprināta valsts konstitucionālā vērtība: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Šī diena bija iecerēta kā svētki valodai, kas vieno cilvēkus. Īsti latviski svētki! Cik daudzi par Valodas dienas šoruden atcerējās, cik daudzi, izņemot plašsaziņas līdzekļus, atgādināja?
Vai laikā, kad tik daudzviet pieminam piederības sajūtu dzimtai, pagastam, novadam un lepojamies, ka visi neesam vienādi kā fabrikā ražotas krūzītes, nebūtu īstā reize nest tautās valodas vietējo bagātību? Sākot ar vietvārdiem, pētot un atgādinot, kā runāja radu radi pirms pusgadsimta un agrāk. Katra izloksne ir vērtība. Un tā zūd.
Esam pratuši saglabāt katram kultūrvēsturiskajam novadam raksturīgo amatniecību, bet aizsaules ceļos aizlaižam valodu. Viss ir vienkārši – jāstrādā, jāpēta, tad varēs rīkot godus un sevi celt priekšā. Lai citi apskauž, kāda dzidra, skanīga, plūstoša un bagāta ir mana pagasta valoda. Tad būs svētki latviešu valodai, ne tikai kalendārā ierakstīts, ka ir tai veltīta diena.
Komentāri