Cēsu domes komunālās nodaļas komunālinženiere
Dzīvnieku kapsētu Cēsīs atklāja 2005. gada augustā. Joprojām šeit ir vienīgā dzīvnieku kapsēta valstī, kas ir pašvaldības pārziņā. Daudziem droši vien labi zināmā kapsēta Rīgas rajona Babītes pagastā “Citi medību lauki” ir privāta. Tai ir īpašnieks, dzīvnieku apbedīšana ir par samaksu, pie mums cēsnieki un tuvējo kaimiņpagastu iedzīvotāji to var izdarīt bez samaksas, vienīgi apbedījuma fakts ir jāreģistrē un pašiem jāveic apbedīšana, ievērojot prasības, kādas paredz vairāki valsts normatīvo aktu noteikumi. Galvenais, ka kapiņš jāizrok visai dziļi. Dzīvnieciņš jāapgulda dziļāk par metru. Vēl saimnieka uzdevums ir mīluļa kapa vietu apkopt. Arī, kapsētu veidojot, bija jāievēro ļoti daudzas prasības, kas galvenokārt attiecas uz sanitāro normu ievērošanu. Kapsēta ir nožogota, ap to ir dabas veidots grāvis, esam ievērojuši aizsargjoslu. Ik dienas ir jāraugās, lai kapos būtu kārtība. Paldies dzīvnieciņu saimniekiem, kuri savu mūžībā aizgājušo mīluļu atdusas vietas kopj. Bieži kapos var satikt cilvēkus, kuri atnesuši ziedus.
Vai citām pašvaldībām šādas dzīvnieku kapsētas nebūtu vajadzīgas? Domāju, ka ļoti nepieciešamas. Vien to izveides nosacījumi ir strikti. Kaimiņrajonu pašvaldību darbinieki, arī kolēģi no Kurzemes ir braukuši un vērtējuši mūsu pieredzi, bet nav zināms, ka viņiem būtu izdevies izveidot ko līdzīgu. Par iespēju Cēsu dzīvnieku kapsētā veikt apbedījumus interesējušies arī Valmieras, Limbažu, Siguldas iedzīvotāji, diemžēl mums ir jāatsaka. Mūsu kapiņos divu gadu laikā jau ir 106 atdusas vietas, kapsēta ir 3000 kvadrātmetru platībā, un jaušams, ka būs nepieciešamība paplašināties.
Kāpēc mēs izveidojām dzīvnieku kapsētu? Man liekas, ka Cēsu pašvaldībai šos jautājumus izdevies sakārtot- ir dzīvnieku patversme, ir kapsēta. Tā bija nepieciešamība, jo pirms dažiem gadiem bija gadījums, kad pilsētas iedzīvotāja palielu sunīti apraka pie daudzdzīvokļu mājas. Dzīvnieciņš tagad ir pārbedīts kapsētā. Bija laiks, kad nelegāla kapsēta bija iekārtota uz privātīpašnieka zemes tuvu pilsētai, Priekuļu pagasta teritorijā. Tur bija ne vien apbedījumi, bet cilvēki sāka domāt, ka teritoriju var pārvērst par atkritumu izgāztuvi. Nejauki skan, bet blakus apbedītajam dzīvnieciņam kāds varēja izmest arī sadzīves atkritumus. Mēs spriedām, kur apglabāt mājdzīvnieku cilvēkam, kurš dzīvo daudzdzīvokļu namā, vecpilsētā, ja nav īpašuma laukos? Meklējām risinājumu un atradām, tagad cilvēki tiešām ir teikuši pašvaldībai paldies.
Viens mūsu klients ir izmantojis arī mūsu piedāvāto pakalpojumu- iegādājies savam paliela auguma sunītim mūža mājas. Zārciņus piedāvājam dažāda izmēra, tie ir labas kvalitātes. Nav visai lēti, bet, ja cilvēks nevar savu mīluli ielikt zemē bez zārciņa, tad viņš var izlemt par labu arī lielākiem tēriņiem.
Priecājos, ka mūsu dzīvnieku kapsētiņā nav pompozitātes. Te nav izrādīšanās. Svarīgi, lai piemiņa paliktu. Cilvēki, kas piesaka apbedījumu, runā, balsij aizlūstot, ar lielu mīļumu par savu mīluli. Esmu tā domājusi un arī vērojusi- ja cilvēkam ir mājās dzīvnieks, tad viņš kļūst sirsnīgāks.
Septembra otrā svētdiena pasaulē ir mirušo dzīvnieku piemiņas diena. Tas ir vajadzīgs, un tradīciju veidosim arī pie mums. Domāju, ka mīļdzīvnieku saimnieki lieku reizi atnāks uz kapiņiem. Esmu pāris gadus pēc kārtas pēc svecīšu vakara Cēsu Meža kapos aizbraukusi līdz dzīvnieku atdusas vietai. Arī mīluļiem ir aizdegtas svecītes. Cilvēki tos piemin un atceras. Un vēl esmu novērojusi, ka uz kapiņiem vecāki atved bērnus. Tas ir izglītojoši. Bērns zina, ka dzīvnieks ir mīlams no tā piedzimšanas līdz aiziešanai. Viņš tiek mīlēts un cienīts arī pēc aiziešanas par to, ka savu mūžu nodzīvojis kopā ar cilvēkiem. * Vecākā dzīvnieku kapsēta atrodas Amerikā. Izveidota 1896. gadā. ASV ir 600 dzīvnieku kapsētas. * Vecākā dzīvnieku kapsēta Eiropā atrodas Parīzē. Izveidota 1899. gadā. Tajā ir slavenākais piemineklis sanbernāra šķirnes sunim, kurš Alpu kalnos izglāba 40 cilvēkus. Glābjot 41., pārpratuma dēļ nošauts. * No 1000 mājdzīvniekiem, kas katru dienu nomirst, piekto daļu apglabā kapsētās, individuālajās apbedījuma vietās.
Sagatavojusi Ilze Kalniņa
Komentāri