latviešu valodas un literatūras vidusskolas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja
Latvijā top jauns standarts un programma latviešu valodas un literatūras mācīšanai vidusskolās, bet to pārlūkojot, mums, skolotājiem, ir radušies būtiski iebildumi.
Latviešu literatūras mācīšanai turpmāk paredzēts mazāk stundu un skolotājiem mazāk iespēju. Iebildes esam apkopojuši un rajona skolotāju apvienībā tapušās vēstules ar priekšlikumiem, ko projektā vajadzētu mainīt, nosūtītas vairākām atbildīgām institūcijām – Saeimas komisijai, izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centram (ISEC), valsts valodas aģentūrai. Atklāti sakot, tomēr nav īstas ticības, ka likumdevēji mūsu, praktiķu, iniciatīvu ņems vērā. Tāpēc man šķiet svarīgi par topošo projektu informēt sabiedrību, cerot, ka skolēnu vecākus tas ieinteresēs, arī viņi izteiks viedokli. Tam būtu sava loma un svars. Dokumentu projekti ir publiskoti, tie pieejami internetā ISEC mājas lapā.
Standarta un programmas projekti vidusskolām liecina, ka sastādītāji strādājuši atrauti no patiesās dzīves, maz ņēmuši vērā skolu pieredzi, arī jauniešu parādītās zināšanas latviešu valodas un literatūras centralizētajos eksāmenos 9. un 12. klasēs. Esam satraukušies, ka literatūras stundās skolotājiem turpmāk liks vairāk pievērsties teoretizēšanai par literatūru, mazāk laika atstājot izlasīto tēmu apspriešanai, kad ar literatūras starpniecību mēs varam veidot un bagātināt jaunā cilvēka dvēseli.
Katrs latviešu literatūras process sakņojas pasaules literatūrā. Stundās, stāstot par mūsu tautas autoriem, klasiku un mūsdienu darbiem, jābūt sasaistei ar pasaules literatūru. Tas paredzēts arī projektā, bet, ja iecerēts samazināt literatūras stundu skaitu uz pusi, tad pietrūks laika tieši tām sarunām, kas saistītas ar morāli un ētiku, sarunām par literatūras emocionālām, ētiskām un estētiskām vērtībām. Taču jauniem cilvēkiem, kuriem tikko apritējuši 16 gadi, svarīgākais ir meklēt atbildes uz jautājumiem par dzīves vērtībām, apgūt dzīves pieredzi. Šādu iespēju, kaut daļēji, paver arī iedziļināšanās latviešu klasikā. Mūsuprāt, par literatūras zinātniekiem jaunieši varētu kļūt studiju gados, bet vidusskolas laikā viņiem literatūras mācīšanu vajadzētu padarīt laikmetīgāku, sasaistot ar mākslu un kino.
Projekts, ko sagatavojis izglītības satura un eksaminācijas centrs, skolotājiem liek secināt, ka turpmāk dzimtās valodas apguvi iecerēts piemērot svešvalodu mācīšanai, būtisku akcentu liekot uz vielu, kas latviešu valodā vidusskolā nesagādā grūtības, piemēram, teksta klausīšanās un saprašana, runāšana. Vidusskolās tikpat kā nav paredzēts laiks latviešu gramatikas, interpunkcijas un ortogrāfijas apguvei. Jā, tās ir tēmas, kas jāiemācās un pilnībā jāapgūst pamatskolā, bet dzīvē tā nenotiek. Mani novērojumi liecina, ka, iestājoties ģimnāzijā, labi, ja kādiem pieciem skolēniem klasē ir labas iemaņas valodā. Mēs, skolotāji, ņemam vērā patieso zināšanu līmeni un zinām, ka arī vecākajās klasēs būs jāiegulda liels darbs un laiks gramatikas mācīšanai. Latviešu valodā un literatūrā pašlaik strādājam ar novecojušu, 1993. gada standartu un programmu, tāpēc visi skolotāji gaidījām jaunu programmu un standartu, konsekventu mācību grāmatu, vingrinājumu krājumus. Tagad izmantojam alternatīvas – trīs, četras mācību grāmatas, gatavojot audzēkņus eksāmenam.
Jaunajā projektā latviešu valodas apguvei vidusskolā ir plānotas divas stundas nedēļā. Tas ir labi, ja vien programmā vairāk stundu paredzētu interpunkcijas un ortogrāfijas mācīšanai. Kāda jēga skolēniem zināt, piemēram, teksta rediģēšanu, ja valodā nav pamatzināšanu. Uzdevumos, ko iecerēts izvirzīt skolotājiem, jūtama sekošana modei, atrautība no skolu reālās dzīves. Vai mums valodniecībā liks būvēt māju bez stabiliem pamatiem, mācīt valodu, neizkopjot skolēnos zināšanu pamatprasmes? Latvijā ar mūsu latviešu valodu to nevaram atļauties.
Pie tam jāņem vērā, ka skolas veic integrācijas uzdevumus. Vidusskolā arvien vairāk uzņemam audzēkņus, kas iepriekš mācījušies krievu plūsmā. Skaidrs, ka ar viņiem būs jāpastrādā vairāk, jāmāca arī valodas pamati, nevis jāpievēršas augstām lietām valodniecībā. Vairs nav retums latviešu jaunieši, kas pāris gadus mācījušies Eiropā un atgriezušies cenšas atkal iekļauties Latvijas izglītības sistēmā. Lai nu kur, bet latviešu valodas un literatūras zināšanās šiem jauniešiem ir robi. Dzīvojot ārzemēs, runājot svešvalodā, jūtams, ka bērniem latviešu valodas vārdu krājums palicis sarunvalodas līmenī. Ar tādu vārdu krājumu domrakstu vai eseju neuzrakstīt. Tāpēc valstij jādomā nevis par stundu samazināšanu dzimtajai valodai, bet par fakultatīvām stundām, lai varētu mācīt papildus.
Jauno programmu visvairāk peļam tāpēc, ka tā ir atrauta no reālajām vajadzībām, izvirzītās prasības liecina, ka pēc tās varētu mācīties talantīgi bērni ar jau bagātu, attīstītu valodu, studenti ar jau iegūtām labām iemaņām un izteiksmes spējām. Ja šādu programmu pieņems, tad latviešu valodas un literatūras skolotājiem, kuri grib strādāt pēc sirdsapziņas, iemācīt pamatlietas, nāksies programmu apiet, slapstīties no kontrolētājiem. Mūsuprāt, augstās prasības valodas mācīšanā jāpazemina, jāpiemēro patiesajam apguves procesam.
Vidēji par desmit santīmiem mēnesī latviešu valodas skolotājs labo vienam bērnam visus rakstu darbus. Klasē, kurā mācās 25 skolēni, katrs skolēns mēnesī saņem latviešu valodas skolotāja pakalpojumus (stundu sagatavošanu un vadīšanu) par 4,1 santīmu mēnesī. Fakti runā paši par sevi, kā valsts novērtē to cilvēku darbu, kuri seko audzēkņu izaugsmei valodas apguvē. Pie tam valsts no skolotāja prasa arī individuālu pieeju, lai burtnīcu labošana nekļūst par mehāniski veicamu darbu, lai literatūrā tiktu novērtēts katra audzēkņa domāšanas veids, izpratne. Vai to var ļoti labi izdarīt, ja ir intensīva slodze un jāmāca vairāk nekā simts audzēkņi? Darba slodze un atalgojums nav samēroti. Kāds brīnums, ja skolotāju tāpēc nomāc mazvērtības kompleksi? Bet jaunie dokumenti atklāj vēl kādu būtisku problēmu – skolotājam valodas un literatūras mācīšanā būs jādara arī tas, kas neatbilst dzīves īstenībai.
Valsts ģimnāziju skolotāju tikšanās laikā uzzināju, ka, tāpat kā mēs Cēsu rajonā, daudzi ir sūtījuši priekšlikumus uzlabojumiem topošajā standartā un projektā. Ļoti ceram, ka praktiķu viedoklis tiks ņemts vērā. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri