Draudzīgā aicinājuma fonda priekšsēdētājs
Runājot par Draudzīgā aicinājuma kustību, par iniciatīvu, kas sabiedrību rosina atbalstīt skolas, es saskatu paralēles starp notikušo laika posmos pēc Latvijas nodibināšanas un Latvijas valsts atjaunošanas. 16 gadi tajā laikā un 16 gadi tagad.
1935. gadā, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis nāca klajā ar Draudzīgo aicinājumu atbalstīt skolas, Latvijā intensīvi notika skolu celtniecība. Īpaši Latgalē. Uzceltās skolas bija jāpiepilda ar saturu – grāmatām, gleznām, klavierēm, ar visu, kas skolās vajadzīgs. Neesmu lasījis, kādu motīvu dēļ K.Ulmanis tieši savā vārda dienā, 28. janvārī, nāca klajā ar draudzīgu aicinājumu apdāvināt savas skolas, taču šodien var teikt, ka aicinājums ietvēra domu – radīsim materiālo bāzi, celsim izglītības kvalitāti.
Ja atskatāmies uz valsts atjaunotnes laiku, kad Latvija neatkarību piedzīvojusi tikpat ilgu laiku kā 1935. gadā, tad aina ir cita. Valstī pilnīgi no jauna uzcelta tikai viena skola Cēsīs. Abos laikos nācās atjaunot valsts ekonomiku – toreiz kara sagrauto, 90. gados – pēc sociālisma, bet tagadējos laikos krīze nebija tik liela kā 20. gadsimta sākumā. Tātad var secināt, ka atjaunotā valsts izglītībā ieguldījusi daudz mazāk, nekā pirmā republika.
No jauna iedzīvinot Draudzīgā aicinājuma kustību, ik gadu esam domājuši, kā šo sabiedrisko procesu virzīt mūsdienās. Mērķis bijis viennozīmīgs – veicināt izglītības kvalitāti. Materiālais devums, ziedojumi, protams, arī ir svarīgs priekšnoteikums skolu attīstībai. Tam vislabākais piemērs ir Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzija. Skola, kura uzcelta uz ziedojumu pamata un arī skolēnu vecāku atbalstu, fiziski pastrādājot. Pirmos siltinātos logus ģimnāzijā varējām likt, pateicoties vecāku ziedojumiem un darbam.
Tagad Latvijas skolu materiālā bāze ir jānodrošina pašvaldībām, un sabiedrības spēku daudz vairs nevajadzētu ielikt. Izglītības kvalitātes veicināšanai, lai mūsu skolēni būtu konkurētspējīgi arī ārpus valsts, nepieciešams stimuls. Arī sabiedriska organizācija, kāds ir Draudzīgā aicinājuma fonds, to var darīt. Tā fondā tapa skolu konkurss Lielā Pūce, kurā sasniegumus izglītībā vērtējam pēc īpašas kvalitātes rādītājiem – atzīmējam skolotāju un skolas vadītāju sekmes, īpaši veicinot audzēkņos radošu darbību, izaugsmi. Lai sasniegtu kvalitāti, ir jāpiestrādā. Šajā konkursā lauku skolām neliekam sacensties ar pilsētu skolām. Esam centušies veidot konkursa nolikumu, lai sāncensība būtu samērojama. Un secinājumi rodas. Pēdējā laikā Vecpiebalgas vidusskola ik gadu atrod audzēkņus, ar kuriem strādā vairāk, dodot zināšanās labu kvalitāti, bet Priekuļu vidusskolā, kur ir daudz vairāk audzēkņu, gandrīz neviens vairs neatrodas.
Bez sacensības buksē attīstība. Izglītībā var vilkt paralēles ar jebkuru apkalpojošo sfēru. Arī izglītībā acīmredzamus panākumus gūst konkurences apstākļos. Mūsu, Draudzīgā aicinājuma balva nav skolas kopējās kvalitātes rādītājs, tāpēc konkursa rezultātus nevar ņemt par pamatu, nosakot labākās skolas Latvijas mērogā. Tas jādara nevis sabiedriskas organizācijas rīkotā, bet valsts konkursā, jo valstij ir daudz lielākas iespējas izvērtēt skolu darbību. Valsts desmit gadus filozofē, kā radīt stimulējošo sistēmu skolu attīstībai, taču nekas vērā ņemams pagaidām nav radīts. Negaidot, kad tas beidzot notiks, kā fonda priekšsēdētājs gribu iekustināt šo procesu, izteikt priekšlikumus izglītības un zinātnes ministrei, lai Latvijā sāktos skolu kopējās kvalitātes vērtēšana. Vērtējuma pamatā ņemami tie rezultāti, kādus audzēkņi parādījuši centralizētajos eksāmenos. Ģimnāzijas, pilsētu skolas un lauku skolas vērtējamas atsevišķi. Pirms sākt šādu skolas darba salīdzināšanu, ir jāpadomā par vērā ņemamu balvu fondu, par skolu stimulēšanas sistēmu. Konkurss skolām šķitīs svarīgs, ja uzvarētāji varēs saņemt pietiekami lielas naudas summas pedagogu kvalifikācijas celšanai, kabinetu modernizēšanai – visam, kas tieši saistīts ar mācību procesu. Domāju, ka valsts atbalsts piešķirams ne tikai topa skolām, bet arī tām, kuras atrastos reitinga lejasgalā, jo konkursa mērķis nebūtu kādu gremdēt, gluži otrādi – atrast vājās vietas, kur straujāk veicināma izglītības kvalitātes izaugsme.
Draudzīgā aicinājuma svētkos janvārī, kad ik gadu pasniedzam goda medaļas skolu absolventiem, viņu skolotājiem, izglītības mecenātiem, izglītības popularizētājiem masu medijos, sabiedrības izvirzītiem cilvēkiem, kas veicinājuši latvietību, gribu rosināt piešķirt apbalvojumu vēl vienā nominācijā – cilvēkiem, kas valstī veicinājuši demokrātiskos procesus. Pie šādas domas nonācu, vērojot diskutējamos politiskos procesus tagad un atceroties demokrātijas neveiksmes pirmās neatkarīgās Latvijas laikā. Redzu, ka valsts varas līmenī demokratizācijas procesi ir apstājušies, tie vairs neiet plašumā. Nedomāju, ka mēs vēlreiz varētu nonākt pie diktatūras un vadoņa kulta, bet tagadējā elkoņu politika – mums ir vara, darām, kā gribam, Saeima mums darbosies kā balsošanas mašīna – parādījusi, ka valsts varas līmenī nesagaidām to, uz ko cerējām.
Tāpēc arī nonācu pie secinājuma, ka Draudzīgā aicinājuma fonds kā sabiedrisks pārstāvis varētu izteikt atbalstu demokrātiskiem procesiem. Aicinu sabiedrību iesaistīties vērtēšanā un pagodināšanai ar Draudzīgā aicinājuma medaļu ieteikt tos cilvēkus, kuru darbība atbilst demokrātiskai valstij.
Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri