9. Saeimas deputāts
Šonedēļ valdības sēdē A.Šlesera vadītā Satiksmes ministrija virza apstiprināšanai Satiksmes ministrijas izstrādāto Ministru kabineta noteikumu projektu „Par valsts pamatbudžeta autoceļu programmai piešķirto līdzekļu izlietošanas kārtību”. Šie līdzekļi ir mērķdotācijas pašvaldību pārziņā esošo mazo ceļu uzturēšanai. Atbilstoši likumam „Par autoceļiem”, Satiksmes ministrijai vajadzēja vēl līdz 2007. gada 1. oktobrim izstrādāt atbilstošus Ministru kabineta noteikumus par mērķdotāciju lielumu un sadales principiem, kas, kā rāda kalendārs, ne tuvu nav izdarīts laikus, kamdēļ pašvaldības joprojām nevar apstiprināt šī gada budžetus.
A.Šlesers ir paredzējis, ka Rīga saņems 36% kopējās mērķdotācijas, pie kam paskaidrot, no kurienes radies šāds procents, neviens pat nemēģina. Tikmēr pārējām Latvijas pašvaldībām noteikti konkrēti kritēriji naudas pārpalikuma saņemšanai – iedzīvotāju skaits, ielu brauktuvju, tiltu laukums un ceļu garums, kas pareizināts ar īpašu koeficientu. Pagājušajā gadā, kad naudas dalīšanas standarti visiem bija vienādi, galvaspilsētai pienācās 21,4% no mērķdotācijas, nedaudz vairāk nekā 12,45 miljoni no kopumā 58,2 miljoniem latu.
Šogad valsts mērķdotācijām ir piešķirts vairāk līdzekļu nekā pērn – 70,9 miljoni latu, taču, ja viss noritēs pēc A.Šlesera plāna, Rīga saņems nedaudz vairāk par 25,5 miljoniem latu mērķdotāciju, 13 ar astīti miljonus vairāk nekā 2007. gadā. Pārējām pašvaldībām atliks nepilni 43,4 miljoni latu, 0,3 miljoni mazāk nekā 2007. gadā. Un ar šādu ierosinājumu A.Šlesers nāk klajā, neraugoties uz Latvijas rekordlielo inflāciju un ikvienam lauku rajonu iedzīvotājam labi zināmo katastrofālo daudzu pašvaldību mazo ceļu stāvokli.
Lauku rajoniem vārda vistiešākajā nozīmē atņemtos līdzekļus plānots novirzīt Rīgas ielu un tiltu remontam, kā arī būvniecībai, jo īpaši Dienvidu tiltam, tam pašam, kuram valdība, galvenokārt A.Šlesera personā, vēl nesen atteicās sniegt
valsts garantijas, lai Rīgas dome, kurā tobrīd pie varas atradās nepareizā partija – Jaunais laiks, varētu tilta būvniecībai piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Dienvidu tilta būvniecībai, protams, ir nepieciešams valsts atbalsts, taču nekādā gadījumā ne voluntāri atņemot līdzekļus jau tā trūcīgajām lauku pašvaldībām.
Taču, ka Rīgas tilti nu nepavisam nelīdzinās maziem pašvaldību ceļiem, satiksmes ministru neuztrauc, jo politekonomiskā filozofija acīmredzami balstās uz priekšstatu, ka tikai A.Šlesers kopā ar savām uzticības personām drīkst apsaimniekot ar satiksmi saistīto valsts un ES naudu. Kādēļ Latvijā ceļi pie šādas saimniekošanas ir ievērojami dārgāki un sliktāki, nekā tepat kaimiņos – Igaunijā, atliek vienīgi minēt.
Apšaubāmas metodes un lēmumi, dalot budžeta līdzekļus, Latvijā gan nav nekas jauns, taču satiksmes ministra izdarības ar mērķdotācijām šo rīcību var pacelt vispār jaunā, negatīvā kvalitātē, jo šoreiz pat netiek meklēti kaut formāli attaisnojumi un iemesli, kamdēļ nauda tiktu atņemtu laukiem un vienkārši atdota Rīgai. Likuma pants, kas paredz reģionu vienlīdzīgas attīstības principus, tāpat arī tiesiskās paļāvības princips, pēc kura pašvaldības saskaņā ar valdības apstiprināto Satiksmes ministrijas darbības stratēģiju un Transporta attīstības pamatnostādnēm 2000. – 2013. gadam plāno ilgtspējīgu finansējuma pieaugumu valsts atbalstam mērķdotācijām pašvaldību autoceļiem un ielām, vienkārši tiek ignorēti kaut kādu tikai A.Šleseram zināmu interešu vārdā.
Komentāri