Cēsu rajona izglītības darbinieku arodkomiteju priekšsēdētājs
Lai skolas būtu nodrošinātas ar skolotājiem, atbildība jāuzņemas skolu direktoriem un pašvaldībām, tāda ir Izglītības un zinātnes ministrijas nostāja. Taču ministrija ir atbildīga par ilgtermiņa politiku, kas novedusi pie fakta skolotāju trūkst, daudzi aizgājuši no darba izglītībā, rezultātā skolu direktori nezina, kā nodrošināt izglītības pieejamību, ja nav visu priekšmetu skolotāju.
Procesu, ka skolotāji aiziet no darba skolā, lielā mērā radījusi atalgojuma politika. No 1995. līdz 2006. gadam skolotāja vidējā alga bijusi zemāka par vidējo darba samaksu tautsaimniecībā strādājošajiem un būtiski zemāka par sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējām algām. Pie tam, no šī gada 1. janvāra atšķirība vēl vairāk palielinājusies. Salīdzinot ar sabiedrisko sektoru, skolotāja vidējā alga atpaliek par apmēram 80 latiem.
No 1. septembra gaidāmais pielikums – 50 lati pie likmes ir vienīgais algu paaugstinājums visiem pedagogiem. Izglītības ministrijas deklarētais, ka algas palielina samaksa par konsultācijām un rakstu darbu labošanu, neiztur kritiku. Tas nav algas pielikums, bet sen nobriedusī vajadzība samaksāt skolotājam par padarīto darbu. Visbēdīgākajā situācijā šobrīd atrodas pirmsskolas pedagogi, kuriem nav iespējas papildus nopelnīt. Viņu alga no 1. septembra sasniegs 313 latus pirms nodokļu nomaksas. Vai tā patiešām valstī uzskatāma par konkurētspējīgu algu?
Kur šāda politika noved? Cēsu rajonā pēdējo trīs mācību gadu laikā ik gadu izglītības sistēma zaudējusi 40 pedagogus, bet vietā 1. septembrī darbu sāk vidēji četri. 15. augustā vēl nebija ziņu, ka kādā izglītības iestādē būtu pieteicies jauns speciālists.
Puse no aizgājušajiem strādā citā darbā, kas nav saistīts ar izglītību, pedagogi aiziet arī pensijā, ir vēl citi gadījumi. Augusta vidū rajona skolu direktoriem ir nopietnas problēmas nodrošināt mācības, jo septiņās skolās nav kas māca fiziku, piecās zēnu mājturību, piecās ir problēmas ar matemātikas mācīšanu, trīs skolās trūkst angļu valodas skolotāju. Salīdzinot skolotāju trūkumu ar iepriekšējiem gadiem, tas ir kļuvis dramatiskāks. Nav gandrīz neviena mācību priekšmeta, kurā netrūktu skolotāju.
Ja pedagogu aiziešanas process netiks apturēts, tad pavisam drīz nonāksim situācijā, ka skolās atsevišķi priekšmeti vispār netiks mācīti. Jau tagad direktori uzņemas atbildību un risku, lūdzot dabas zinību skolotājus papildus mācīt fiziku, kā arī lūdz palīdzību no kaimiņu skolām. Direktoriem arī jāmeklē pašvaldības palīdzība, lai finansiāli atbalstītu skolotājus, kuri piekrituši, amatus apvienojot, braukt uz darbu no citas skolas.
Uzskatu, ka 2008. gadā jānotiek radikālām izmaiņām pedagogu atalgojumā. Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība tagad no valdības prasa minimālo – 60 latu algas pielikumu nevis no 2008. gada 1. septembra, bet 1. janvāra. No šīs prasības mēs nevaram atkāpties.
Aicinu bērnu vecākus un sabiedrību aktīvāk paust savu attieksmi pret to, kas notiek izglītībā un to, kā ir nodrošināta bērnu izglītība.
Šodien satraucošs jautājums ir par to, kā nākotnē veidosies skolotāju un skolēnu attiecības, kādu ietekmi tās atstās uz skolēniem. Jau gadiem skolotāju darbs netiek novērtēts ne finansiāli, ne morāli. Skolotājiem nepārtraukti liek mainīties, nepasakot, kas jāmaina, un nenodrošinot iespēju mainīties. Nav brīnums, ka skolotājiem var veidoties negatīva attieksme pret valsti, pret tiem cilvēkiem, kas lemj par skolotāju likteni un izglītības sistēmu. Ļoti baidos, ka tas var pāriet arī uz skolēniem. Vai tas mums ir vajadzīgs?
Jau vairākus gadus ir runāts par sociālajām garantijām, kādas varētu būt skolotājam. Šobrīd no valsts skolotājs nesaņem nekādas sociālās garantijas un tuvākajā laikā tās netiek ne plānotas, ne solītas, jo valsts šādu politiku vispār neīsteno. Domāju, ka mēģinājums uz izglītības rēķina salāpīt inflācijas deķi nav nopietns. Cik mazāk investēsim izglītībā, tik vairāk būs jāinvestē cietumos un represīvajās institūcijās. Ministrija tagad deklarē, ka risina jautājumu skolotājiem noteikt 40 stundu darba nedēļu. Šobrīd skolotāju darba laiks nav normēts un aprakstīts. Uzskatu, ka to nemaz nevar normēt un aprakstīt. Ja skolotāju darba laiks būs no plkst. 8 līdz plkst. 16.30 ar pusstundas pusdienas pārtraukumu, tad skolotājs nebūs tiesīgs ārpus darba laika kontaktēties ar bērniem un skolotājiem. Un kas tad runās ar vecākiem pulksten 18 vakarā vecāku sapulcē? Tā ir pilnīgi nepieņemama politika.
Pēdējā laikā divas ministrijas Bērnu un ģimenes lietu un Izglītības un zinātnes sākušas diskusiju par skolotāju kriminālatbildību. Runa ir par negadījumiem ekskursijās, pārgājienos, ārpusskolas pasākumos. Šinī sakarībā gribu teikt, ka vecajās Eiropas valstīs neviens skolotājs neved klases ekskursijās, pārgājienos, uz teātri vai sarīkojumiem. To nodrošina bērnu ģimenes. Latvijā tā ir tradīcija – skolotāji palīdz ģimenēm. Tas jo svarīgi bērniem, kuri dzīvo tālāk no kultūras centriem. Par šo jautājumu būs jāizšķiras – darīt to vai ne. Lielajām skolām, piemēram, nav iespējams pārgājiena laikā nodrošināt skolotāju katriem desmit bērniem, kā tas iecerēts ministrijās. Skolās nav brīvu pedagogu. Kur viņus ņemt, ja ekskursijā brauc 25 skolēni? Tādējādi no skolām tiks izskausti ārpusstundu pasākumi – sarīkojumi un ekskursijas.
Neskatoties uz problēmām un sarežģījumiem, kādi, mācību gadam sākoties, gaida direktorus un skolotājus, un zinot Cēsu rajona izglītības ļaudis, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mācību gads sāksies ar skaistiem svētkiem, kur būs gaidīti kā bērni, tā vecāki. Skolotāji būs saposuši klases un, kā katru gadu, bērni nāks ar ziediem. Kas var būt brīnišķīgāks par satikšanos ar draugiem? Esmu pateicīgs pedagogiem par uzticīgu kalpošanu bērnu izglītošanā, novēlu izturību, veiksmi un stipru veselību.
Pierakstījusi
Mairita Kaņepe
Komentāri