SIA “LNB” Cēsu teritoriālās organizācijas rehabilitācijas dienas centra vecākā sociālā rehabilitētāja
Aizvadītais gads ir bijis ļoti darbīgs. Ir ziņas, ka Latvijas neredzīgo biedrībā vienlaicīgi realizēti pat vairāki projekti. Mēs nestāvējām malā, jo esam pārliecināti, ka daudz pašiem jādara, lai izdotos pārliecināt citus, ka esam tādi paši sabiedrības locekļi, tikai ar redzes traucējumiem.
Lielākais ieguvums, ka ir izveidotas jaunas sociālās rehabilitācijas programmas. Pašlaik programmu sistēma ir ļoti elastīga, pielāgojama, lai varētu darboties cilvēki ar atšķirīga smaguma invaliditāti.
Piemēram, kāds šūšanas nodarbībās apgūs zināšanas tā, ka uzšūs kleitu, cits tiks tik tālu, ka spēs apšūt dvieļa malas, bet cilvēks vienalga būs ieguvējs. Nodarbības ir organizētas, lai cilvēki apgūst sev nepieciešamās prasmes un būtu interese par algotu darbu, pārliecība par spēju iekļauties darba tirgū.
Rudenī sākām un tagad turpinām realizēt ESF un valsts finansiāli atbalstītu projektu “Jaunu sociālās rehabilitācijas programmu īstenošana redzes invalīdiem Cēsīs, Rēzeknē un Daugavpilī”. Tā programmā nodarbībās paredzēts iesaistīt 18 mūspuses redzes invalīdus, bet kopumā 54.
Kopš rudens, kad projekts aizsākās, esam izremontējuši rehabilitācijas centru. Nomainījām logus, sakārtojām istabas, iegādājāmies aprīkojumu nodarbību telpām. Es teiktu, ka vide ir pielāgota par 80 procentiem. Pie mums pietrūkst vien iespēju cilvēkiem, kuriem ir nopietni kustību traucējumi. Palīdzību un finansiālu atbalstu meklēsim pilsētas pašvaldībā, kura biedrībai nekad nav atteikusi. Ja izdotos mūsu namā ierīkot pacēlāju, tad sanāktu atrisināt arī citas sociālās problēmas pilsētā, jo mūsu nodarbības, treniņzāles varētu apmeklēt arī cilvēki ar citu, ne tikai redzes invaliditāti.
Vēl esam iecerējuši paplašināt vairākas dienas centra telpas, lai būtu ērtāk nodarbību norisei. Tās visas ir risināmas problēmas. Pats svarīgākais, ka invalīdiem ir motivācija visā piedalīties. Jo citādi ir tā – invalīds nestrādā, nemeklē darbu, kāpēc? Cilvēkiem ir bail, bail, ka nevarēs. Jāceļ pašapziņa, jo mūsu pieredze ir tāda, ka darba devēji ir pat ļoti pretimnākoši, bet jābūt pārliecībai par sevi. Tāpēc dienas centrā bija un būs psihologa vadītas nodarbības, tāpēc pat astoņus, deviņus mēnešus divas, trīs reizes nedēļā redzes invalīdi nāks un mācīsies – sadzīves iemaņas, rokdarbus, lietišķo etiķeti, koka apstrādi un mājamatniecību, darbosies fizisko treniņu un psiholoģiskā atbalsta grupās.
Kas ir svarīgi? Jau tagad mums ir cilvēkresursi. Redzes invalīdi, kuri nāk uz rehabilitāciju, apmeklē šīs nodarbības, ir drosmīgi. Viņi ir gatavi visādiem izaicinājumiem. Tie invalīdi, kuri vienreiz ir izgājuši rehabilitāciju, jau zina, kāda tai vērtība. Viņi cenšas pēc citām iespējām.
Mums ir plāni neredzīgo uzņēmumā attīstīt vairākas darbnīcas, lai tepat redzes invalīdi veidotu realizējamu mantu. Ideja ir ne tikai par atvērtajām darbnīcām, bet arī melnā restorāna atvēršanu. Tādi ir Vācijā, Francijā, nesen atvērts Maskavā. Tas nozīmē, ka veselam cilvēkam mielošanās notiek absolūtā tumsā. Jūs apkalpo neredzīgi cilvēki. Starp citu, visur, kur šie restorāni darbojas, ir klientu rindas. Cilvēki vēlas izmēģināt neredzīga cilvēka dzīvi. Uz brīdi. Tad viņi arī saprot, ka neredzīgie ir tādi paši cilvēki, tikai viņu diena paiet tumsā. Es nezinu, vai tāds restorāns varētu būt Cēsīs, bet Latvijā noteikti. No otras puses, ja uz vecā ražošanas uzņēmuma bāzes ierīkotu atvērtās darbnīcas, kur varētu nākt arī tūristi, vērot, kā šuj, grebj kokā, pievīlē atslēgas neredzīgs cilvēks, varētu arī izstrādājumus iegādāties, tad šādā kombinācijā melnais restorāns lieliski iederētos.
Vai valsts attieksme pret invalīdu pērnajā gadā mainījusies? Nedaudz. Pozitīvi, ka sniegts atbalsts, lai invalīdi varētu iegūt izglītību. 12 redzes invalīdi šajā gadā ir uzsākuši mācības augstskolās, bet faktiski jau nemainās rehabilitācijas un piedāvāto sociālo pakalpojumu klāsts. Ja piedāvā iespējas, tad ļoti īslaicīgas. Piemēram, kādas nodarbības uz 50 stundām, ja salīdzina ar iepriekš pieminētā projekta piedāvājumu, tad tur nodarbību skaits ir desmitkārt lielāks. Valsts atbalstu ir grūti novērtēt, jo tas saistās arī ar finanšu pieaugumu. Acīmredzot, naudas ir tikai tik daudz, cik ir, bet tagad labi zinām, ka augšas pārzina, ko invalīdiem un citām sociālajām grupām vajag, bet ne visas ieceres tiek ieviestas. Mums labi, ka Cēsu redzes invalīdus atbalsta SIA ”LNB” un Latvijas neredzīgo biedrības vadība. Iniciatīva un atbalsts vienmēr sekmē attīstību. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri